Atšķirības starp "Protestantisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Protestantisms''' (no lat. ''protestans'' - tāds, kas publiski pierāda) - pēc [[pareizticība]]s un [[Katolicisms|katolicisma]] trešais lielākais [[kristietība]]s virziens, virkne [[Konfesija|konfesiju]] un [[Sekta|sektu]], kas cita no citas atšķiras ar iekšējām dogmām un kanoniem (sk. [[protestantiskās Baznīcas]]). Radies XVI gs. [[Reformācija]]s rezultātā (apzīmējums radies no notikumiem otrajā Špeieras [[Reihstāgs|reihstāgā]] (1529.), kurā atzina [[Vormsas edikts|Vormsas ediktu]], kurā kurā Luters atzīts par [[herētiķis|herētiķi]] - 5 [[Svētā Romas impērija|impērijas]] [[Firsts|firsti]] un virkne [[Brīvpilsēta|brīvpilsētu]] noprotestēja šo lēmumu). | + | '''Protestantisms''' (no lat. ''protestans'' - tāds, kas publiski pierāda; an. ''protestantism'', vc. ''Protestantismus'', fr. ''protestantisme'', kr. ''протестантизм'') - pēc [[pareizticība]]s un [[Katolicisms|katolicisma]] trešais lielākais [[kristietība]]s virziens, virkne [[Konfesija|konfesiju]] un [[Sekta|sektu]], kas cita no citas atšķiras ar iekšējām dogmām un kanoniem (sk. [[protestantiskās Baznīcas]]). Radies XVI gs. [[Reformācija]]s rezultātā (apzīmējums radies no notikumiem otrajā Špeieras [[Reihstāgs|reihstāgā]] (1529.), kurā atzina [[Vormsas edikts|Vormsas ediktu]], kurā kurā Luters atzīts par [[herētiķis|herētiķi]] - 5 [[Svētā Romas impērija|impērijas]] [[Firsts|firsti]] un virkne [[Brīvpilsēta|brīvpilsētu]] noprotestēja šo lēmumu). Kā ticības forma, ''protestantisms'' bija aicinājums atgriezties pie agrīnās kristietības kulta formām, kad vēl nebija Baznīcas kā laicīgas institūcijas, bet sadzīvē tas bija Rietumeiropas nabadzīgo ziemeļu iedzīvotāju vēršanās pret [[Renesanse]]s pārņemto dienvidu "izvirtīgo" dzīvi. Pēc M. Vēbera domām, protestantisms (īpaši kalvinisma, puritānisma formā) veidojas kā reliģiskais fanātisms, kas sevi pretstata katolicismam nevis tāpēc, ka tajā ticības būtu par daudz, bet gan par maz. Šim fanātismam ir paradoksālas sekas. Noraidot jebkuras iespējas izzināt Dievu, protestantisms pavērš cilvēciskās intereses pret pasauli. Cilvēks alkst pēc Dieva žēlastības un glābšanas. Taču žēlastības noslēpums nav atminams prāta līdzekļiem. Vienīgais ceļš kā to varbūt varētu iemantot, ir pasaulīgais darbs kopā ar citiem un citu labā un Tā Kunga slavai, kā arī kvēls misionārisms. |
Neatzīst virkni tradicionālās kristietības dogmu: [[Šķīstītava|šķīstītavu]], [[Eņģelis|eņģeļus]], [[Dievmāte|Dievmāti]], [[Svētie|svētos]], [[svētbilde]]s un [[relikvija]]s. Atšķiras arī mācība par Dieva un cilvēka sakaru - cilvēks Dieva žēlastību gūst bez [[Baznīca]]s starpniecības, bet pestīšanu tikai ar savu personisko ticību. Pakārtota nozīme ir arī [[garīdzniecība]]i un [[Rituāls|rituālam]], ir tikai divi [[Sakraments|sakramenti]]: kristība un [[svētais vakarēdiens]]. Dievkalpojumu parasti veido sprediķis, kopēja lūgšana un garīgu dziesmu dziedāšana kopkorī. | Neatzīst virkni tradicionālās kristietības dogmu: [[Šķīstītava|šķīstītavu]], [[Eņģelis|eņģeļus]], [[Dievmāte|Dievmāti]], [[Svētie|svētos]], [[svētbilde]]s un [[relikvija]]s. Atšķiras arī mācība par Dieva un cilvēka sakaru - cilvēks Dieva žēlastību gūst bez [[Baznīca]]s starpniecības, bet pestīšanu tikai ar savu personisko ticību. Pakārtota nozīme ir arī [[garīdzniecība]]i un [[Rituāls|rituālam]], ir tikai divi [[Sakraments|sakramenti]]: kristība un [[svētais vakarēdiens]]. Dievkalpojumu parasti veido sprediķis, kopēja lūgšana un garīgu dziesmu dziedāšana kopkorī. | ||
| − | Skat. arī: [[protestanti]], [[hugenoti]], [[kalvinisti]], [[puritāņi]] | + | Skat. arī: [[protestanti]], [[hugenoti]], [[kalvinisti]], [[puritāņi]], [[baptisti]], [[metodisti]], [[pentakosti]] u.c. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
| 9. rindiņa: | 9. rindiņa: | ||
* Vēbers Makss. Reliģijas socioloģija. - LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 2004. | * Vēbers Makss. Reliģijas socioloģija. - LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 2004. | ||
* Protestantisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 346. lpp. | * Protestantisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 346. lpp. | ||
| + | * Garadža V. Protestantisms. - Liesma: Rīga, 1973., 179 lpp. | ||
| + | |||
| + | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| + | |||
| + | * [http://www.latvianforyou.com/cgi-bin/l.pl?word=protestantisms&pos=532211 Protestantisms. // Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca.] | ||
| + | * [http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/refun/teksts.htm Reformācijas un kontrreformācijas kultūra Latvijā] | ||
[[Kategorija:Kristietība]] | [[Kategorija:Kristietība]] | ||
[[Kategorija:Protestantisms]] | [[Kategorija:Protestantisms]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 17. novembris, plkst. 15.35
Protestantisms (no lat. protestans - tāds, kas publiski pierāda; an. protestantism, vc. Protestantismus, fr. protestantisme, kr. протестантизм) - pēc pareizticības un katolicisma trešais lielākais kristietības virziens, virkne konfesiju un sektu, kas cita no citas atšķiras ar iekšējām dogmām un kanoniem (sk. protestantiskās Baznīcas). Radies XVI gs. Reformācijas rezultātā (apzīmējums radies no notikumiem otrajā Špeieras reihstāgā (1529.), kurā atzina Vormsas ediktu, kurā kurā Luters atzīts par herētiķi - 5 impērijas firsti un virkne brīvpilsētu noprotestēja šo lēmumu). Kā ticības forma, protestantisms bija aicinājums atgriezties pie agrīnās kristietības kulta formām, kad vēl nebija Baznīcas kā laicīgas institūcijas, bet sadzīvē tas bija Rietumeiropas nabadzīgo ziemeļu iedzīvotāju vēršanās pret Renesanses pārņemto dienvidu "izvirtīgo" dzīvi. Pēc M. Vēbera domām, protestantisms (īpaši kalvinisma, puritānisma formā) veidojas kā reliģiskais fanātisms, kas sevi pretstata katolicismam nevis tāpēc, ka tajā ticības būtu par daudz, bet gan par maz. Šim fanātismam ir paradoksālas sekas. Noraidot jebkuras iespējas izzināt Dievu, protestantisms pavērš cilvēciskās intereses pret pasauli. Cilvēks alkst pēc Dieva žēlastības un glābšanas. Taču žēlastības noslēpums nav atminams prāta līdzekļiem. Vienīgais ceļš kā to varbūt varētu iemantot, ir pasaulīgais darbs kopā ar citiem un citu labā un Tā Kunga slavai, kā arī kvēls misionārisms.
Neatzīst virkni tradicionālās kristietības dogmu: šķīstītavu, eņģeļus, Dievmāti, svētos, svētbildes un relikvijas. Atšķiras arī mācība par Dieva un cilvēka sakaru - cilvēks Dieva žēlastību gūst bez Baznīcas starpniecības, bet pestīšanu tikai ar savu personisko ticību. Pakārtota nozīme ir arī garīdzniecībai un rituālam, ir tikai divi sakramenti: kristība un svētais vakarēdiens. Dievkalpojumu parasti veido sprediķis, kopēja lūgšana un garīgu dziesmu dziedāšana kopkorī.
Skat. arī: protestanti, hugenoti, kalvinisti, puritāņi, baptisti, metodisti, pentakosti u.c.
Literatūra
- Vēbers Makss. Reliģijas socioloģija. - LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 2004.
- Protestantisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 346. lpp.
- Garadža V. Protestantisms. - Liesma: Rīga, 1973., 179 lpp.
