Atšķirības starp "Nacionālisms" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎Literatūra par šo tēmu)
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
'''Nacionālisms''' (an. ''nationalism'', vc. ''Nationalismus'', kr. ''национализм'') - XIX-XX gs. ideoloģija, kas par primāro vērtību uzskata savas [[nācija]]s identitātes konceptu. Radās XVIII-XIX gs. mijā Rietumeiropā, nāciju veidošanās laikā, valsts varas centralizācijas procesā unificējot reģionālās kultūras vienā "nācijas kultūrā", reģionālos dialektus vienā "nācijas valodā", un par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos optimālāko izvēloties mononacionālas valsts modeli (kas politiski nepatstāvīgajās nācijās radīja t.s. ''politisko nacionālismu'' - vēlmi pēc savas mononacionālas valsts). Ideja radās [[Apgaismība|apgaismotāju]] vidē, palielinoties interesei par vēsturi un [[Dabiskās tiesības|dabiskajām tiesībām]], no kā izrietēja [[tauta]]s lomas vēstures procesos uzsvēršana, pretstatot to šaurai politiskai elitei, tautas pagādnes romantizācija un idealizācija. Taču tas ne tikai apvienoja nācijas un piešķīra jaunas iespējas to kultūras un politiskajai attīstībai, bet arī radīja pretstāvi starp "valsts" nācijām un bezvalstu nācijām, izraisot gan separātismu iekšpolitikā, gan starpvalstu konfliktus (piemēram t.s. [[vācu jautājums]]). Unikāla nozīme ''nacionālisma'' ideoloģijā bija kultūrai: Pēc Jēnas sagrāves 1806. gadā un pēc Napoleona okupācijas vācu zemēs kultūras jēdziens attīstījās ''nacionālisma'' ietekmē ar uzsvaru uz vācu kultūras savrupību un pārākumu; ''Kultur'' kā tautas gara un rakstura izteiksme kļuva gandrīz par nācijas jēdziena sinonīmu, bet kultūrnācijas eksistence – par politiskas nācijas priekšnosacījumu. ''Nacionālisma'' adepti kā „ekspertu grupa” ķērās pie nacionālās kultūras mantojuma inventarizācijas, cenšoties izveidot etalonu, kuram visiem būtu jāpielīdzinās. Galamērķis bija atklāt absolūtos nacionālos fragmentus, statisko tautiskumu, kas būtu attīrīts no vēstures gaitā uzkrātiem piemaisījumiem, kas būtu pierādījums atšķirīgas, savdabīgas kultūrnācijas pastāvēšanai. Vācu ''nacionālisms'' radīja estetizētu politiku, kas izskatījās pēc apolitiskas, pateicoties estētiskajām formām – nacionālā [[mitoloģija]] un [[folklora]], dzeja un dramatorģija, tautas mūzika un klasiskā opera, identificēšanās ar nacionālo valodu. Tāda kultūra veido individuālismu, kas atrodas kopienā (''Gemeinschaft'') ar pamatiem kopīgajā kultūrā. Bet šādam individuālismam nav sabiedrību (''Gesellschaft'') raksturojošo iezīmju: atšķirības un savrupo interešu cīņa. Herdera iedibināto ''kultūras nacionālisma'' paradigmu stingrākā versijā attīstīja Fihte (1808.) - uzrunājot līdzpilsoņus, Fihte deklarēja, ka katrai nācijai ir īpaša identitāte, jo tai ir atšķirīga pieredze un raksturs, kaut kas piedāvājams pasaulei un kaut kas sakāms sev. Nācijas individualitāte, īpaša rakstura iegūšana ir priekšnoteikums „vēsturiskās nācijas” eksistencei. Vācu intelektuāļu atraušanās no naudas un politikas ikdienišķās dzīves, kā arī koncentrēšanās ap transcendentālo pārākuma ideju izraisīja politiskas sekas – estētisko principu stingra ievērošana un nācijas estētiskā audzināšana tika pieņemta par politisko problēmu ārstēšanas līdzekļiem. Estētiskās integrācijas centrā ir transcendentāla tautas un nācijas ideja. Tā kā abas saskata mūžīgo un svēto centru viņpus moderno komunikāciju plūsmas, modernā komunikācija nevar iespaidot tautas un nācijas būtību. Šo modeli no vācu zemēm pārņēma visā Austrumeiropā (skat. [[slavofili]] u.c.). XIX gs. beigu industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa – iziršanu, lielā mērā apsīkstot arī ''nacionālismsm'' (tā aktualitātei no Eiropas centra pārbīdoties uz perifēriju - Balkāniem u.c.). Ideoloģijas atdzimšanu izraisīja [[Pirmais pasaules karš]], kad to politiskās propagandas un iedzīvotāju konsolidēšanas nolūkos pārņēma valsts vara. Leģitimitāti tam piešķīra [[Vilsons Vudro|V.Vilsona]] pasludinātās [[nāciju pašnoteikšanās tiesības]], kas bija par iemeslu daudzām vēlākām robežizmaiņām līdz pat mūsu dienām. XX gs. pirmajā pusē ''nacionālisms'' bija vairuma Eiropas [[Autoritārisms|autoritāro]] politisko režīmu oficiāla ideoloģija, jo lieliski neitralizēja iekšējo pretrunu eskalāciju un konsolidēja valsts nāciju. Šajā laikā līdz galam nostiprinājās kā galvenais, pretstāves akcents ''nacionālismā'' - nevis savas kultūras pilnveidošana, radīšana, bet saglabāšana un pretstāve citu nāciju ''nacionālismam'' (kas veicināja [[Šovinisms|šovinisma]] izplatīšanos). XX gs. otrajā pusē ''nacionālisms'' strauji zaudēja savu izplatību (gan politisku iemeslu dēļ - [[nacionālisti]]em lielāko tiesu bija visai negatīva loma [[Otrais pasaules karš|II Pasaules kara]] laikā, līdz ar to valsts vara šo ideoloģiju vairs neizmantoja; gan tīri sadzīvisku iemeslu dēļ - saimniecsikais uzplaukums un brīvas pārvietošanās iespējas praktiski anulēja etniskās pretrunas un sabiedrību pārņēma pavisam citas aktualitātes. Taču reģionos, kas ir ekonomiski un politiski nestabili, marginālās grupās vai pat visai plašās masās ''nacionālisms'' kā ideoloģija turpina pastāvēt.
 
'''Nacionālisms''' (an. ''nationalism'', vc. ''Nationalismus'', kr. ''национализм'') - XIX-XX gs. ideoloģija, kas par primāro vērtību uzskata savas [[nācija]]s identitātes konceptu. Radās XVIII-XIX gs. mijā Rietumeiropā, nāciju veidošanās laikā, valsts varas centralizācijas procesā unificējot reģionālās kultūras vienā "nācijas kultūrā", reģionālos dialektus vienā "nācijas valodā", un par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos optimālāko izvēloties mononacionālas valsts modeli (kas politiski nepatstāvīgajās nācijās radīja t.s. ''politisko nacionālismu'' - vēlmi pēc savas mononacionālas valsts). Ideja radās [[Apgaismība|apgaismotāju]] vidē, palielinoties interesei par vēsturi un [[Dabiskās tiesības|dabiskajām tiesībām]], no kā izrietēja [[tauta]]s lomas vēstures procesos uzsvēršana, pretstatot to šaurai politiskai elitei, tautas pagādnes romantizācija un idealizācija. Taču tas ne tikai apvienoja nācijas un piešķīra jaunas iespējas to kultūras un politiskajai attīstībai, bet arī radīja pretstāvi starp "valsts" nācijām un bezvalstu nācijām, izraisot gan separātismu iekšpolitikā, gan starpvalstu konfliktus (piemēram t.s. [[vācu jautājums]]). Unikāla nozīme ''nacionālisma'' ideoloģijā bija kultūrai: Pēc Jēnas sagrāves 1806. gadā un pēc Napoleona okupācijas vācu zemēs kultūras jēdziens attīstījās ''nacionālisma'' ietekmē ar uzsvaru uz vācu kultūras savrupību un pārākumu; ''Kultur'' kā tautas gara un rakstura izteiksme kļuva gandrīz par nācijas jēdziena sinonīmu, bet kultūrnācijas eksistence – par politiskas nācijas priekšnosacījumu. ''Nacionālisma'' adepti kā „ekspertu grupa” ķērās pie nacionālās kultūras mantojuma inventarizācijas, cenšoties izveidot etalonu, kuram visiem būtu jāpielīdzinās. Galamērķis bija atklāt absolūtos nacionālos fragmentus, statisko tautiskumu, kas būtu attīrīts no vēstures gaitā uzkrātiem piemaisījumiem, kas būtu pierādījums atšķirīgas, savdabīgas kultūrnācijas pastāvēšanai. Vācu ''nacionālisms'' radīja estetizētu politiku, kas izskatījās pēc apolitiskas, pateicoties estētiskajām formām – nacionālā [[mitoloģija]] un [[folklora]], dzeja un dramatorģija, tautas mūzika un klasiskā opera, identificēšanās ar nacionālo valodu. Tāda kultūra veido individuālismu, kas atrodas kopienā (''Gemeinschaft'') ar pamatiem kopīgajā kultūrā. Bet šādam individuālismam nav sabiedrību (''Gesellschaft'') raksturojošo iezīmju: atšķirības un savrupo interešu cīņa. Herdera iedibināto ''kultūras nacionālisma'' paradigmu stingrākā versijā attīstīja Fihte (1808.) - uzrunājot līdzpilsoņus, Fihte deklarēja, ka katrai nācijai ir īpaša identitāte, jo tai ir atšķirīga pieredze un raksturs, kaut kas piedāvājams pasaulei un kaut kas sakāms sev. Nācijas individualitāte, īpaša rakstura iegūšana ir priekšnoteikums „vēsturiskās nācijas” eksistencei. Vācu intelektuāļu atraušanās no naudas un politikas ikdienišķās dzīves, kā arī koncentrēšanās ap transcendentālo pārākuma ideju izraisīja politiskas sekas – estētisko principu stingra ievērošana un nācijas estētiskā audzināšana tika pieņemta par politisko problēmu ārstēšanas līdzekļiem. Estētiskās integrācijas centrā ir transcendentāla tautas un nācijas ideja. Tā kā abas saskata mūžīgo un svēto centru viņpus moderno komunikāciju plūsmas, modernā komunikācija nevar iespaidot tautas un nācijas būtību. Šo modeli no vācu zemēm pārņēma visā Austrumeiropā (skat. [[slavofili]] u.c.). XIX gs. beigu industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa – iziršanu, lielā mērā apsīkstot arī ''nacionālismsm'' (tā aktualitātei no Eiropas centra pārbīdoties uz perifēriju - Balkāniem u.c.). Ideoloģijas atdzimšanu izraisīja [[Pirmais pasaules karš]], kad to politiskās propagandas un iedzīvotāju konsolidēšanas nolūkos pārņēma valsts vara. Leģitimitāti tam piešķīra [[Vilsons Vudro|V.Vilsona]] pasludinātās [[nāciju pašnoteikšanās tiesības]], kas bija par iemeslu daudzām vēlākām robežizmaiņām līdz pat mūsu dienām. XX gs. pirmajā pusē ''nacionālisms'' bija vairuma Eiropas [[Autoritārisms|autoritāro]] politisko režīmu oficiāla ideoloģija, jo lieliski neitralizēja iekšējo pretrunu eskalāciju un konsolidēja valsts nāciju. Šajā laikā līdz galam nostiprinājās kā galvenais, pretstāves akcents ''nacionālismā'' - nevis savas kultūras pilnveidošana, radīšana, bet saglabāšana un pretstāve citu nāciju ''nacionālismam'' (kas veicināja [[Šovinisms|šovinisma]] izplatīšanos). XX gs. otrajā pusē ''nacionālisms'' strauji zaudēja savu izplatību (gan politisku iemeslu dēļ - [[nacionālisti]]em lielāko tiesu bija visai negatīva loma [[Otrais pasaules karš|II Pasaules kara]] laikā, līdz ar to valsts vara šo ideoloģiju vairs neizmantoja; gan tīri sadzīvisku iemeslu dēļ - saimniecsikais uzplaukums un brīvas pārvietošanās iespējas praktiski anulēja etniskās pretrunas un sabiedrību pārņēma pavisam citas aktualitātes. Taču reģionos, kas ir ekonomiski un politiski nestabili, marginālās grupās vai pat visai plašās masās ''nacionālisms'' kā ideoloģija turpina pastāvēt.
  
−
* Latviešu ''kultūras nacionālisms'' radās XIX gs. 50. gados, kad šo ideoloģiju noformulēja un izplatīja [[jaunlatvieši]], padarot par zināmā mērā masu kustību. Tās pirmā spilgtākā izpausme masās bija Pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas notika Rīgā 1873. gada 8.–11. jūlijā. Gadsimta beigās ''nacionālisma'' masveidīgums apsīka, pieņemot [[Nacionālais romantisms|nacionālā romantisma]] iezīmes - tautas senatnes idealizācija un romantizēšana industrializācijas un intensīvās latviešu sabiedrības noslāņošanās apstākļos zaudēja savu aktualitāti. ''Nacionālismu'' romantizētā traktējumā turpināja uzturēt t.s. [[tautībnieki]], kas sludināja lojalitāti Pēterbragas varai un pretstāvi vācbaltiešu klātbūtnei.  
+
* Latviešu ''kultūras nacionālisms'' radās XIX gs. 50. gados, kad šo ideoloģiju noformulēja un izplatīja [[jaunlatvieši]], padarot par zināmā mērā masu kustību. Tās pirmā spilgtākā izpausme masās bija Pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas notika Rīgā 1873. gada 8.–11. jūlijā. Gadsimta beigās ''nacionālisma'' masveidīgums apsīka, pieņemot [[Tautiskums|tautiskā romantisma]] iezīmes - tautas senatnes idealizācija un romantizēšana industrializācijas un intensīvās latviešu sabiedrības noslāņošanās apstākļos zaudēja savu aktualitāti. ''Nacionālismu'' romantizētā traktējumā turpināja uzturēt t.s. [[tautībnieki]], kas sludināja lojalitāti Pēterbragas varai un pretstāvi vācbaltiešu klātbūtnei.  
 
* Latviešu ''politiskais nacionālisms'' radās XX gs. sākumā (1903.) sociāldemokrātu vidē, bet I Pasaules kara beigās tika pieņemts pilsoniskajās aprindās, kā rezultātā 1918. gadā tika dibināta Latvijas Republika. T.s. [[Ulmaņa režīms|Ulmaņa režīma]] laikā ''nacionālisms'' tika pasniegts kā oficiāla valsts ideoloģija un šī iemesla dēļ politiski apspiests pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas]] un "iekonservējās" 30. gadu valsts varas propagandas saukļu līmenī.
 
* Latviešu ''politiskais nacionālisms'' radās XX gs. sākumā (1903.) sociāldemokrātu vidē, bet I Pasaules kara beigās tika pieņemts pilsoniskajās aprindās, kā rezultātā 1918. gadā tika dibināta Latvijas Republika. T.s. [[Ulmaņa režīms|Ulmaņa režīma]] laikā ''nacionālisms'' tika pasniegts kā oficiāla valsts ideoloģija un šī iemesla dēļ politiski apspiests pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas]] un "iekonservējās" 30. gadu valsts varas propagandas saukļu līmenī.
  

Versija, kas saglabāta 2010. gada 21. novembris, plkst. 09.50

Nacionālisms (an. nationalism, vc. Nationalismus, kr. национализм) - XIX-XX gs. ideoloģija, kas par primāro vērtību uzskata savas nācijas identitātes konceptu. Radās XVIII-XIX gs. mijā Rietumeiropā, nāciju veidošanās laikā, valsts varas centralizācijas procesā unificējot reģionālās kultūras vienā "nācijas kultūrā", reģionālos dialektus vienā "nācijas valodā", un par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos optimālāko izvēloties mononacionālas valsts modeli (kas politiski nepatstāvīgajās nācijās radīja t.s. politisko nacionālismu - vēlmi pēc savas mononacionālas valsts). Ideja radās apgaismotāju vidē, palielinoties interesei par vēsturi un dabiskajām tiesībām, no kā izrietēja tautas lomas vēstures procesos uzsvēršana, pretstatot to šaurai politiskai elitei, tautas pagādnes romantizācija un idealizācija. Taču tas ne tikai apvienoja nācijas un piešķīra jaunas iespējas to kultūras un politiskajai attīstībai, bet arī radīja pretstāvi starp "valsts" nācijām un bezvalstu nācijām, izraisot gan separātismu iekšpolitikā, gan starpvalstu konfliktus (piemēram t.s. vācu jautājums). Unikāla nozīme nacionālisma ideoloģijā bija kultūrai: Pēc Jēnas sagrāves 1806. gadā un pēc Napoleona okupācijas vācu zemēs kultūras jēdziens attīstījās nacionālisma ietekmē ar uzsvaru uz vācu kultūras savrupību un pārākumu; Kultur kā tautas gara un rakstura izteiksme kļuva gandrīz par nācijas jēdziena sinonīmu, bet kultūrnācijas eksistence – par politiskas nācijas priekšnosacījumu. Nacionālisma adepti kā „ekspertu grupa” ķērās pie nacionālās kultūras mantojuma inventarizācijas, cenšoties izveidot etalonu, kuram visiem būtu jāpielīdzinās. Galamērķis bija atklāt absolūtos nacionālos fragmentus, statisko tautiskumu, kas būtu attīrīts no vēstures gaitā uzkrātiem piemaisījumiem, kas būtu pierādījums atšķirīgas, savdabīgas kultūrnācijas pastāvēšanai. Vācu nacionālisms radīja estetizētu politiku, kas izskatījās pēc apolitiskas, pateicoties estētiskajām formām – nacionālā mitoloģija un folklora, dzeja un dramatorģija, tautas mūzika un klasiskā opera, identificēšanās ar nacionālo valodu. Tāda kultūra veido individuālismu, kas atrodas kopienā (Gemeinschaft) ar pamatiem kopīgajā kultūrā. Bet šādam individuālismam nav sabiedrību (Gesellschaft) raksturojošo iezīmju: atšķirības un savrupo interešu cīņa. Herdera iedibināto kultūras nacionālisma paradigmu stingrākā versijā attīstīja Fihte (1808.) - uzrunājot līdzpilsoņus, Fihte deklarēja, ka katrai nācijai ir īpaša identitāte, jo tai ir atšķirīga pieredze un raksturs, kaut kas piedāvājams pasaulei un kaut kas sakāms sev. Nācijas individualitāte, īpaša rakstura iegūšana ir priekšnoteikums „vēsturiskās nācijas” eksistencei. Vācu intelektuāļu atraušanās no naudas un politikas ikdienišķās dzīves, kā arī koncentrēšanās ap transcendentālo pārākuma ideju izraisīja politiskas sekas – estētisko principu stingra ievērošana un nācijas estētiskā audzināšana tika pieņemta par politisko problēmu ārstēšanas līdzekļiem. Estētiskās integrācijas centrā ir transcendentāla tautas un nācijas ideja. Tā kā abas saskata mūžīgo un svēto centru viņpus moderno komunikāciju plūsmas, modernā komunikācija nevar iespaidot tautas un nācijas būtību. Šo modeli no vācu zemēm pārņēma visā Austrumeiropā (skat. slavofili u.c.). XIX gs. beigu industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa – iziršanu, lielā mērā apsīkstot arī nacionālismsm (tā aktualitātei no Eiropas centra pārbīdoties uz perifēriju - Balkāniem u.c.). Ideoloģijas atdzimšanu izraisīja Pirmais pasaules karš, kad to politiskās propagandas un iedzīvotāju konsolidēšanas nolūkos pārņēma valsts vara. Leģitimitāti tam piešķīra V.Vilsona pasludinātās nāciju pašnoteikšanās tiesības, kas bija par iemeslu daudzām vēlākām robežizmaiņām līdz pat mūsu dienām. XX gs. pirmajā pusē nacionālisms bija vairuma Eiropas autoritāro politisko režīmu oficiāla ideoloģija, jo lieliski neitralizēja iekšējo pretrunu eskalāciju un konsolidēja valsts nāciju. Šajā laikā līdz galam nostiprinājās kā galvenais, pretstāves akcents nacionālismā - nevis savas kultūras pilnveidošana, radīšana, bet saglabāšana un pretstāve citu nāciju nacionālismam (kas veicināja šovinisma izplatīšanos). XX gs. otrajā pusē nacionālisms strauji zaudēja savu izplatību (gan politisku iemeslu dēļ - nacionālistiem lielāko tiesu bija visai negatīva loma II Pasaules kara laikā, līdz ar to valsts vara šo ideoloģiju vairs neizmantoja; gan tīri sadzīvisku iemeslu dēļ - saimniecsikais uzplaukums un brīvas pārvietošanās iespējas praktiski anulēja etniskās pretrunas un sabiedrību pārņēma pavisam citas aktualitātes. Taču reģionos, kas ir ekonomiski un politiski nestabili, marginālās grupās vai pat visai plašās masās nacionālisms kā ideoloģija turpina pastāvēt.

  • Latviešu kultūras nacionālisms radās XIX gs. 50. gados, kad šo ideoloģiju noformulēja un izplatīja jaunlatvieši, padarot par zināmā mērā masu kustību. Tās pirmā spilgtākā izpausme masās bija Pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas notika Rīgā 1873. gada 8.–11. jūlijā. Gadsimta beigās nacionālisma masveidīgums apsīka, pieņemot tautiskā romantisma iezīmes - tautas senatnes idealizācija un romantizēšana industrializācijas un intensīvās latviešu sabiedrības noslāņošanās apstākļos zaudēja savu aktualitāti. Nacionālismu romantizētā traktējumā turpināja uzturēt t.s. tautībnieki, kas sludināja lojalitāti Pēterbragas varai un pretstāvi vācbaltiešu klātbūtnei.
  • Latviešu politiskais nacionālisms radās XX gs. sākumā (1903.) sociāldemokrātu vidē, bet I Pasaules kara beigās tika pieņemts pilsoniskajās aprindās, kā rezultātā 1918. gadā tika dibināta Latvijas Republika. T.s. Ulmaņa režīma laikā nacionālisms tika pasniegts kā oficiāla valsts ideoloģija un šī iemesla dēļ politiski apspiests pēc Latvijas okupācijas un "iekonservējās" 30. gadu valsts varas propagandas saukļu līmenī.

Skat. arī nacisms, fašisms

Literatūra par šo tēmu

  • Krēsliņš U. Aktīvais nacionālisms Latvijā, 1922–1934. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2005. – 319 lpp.
  • Dzintars R. Pozitīvais nacionālisms. - Jumava: Rīga, 2009., 128 lpp.
  • Lācis V. Nacionālisms un brīvība. - Jumava: Rīga, 2009., 74 lpp. ISBN 9789984382142
  • Benedict Anderson. Imagined communities. Reflections on the origin and spread of nationalism. - Verso: London, 1991, ISBN 0-86091-329-5
  • Ernest Gellner. Nations and Nationalism. - Blackwell: Oxford, 1983, ISBN 0-631-12992-8
  • Ernest Gellner. Nationalism. - Weidenfeld & Nicholson: London, 1997, ISBN 0-297-81612-8
  • Michael Billig. Banal Nationalism. - Thousand Oaks: London/Sage, 1995, ISBN 0-8039-7524-4
  • Rogers Brubaker. Nationalism Reframed: Nationhood and the National Question in the New Europe. - Cambridge University Press: Cambridge, 1996, ISBN 0-521-57224-X
  • Anthony D. Smith. Nationalism. Theory, ideology, history. - Polity Press: Cambridge, 2001, ISBN 0-7456-2659-9
  • Breuilly John. Nationalism and the State. - Chicago University Press, Chicago, 1994, ISBN 0-226-07414-5
  • Greenfeld Liah. Nationalism: Five Roads to Modernity. - Harvard University Press: Cambridge, 1992, ISBN 0-674-60319-2
  • Hobsbawm Eric J. Nations and Nationalism Since 1780: Programme, Myth, Reality. - Cambridge University Press, 1992, ISBN 0-521-43961-2 .
  • Malesevic Sinisa. Identity as Ideology: Understanding Ethnicity and Nationalism. - Palgrave: New York, 2006,ISBN 1-4039-8786-6.
  • Ozkirimli Umut. Theories of Nationalism: A Critical Introduction. - Palgrave: New York, 2010
  • The Sage Handbook of Nations and Nationalism. / Delanty, Gerard; Kumar, Krishan, eds. - Sage Publications: London, 2006 ISBN 9781412901017
  • Peter Alter. Nationalismus. - Suhrkamp: Frankfurt am Main, 1985, ISBN 3-518-11250-3
  • Urs Altermatt. Das Fanal von Sarajevo. Ethnonationalismus in Europa. - Schöningh: Paderborn, 1996, ISBN 3-506-70406-0
  • Otto Dann. Nation und Nationalismus in Deutschland 1770-1990. - C.H. Beck: München, 1993, ISBN 3-406-34086-5
  • Imanuel Geiss. Nation und Nationalismen. Versuche über ein Weltproblem, 1962–2006. - Bremen, 2007, ISBN 3-934686-43-5
  • Eric Hobsbawm. Nationen und Nationalismus. Mythos und Realität seit 1780. - Campus: Frankfurt am Main, 1991, ISBN 3-593-37778-0
  • Reinhart Koselleck. Volk, Nation, Nationalismus, Masse. // Geschichtliche Grundbegriffe. Bd. 7 / Brunner, O., Conze, W. und Koselleck, R. (Hg.) - Klett-Cotta: Stuttgart, 1978, S. 141–431.
  • Rolf-Ulrich Kunze. Nation und Nationalismus. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft,: Darmstadt, 2005, ISBN 3-534-14746-4
  • Dieter Langewiesche. Nation, Nationalismus, Nationalstaat in Deutschland und Europa. - C.H.Beck: München, 2000, ISBN 3-406-45939-0
  • Hagen Schulze. Staat und Nation in der europäischen Geschichte. - C.H.Beck: München, 1995, ISBN 3-406-38507-9
  • Hans-Ulrich Wehler. Nationalismus, Geschichte, Formen, Folgen. - C.H.Beck: München, 2001, ISBN 3-406-44769-4
  • Siegfried Weichlein. Nationalbewegungen und Nationalismus in Europa. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 2006, ISBN 3-534-15484-3
  • Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967, с. 86-103
  • Mалахов В.С. Национализм как политическая идеология: Учебное пособие. - КДУ: Москва, 2005, 320 с.
  • Смит Э.Д. Национализм и модернизм: Критический обзор современных теорий наций и национализма. - Праксис: Москва, 2004, 464 с. - ISBN 5-901574-39-7
  • Хобсбаум Э. Нации и национализм после 1780 г. - Алетейя: СПб., 1998, 306 с.
  • Эвола Ю. Два лика национализма // Традиция и Европа. - Тамбов: 2009, С. 135-145. - ISBN 978-5-88934-426-1

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Nacionālisms&oldid=29087"