Atšķirības starp "Robinē Žans Batists Renē" versijām
m |
m |
||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
Izglītību guvis [[Jezuīti|jezuītu]] kolēģijā (koledžā), ilgus gadus bijis šīs sadraudzības loceklis. Pametis jezuītus, sarakstīja savu zināmāko darbu „Par dabu“ (''De la nature'', Amsterdama, 1761.), kas tika publicēts anonīmi, un kuru laikabiedri piedēvēja gan [[Didro Denī|Didro]], gan [[Helvēcijs Klods Adriāns|Helvēcijam]] un pat Volteram. | Izglītību guvis [[Jezuīti|jezuītu]] kolēģijā (koledžā), ilgus gadus bijis šīs sadraudzības loceklis. Pametis jezuītus, sarakstīja savu zināmāko darbu „Par dabu“ (''De la nature'', Amsterdama, 1761.), kas tika publicēts anonīmi, un kuru laikabiedri piedēvēja gan [[Didro Denī|Didro]], gan [[Helvēcijs Klods Adriāns|Helvēcijam]] un pat Volteram. | ||
| − | Savos uzskatos fundamentāli ietekmējies no [[Loks Džons|Loka]] un [[Kondiljaks Etjēns Bonno de|Kondiljaka]] mācībām, kā arī no Leibnica idejām. Atzina telpā un laikā bezgalīgu materiālu substanci. Dabas daudzveidība esot pakļauta vispārīgās vienības un harmonijas principam, ko nosaka lietu cēloņsakarība. Cēlonības izpratnē Robinē atzina [[Hjūms Deivids|Hjūma]] koncepciju. Par Visuma elementārajām sastāvdaļām uzskatīja „animalkulas“ – ļoti sīkas dzīvas būtnes. Pasauli Dievs radot no materiālās substances. Izziņas teorijā uzskatīja, ka sajūtas ir zināšanu, arī teorētiskās domāšanas avots. Izšķīra trīs izziņas veidus: sajūtu, spriedumu un intuīciju, un atbilstoši tam trīs zināšanu drošuma tipus: juteklisko, demonstratīvo un intuitīvo drošumu. Idejas uzskatīja par objektu kopijām, un no šīs pozīcijas kritizēja Platona ideālismu. Juteklisko izziņu attiecināja uz ārējo parādību sfēru, taču pārliecība par cilvēka izziņas bezgalīgumu viņa uzskatus nošķir no agnosticisma. | + | Savos uzskatos fundamentāli ietekmējies no [[Loks Džons|Loka]] un [[Kondiljaks Etjēns Bonno de|Kondiljaka]] mācībām, kā arī no Leibnica idejām. Atzina telpā un laikā bezgalīgu materiālu substanci. Dabas daudzveidība esot pakļauta vispārīgās vienības un harmonijas principam, ko nosaka lietu cēloņsakarība. Cēlonības izpratnē Robinē atzina [[Hjūms Deivids|Hjūma]] koncepciju. Par Visuma elementārajām sastāvdaļām uzskatīja „animalkulas“ – ļoti sīkas dzīvas būtnes. Pasauli Dievs radot no materiālās substances. Izziņas teorijā uzskatīja, ka sajūtas ir zināšanu, arī teorētiskās domāšanas avots. Izšķīra trīs izziņas veidus: sajūtu, spriedumu un intuīciju, un atbilstoši tam trīs zināšanu drošuma tipus: juteklisko, demonstratīvo un intuitīvo drošumu. Idejas uzskatīja par objektu kopijām, un no šīs pozīcijas kritizēja Platona ideālismu. Juteklisko izziņu attiecināja uz ārējo parādību sfēru, taču pārliecība par cilvēka izziņas bezgalīgumu viņa uzskatus nošķir no agnosticisma. Uzskatot instinktu par morāles principu un pakārtojot politiku fiziskajai dzīvei, apšaubija labā pārākumu par ļauno šajā pasaulē, pieļaujot, ka labākajā gadījumā tie var būt līdzsvarā. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 26. novembris, plkst. 11.00
Žans Batists Renē Robinē (Jean Baptiste René Robinet, 1735.-1820.) – rakstnieks un domātājs.
Izglītību guvis jezuītu kolēģijā (koledžā), ilgus gadus bijis šīs sadraudzības loceklis. Pametis jezuītus, sarakstīja savu zināmāko darbu „Par dabu“ (De la nature, Amsterdama, 1761.), kas tika publicēts anonīmi, un kuru laikabiedri piedēvēja gan Didro, gan Helvēcijam un pat Volteram.
Savos uzskatos fundamentāli ietekmējies no Loka un Kondiljaka mācībām, kā arī no Leibnica idejām. Atzina telpā un laikā bezgalīgu materiālu substanci. Dabas daudzveidība esot pakļauta vispārīgās vienības un harmonijas principam, ko nosaka lietu cēloņsakarība. Cēlonības izpratnē Robinē atzina Hjūma koncepciju. Par Visuma elementārajām sastāvdaļām uzskatīja „animalkulas“ – ļoti sīkas dzīvas būtnes. Pasauli Dievs radot no materiālās substances. Izziņas teorijā uzskatīja, ka sajūtas ir zināšanu, arī teorētiskās domāšanas avots. Izšķīra trīs izziņas veidus: sajūtu, spriedumu un intuīciju, un atbilstoši tam trīs zināšanu drošuma tipus: juteklisko, demonstratīvo un intuitīvo drošumu. Idejas uzskatīja par objektu kopijām, un no šīs pozīcijas kritizēja Platona ideālismu. Juteklisko izziņu attiecināja uz ārējo parādību sfēru, taču pārliecība par cilvēka izziņas bezgalīgumu viņa uzskatus nošķir no agnosticisma. Uzskatot instinktu par morāles principu un pakārtojot politiku fiziskajai dzīvei, apšaubija labā pārākumu par ļauno šajā pasaulē, pieļaujot, ka labākajā gadījumā tie var būt līdzsvarā.
Literatūra par šo tēmu
- Ramakrišna. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 363. lpp.
