Atšķirības starp "Raganu āmurs" versijām
m (→Literatūra par šo tēmu) |
m |
||
| 11. rindiņa: | 11. rindiņa: | ||
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 173. lpp. | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 173. lpp. | ||
---- | ---- | ||
| − | * Шпренгер Я., Инститорис Г, Молот ведьм. - Интербук: Москва: 1990, - с. 352 | + | * Шпренгер Я., Инститорис Г., Молот ведьм. - Интербук: Москва: 1990, - с. 352 |
[[Kategorija:Kristietība]] | [[Kategorija:Kristietība]] | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 3. janvāris, plkst. 19.26
Raganu āmurs[1] jeb Raganu veseris (viduslat. Malleus maleficarum) - pirmais priekšstatu par raganām, to darbību, atpazīšanu un apkarošanu apkopojums, publicēts Strasbūrā 1487. gadā. Autori ir dominikāņu mūki H.Institoriss un J.Šprengers. Ieteica arī spīdzināšanu kā vienu no metodēm, lai panāktu raganas atzīšanos. Nekad nav bijis oficiāli atzīts kā sodu un izmeklēšanas kodekss, taču XV gs. pirmajā pusē guva popularitāti kā ieteikumu rokasgrāmata.
1610. gadā Logronū notikušajā raganas tiesāšanā turp aizsūtītais jezuīts un inkvizitors Alonso de Salazars pierādīja, ka raganas neeksistē. Salazaru uzreiz atbalstīja Lielais Toledo inkvizitors Bernardo de Sandovals un pēc tam arī Augstākā Inkvizīcijas padome. Šis lēmums būtiski mainīja visu sabiedrisko gaisotni katoliskajās zemēs, apturot raganu prāvas. Protestantu zemēs, kur raganu meklēšana un vajāšana šajā laikā tikai pieņēmās spēkā, "Raganu āmuru" tiesu praksē turpināja izmantot līdz pat XVIII gs.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Latīņu valodā šeit ir nevis genetivus subiectivus, bet gan genetivus obiectivus, un tāpēc pareizāk būtu „Āmurs pret raganām”.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 173. lpp.
- Шпренгер Я., Инститорис Г., Молот ведьм. - Интербук: Москва: 1990, - с. 352
