Atšķirības starp "Raganu prāvas" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Raganu prāvas''' - apzīmējums XVI-XVIII gs. Eiropas un Ziemeļamerikas sabiedrību pārņēmušajam [[Ragana|raganu]] atklāšanu un tiesāšanu vilnim. Īpaši aktīvi raganas tika vajātas vācu zemēs - it sevišķi Ķelnes un Diseldorfas apkaimē. - kā arī Šveices [[Protestanti|protestantu]] [[Kantons|kantonos]]. Laikā no 1487. līdz 1738. gadam vācu zemēs vien tika par buršanos uz nāvi notiesātas vairāk nekā 100 000 personu.<ref>Precīzas statistikas nav, aptuveni 1/3 daļa notiesāto bija vīrieši, t.i. minot skaitļus, parasti literatūrā nenodalot min burvju, raganu un [[Herēze|herētiķu]] sektu prāvas, kaut apsūdzība un vaina šajos gadījumos dažbrīd visai kardināli atšķiras.</ref> Eiropā pēdējās raganas tika sadedzinātas 1738. Diseldorfā, kur par "kaimiņu sējumu un lopu noskaušanu un sakariem ar nelabo" uz nāvi sārtā tika notiesātas 15 gadus vecā Helēna (''Helene Curtens'') un krietni vecākā 7 bērnu māte Agnese (''Agnes Olmanns''). | + | '''Raganu prāvas''' jeb '''raganu medības''' - apzīmējums XVI-XVIII gs. Eiropas un Ziemeļamerikas sabiedrību pārņēmušajam [[Ragana|raganu]] atklāšanu un tiesāšanu vilnim. Īpaši aktīvi raganas tika vajātas vācu zemēs - it sevišķi Ķelnes un Diseldorfas apkaimē. - kā arī Šveices [[Protestanti|protestantu]] [[Kantons|kantonos]]. Laikā no 1487. līdz 1738. gadam vācu zemēs vien tika par buršanos uz nāvi notiesātas vairāk nekā 100 000 personu.<ref>Precīzas statistikas nav, aptuveni 1/3 daļa notiesāto bija vīrieši, t.i. minot skaitļus, parasti literatūrā nenodalot min burvju, raganu un [[Herēze|herētiķu]] sektu prāvas, kaut apsūdzība un vaina šajos gadījumos dažbrīd visai kardināli atšķiras.</ref> Eiropā pēdējās raganas tika sadedzinātas 1738. Diseldorfā, kur par "kaimiņu sējumu un lopu noskaušanu un sakariem ar nelabo" uz nāvi sārtā tika notiesātas 15 gadus vecā Helēna (''Helene Curtens'') un krietni vecākā 7 bērnu māte Agnese (''Agnes Olmanns''). |
1631. gadā pazīstamais raganu vajāšanu pretinieks [[Jezuītu ordenis|jezuīts]] Frīdrihs fon Špē (''Friedrich von Spee'') publicēja savu traktātu "Cautio Criminalis", kurā Eiropas jurisprudencē pirmo reizi tika autoritatīvi noformulētas un pamatotas apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, tiesības netapt fiziski ietekmētiem, tiesības uz neieinteresētu tiesu, nevainīguma prezumpcija (apsūdzētais tiek uzskatīts par nevainīgu, līdz tā vaina nav pierādīta un tiesa to nav atzinusi par vainīgu) - t.i. normas, kas pakāpeniski tika pārņemtas arī laicīgo tiesu praksē un jaunākajos laikos ir neatņemamas tiesisku valstu procesuālo kodeksu sastāvdaļas. | 1631. gadā pazīstamais raganu vajāšanu pretinieks [[Jezuītu ordenis|jezuīts]] Frīdrihs fon Špē (''Friedrich von Spee'') publicēja savu traktātu "Cautio Criminalis", kurā Eiropas jurisprudencē pirmo reizi tika autoritatīvi noformulētas un pamatotas apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, tiesības netapt fiziski ietekmētiem, tiesības uz neieinteresētu tiesu, nevainīguma prezumpcija (apsūdzētais tiek uzskatīts par nevainīgu, līdz tā vaina nav pierādīta un tiesa to nav atzinusi par vainīgu) - t.i. normas, kas pakāpeniski tika pārņemtas arī laicīgo tiesu praksē un jaunākajos laikos ir neatņemamas tiesisku valstu procesuālo kodeksu sastāvdaļas. | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 8. janvāris, plkst. 20.17
Raganu prāvas jeb raganu medības - apzīmējums XVI-XVIII gs. Eiropas un Ziemeļamerikas sabiedrību pārņēmušajam raganu atklāšanu un tiesāšanu vilnim. Īpaši aktīvi raganas tika vajātas vācu zemēs - it sevišķi Ķelnes un Diseldorfas apkaimē. - kā arī Šveices protestantu kantonos. Laikā no 1487. līdz 1738. gadam vācu zemēs vien tika par buršanos uz nāvi notiesātas vairāk nekā 100 000 personu.[1] Eiropā pēdējās raganas tika sadedzinātas 1738. Diseldorfā, kur par "kaimiņu sējumu un lopu noskaušanu un sakariem ar nelabo" uz nāvi sārtā tika notiesātas 15 gadus vecā Helēna (Helene Curtens) un krietni vecākā 7 bērnu māte Agnese (Agnes Olmanns).
1631. gadā pazīstamais raganu vajāšanu pretinieks jezuīts Frīdrihs fon Špē (Friedrich von Spee) publicēja savu traktātu "Cautio Criminalis", kurā Eiropas jurisprudencē pirmo reizi tika autoritatīvi noformulētas un pamatotas apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, tiesības netapt fiziski ietekmētiem, tiesības uz neieinteresētu tiesu, nevainīguma prezumpcija (apsūdzētais tiek uzskatīts par nevainīgu, līdz tā vaina nav pierādīta un tiesa to nav atzinusi par vainīgu) - t.i. normas, kas pakāpeniski tika pārņemtas arī laicīgo tiesu praksē un jaunākajos laikos ir neatņemamas tiesisku valstu procesuālo kodeksu sastāvdaļas.
Skat. arī: Raganu āmurs, Salemas raganu prāvas
