Atšķirības starp "Raganu prāvas" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Raganu prāvas''' jeb '''raganu medības''' (an. ''witchcraft trials, witch-hunt'', vāc. ''Hexenprozesse, Hexenverfolgung'', kr. ''охота на ведьм, преследование ведьм'') - apzīmējums XVI-XVIII gs. Eiropas(pamatā Centrāleiropa un Ziemeļeiropa) un [[Kolonija|koloniju]] Ziemeļamerikā sabiedrību pārņēmušajam [[Ragana|raganu]] kriminālvajāšanas un tiesāšanas vilnim.<ref>Kriminālvajāšana par kaitējuma nodarīšanu ar maģijas palīdzību pastāvējusi visās kultūrās, taču notikumi Eiropā XVI-XVIII gs. pārspēja visu līdz tam un vēlāk pieredzēto likumdošanas un vēriena ziņā.</ref>
+
'''Raganu prāvas''' jeb '''raganu medības''' (an. ''witchcraft trials, witch-hunt'', vāc. ''Hexenprozesse, Hexenverfolgung'', kr. ''охота на ведьм, преследование ведьм'') - apzīmējums XVI-XVIII gs. Eiropas(pamatā Centrāleiropa un Ziemeļeiropa) un [[Kolonija|koloniju]] Ziemeļamerikā sabiedrību pārņēmušajam [[Ragana|raganu]] un burvju kriminālvajāšanas un tiesāšanas vilnim.<ref>Kriminālvajāšana par kaitējuma nodarīšanu ar maģijas palīdzību pastāvējusi visās kultūrās, taču notikumi Eiropā XVI-XVIII gs. pārspēja visu līdz tam un vēlāk pieredzēto likumdošanas un vēriena ziņā.</ref>
  
 
Raganu vajāšanai līdz XV gs. bija gadījuma raksturs un tā bija samērā reta parādība. Tā kā raganas tika vainotas par fizisko un mantisko kaitējumu (ļaunuma nodarīšana veselībai, nekustamajam un kustamajam īpašumam), raganu kriminālvajāšana un tiesāšana bija laicīgo [[pilsonība]]s tiesu jurisdikcijā. Tā kā ticība raganām bija tikai māņticība un nekādi neskāra ticību Dievam (t.i. nebija [[herēze]]) [[Romas Katoļu Baznīca|Romas Katoļu Baznīcu]] kā institūciju raganas neinteresēja ([[inkvizīcija]] tika iesaistīta tikai gadījumos, ja bija aizdomas par [[Herēze|herēzi]]). Ja arī kur pret raganām iesaistījās arī kāds garīdznieks, tad tā bija vai nu viņa personiskā iniciatīva<ref>Klasisks piemērs ir teologs un aktīvs raganu vajāšanas idejas proponētājs un [[Raganu āmurs]] autors [[Krāmers Henrihs|Institoriss]] (1430.-150.), kuru 1485. gadā Briksenas bīskaps vienkārši izraidīja no Insbrukas par mēģinājumu aizsākt raganu vajāšanu, t.i. māņticības sludināšanu un sabiedriskās kārtības traucēšanu, un Institoriss pārcēlās uz dzīvi Ķelnē, kuras universitātes profesūra atsaucīgi uzņēma viņa idejas.</ref>, vai arī buršanās nebija apsūdzības pamatā. Situācija mainījās līdz ar [[Reformācija]]s uzvaru Centrāleiropā un Ziemeļeiropā, kad norisa strauja atteikšanās no [[sholastika]]s un Bībeles (Vecās derības) tiesisko normu atdzīvināšana - [[Protestantisms|protestantu]] zemēs tiesvedību uzraudzīja garīdzniecība un universitāšu profesūra (kā maģijas speciālisti). Negaidītu popularitāti guva [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] mūks  [[Šprengers Jakobs|Šprengera]] (1436.-1495.) un Ķelnes universitātes profesors [[Krāmers Henrihs|Institorisa]] (1430.-150.) traktāts "[[Raganu āmurs]]", kura ierosinātos sodus iekļāva daudzu laicīgās varas kriminālkodeksu krājumos, t.sk. Kārļa kriminālkodeksā (''Carolina'', 1532.). Saksijas 1572. gada likumu krājumā u.c. Ja uz kartes ar punktu atzīmē katru vietu, kur sadedzināta ragana, tad vislielākā šādu punktu koncentrācija būs protestantu apvidos, kur robežojas Francija, vācu zemes un Šveice. Bāzeli, Lionu, Ženēvu, Nirnbergu un tuvākās pilsētas noklātu biezs punktu mākonis. Punktu traipi veidotos Šveicē – no Reinas līdz Amsterdamai, kā arī Francijas dienvidos, Anglijā, Skotijā un Skandināvijas valstīs (t.i. protestantisma centros un tuvu tiem). Pilnīgi katoliskās zemēs – Itālijā un Īrijā – šādu punktu ievērojami mazāk, bet Spānijā un Portugālē praktiski neviena. Īpaši aktīvi raganas tika vajātas vācu zemēs - it sevišķi Ķelnes un Diseldorfas apkaimē. - kā arī Šveices [[Protestanti|protestantu]] [[Kantons|kantonos]]. Laikā no 1487. līdz 1738. gadam vācu zemēs vien tika par buršanos uz nāvi notiesātas vairāk nekā 100 000 personu.<ref>Precīzas statistikas nav, aptuveni 1/3 daļa notiesāto bija vīrieši, t.i. minot skaitļus, parasti literatūrā nenodalot min burvju, raganu un [[Herēze|herētiķu]] sektu prāvas, kaut apsūdzība un vaina šajos gadījumos dažbrīd visai kardināli atšķiras.</ref> Eiropā pēdējās raganas tika sadedzinātas 1738. Diseldorfā, kur par "kaimiņu sējumu un lopu noskaušanu un sakariem ar nelabo" uz nāvi sārtā tika notiesātas 15 gadus vecā Helēna (''Helene Curtens'') un krietni vecākā 7 bērnu māte Agnese (''Agnes Olmanns'').
 
Raganu vajāšanai līdz XV gs. bija gadījuma raksturs un tā bija samērā reta parādība. Tā kā raganas tika vainotas par fizisko un mantisko kaitējumu (ļaunuma nodarīšana veselībai, nekustamajam un kustamajam īpašumam), raganu kriminālvajāšana un tiesāšana bija laicīgo [[pilsonība]]s tiesu jurisdikcijā. Tā kā ticība raganām bija tikai māņticība un nekādi neskāra ticību Dievam (t.i. nebija [[herēze]]) [[Romas Katoļu Baznīca|Romas Katoļu Baznīcu]] kā institūciju raganas neinteresēja ([[inkvizīcija]] tika iesaistīta tikai gadījumos, ja bija aizdomas par [[Herēze|herēzi]]). Ja arī kur pret raganām iesaistījās arī kāds garīdznieks, tad tā bija vai nu viņa personiskā iniciatīva<ref>Klasisks piemērs ir teologs un aktīvs raganu vajāšanas idejas proponētājs un [[Raganu āmurs]] autors [[Krāmers Henrihs|Institoriss]] (1430.-150.), kuru 1485. gadā Briksenas bīskaps vienkārši izraidīja no Insbrukas par mēģinājumu aizsākt raganu vajāšanu, t.i. māņticības sludināšanu un sabiedriskās kārtības traucēšanu, un Institoriss pārcēlās uz dzīvi Ķelnē, kuras universitātes profesūra atsaucīgi uzņēma viņa idejas.</ref>, vai arī buršanās nebija apsūdzības pamatā. Situācija mainījās līdz ar [[Reformācija]]s uzvaru Centrāleiropā un Ziemeļeiropā, kad norisa strauja atteikšanās no [[sholastika]]s un Bībeles (Vecās derības) tiesisko normu atdzīvināšana - [[Protestantisms|protestantu]] zemēs tiesvedību uzraudzīja garīdzniecība un universitāšu profesūra (kā maģijas speciālisti). Negaidītu popularitāti guva [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] mūks  [[Šprengers Jakobs|Šprengera]] (1436.-1495.) un Ķelnes universitātes profesors [[Krāmers Henrihs|Institorisa]] (1430.-150.) traktāts "[[Raganu āmurs]]", kura ierosinātos sodus iekļāva daudzu laicīgās varas kriminālkodeksu krājumos, t.sk. Kārļa kriminālkodeksā (''Carolina'', 1532.). Saksijas 1572. gada likumu krājumā u.c. Ja uz kartes ar punktu atzīmē katru vietu, kur sadedzināta ragana, tad vislielākā šādu punktu koncentrācija būs protestantu apvidos, kur robežojas Francija, vācu zemes un Šveice. Bāzeli, Lionu, Ženēvu, Nirnbergu un tuvākās pilsētas noklātu biezs punktu mākonis. Punktu traipi veidotos Šveicē – no Reinas līdz Amsterdamai, kā arī Francijas dienvidos, Anglijā, Skotijā un Skandināvijas valstīs (t.i. protestantisma centros un tuvu tiem). Pilnīgi katoliskās zemēs – Itālijā un Īrijā – šādu punktu ievērojami mazāk, bet Spānijā un Portugālē praktiski neviena. Īpaši aktīvi raganas tika vajātas vācu zemēs - it sevišķi Ķelnes un Diseldorfas apkaimē. - kā arī Šveices [[Protestanti|protestantu]] [[Kantons|kantonos]]. Laikā no 1487. līdz 1738. gadam vācu zemēs vien tika par buršanos uz nāvi notiesātas vairāk nekā 100 000 personu.<ref>Precīzas statistikas nav, aptuveni 1/3 daļa notiesāto bija vīrieši, t.i. minot skaitļus, parasti literatūrā nenodalot min burvju, raganu un [[Herēze|herētiķu]] sektu prāvas, kaut apsūdzība un vaina šajos gadījumos dažbrīd visai kardināli atšķiras.</ref> Eiropā pēdējās raganas tika sadedzinātas 1738. Diseldorfā, kur par "kaimiņu sējumu un lopu noskaušanu un sakariem ar nelabo" uz nāvi sārtā tika notiesātas 15 gadus vecā Helēna (''Helene Curtens'') un krietni vecākā 7 bērnu māte Agnese (''Agnes Olmanns'').
56. rindiņa: 56. rindiņa:
 
* [http://www.jstor.org/pss/986592 Darst David H. Witchcraft in Spain: The Testimony of Martín de Castañega's Treatise on Superstition and Witchcraft (1529) // Proceedings of the American Philosophical Society 123 (5): October 15, 1979, p. 298–322.]
 
* [http://www.jstor.org/pss/986592 Darst David H. Witchcraft in Spain: The Testimony of Martín de Castañega's Treatise on Superstition and Witchcraft (1529) // Proceedings of the American Philosophical Society 123 (5): October 15, 1979, p. 298–322.]
 
* [http://www.summerlands.com/crossroads/remembrance/_remembrance/stages_witch_trial.htm The Stages of a Witch Trial - A Series of Articles by Jenny Gibbons]
 
* [http://www.summerlands.com/crossroads/remembrance/_remembrance/stages_witch_trial.htm The Stages of a Witch Trial - A Series of Articles by Jenny Gibbons]
 +
* [http://www.bede.org.uk/decline.htm The Decline and End of Witch Trials in Europe]
 +
* [http://www.elizabethan-era.org.uk/elizabethan-witchcraft-and-witches.htm Elizabethan Witchcraft and Witches]
 +
* [http://skyelander.orgfree.com/menu13.html WitchCraft in Medieval Scotland]
 
----
 
----
 
* [http://books.google.de/books?id=s-g0AAAAMAAJ Wilhelm Gottlieb Soldan. Geschichte der Hexenprocesse. Aus den Quellen dargestellt. - Cotta, Stuttgart, 1843]
 
* [http://books.google.de/books?id=s-g0AAAAMAAJ Wilhelm Gottlieb Soldan. Geschichte der Hexenprocesse. Aus den Quellen dargestellt. - Cotta, Stuttgart, 1843]

Versija, kas saglabāta 2011. gada 9. janvāris, plkst. 12.03

Raganu prāvas jeb raganu medības (an. witchcraft trials, witch-hunt, vāc. Hexenprozesse, Hexenverfolgung, kr. охота на ведьм, преследование ведьм) - apzīmējums XVI-XVIII gs. Eiropas(pamatā Centrāleiropa un Ziemeļeiropa) un koloniju Ziemeļamerikā sabiedrību pārņēmušajam raganu un burvju kriminālvajāšanas un tiesāšanas vilnim.[1]

Raganu vajāšanai līdz XV gs. bija gadījuma raksturs un tā bija samērā reta parādība. Tā kā raganas tika vainotas par fizisko un mantisko kaitējumu (ļaunuma nodarīšana veselībai, nekustamajam un kustamajam īpašumam), raganu kriminālvajāšana un tiesāšana bija laicīgo pilsonības tiesu jurisdikcijā. Tā kā ticība raganām bija tikai māņticība un nekādi neskāra ticību Dievam (t.i. nebija herēze) Romas Katoļu Baznīcu kā institūciju raganas neinteresēja (inkvizīcija tika iesaistīta tikai gadījumos, ja bija aizdomas par herēzi). Ja arī kur pret raganām iesaistījās arī kāds garīdznieks, tad tā bija vai nu viņa personiskā iniciatīva[2], vai arī buršanās nebija apsūdzības pamatā. Situācija mainījās līdz ar Reformācijas uzvaru Centrāleiropā un Ziemeļeiropā, kad norisa strauja atteikšanās no sholastikas un Bībeles (Vecās derības) tiesisko normu atdzīvināšana - protestantu zemēs tiesvedību uzraudzīja garīdzniecība un universitāšu profesūra (kā maģijas speciālisti). Negaidītu popularitāti guva dominikāņu mūks Šprengera (1436.-1495.) un Ķelnes universitātes profesors Institorisa (1430.-150.) traktāts "Raganu āmurs", kura ierosinātos sodus iekļāva daudzu laicīgās varas kriminālkodeksu krājumos, t.sk. Kārļa kriminālkodeksā (Carolina, 1532.). Saksijas 1572. gada likumu krājumā u.c. Ja uz kartes ar punktu atzīmē katru vietu, kur sadedzināta ragana, tad vislielākā šādu punktu koncentrācija būs protestantu apvidos, kur robežojas Francija, vācu zemes un Šveice. Bāzeli, Lionu, Ženēvu, Nirnbergu un tuvākās pilsētas noklātu biezs punktu mākonis. Punktu traipi veidotos Šveicē – no Reinas līdz Amsterdamai, kā arī Francijas dienvidos, Anglijā, Skotijā un Skandināvijas valstīs (t.i. protestantisma centros un tuvu tiem). Pilnīgi katoliskās zemēs – Itālijā un Īrijā – šādu punktu ievērojami mazāk, bet Spānijā un Portugālē praktiski neviena. Īpaši aktīvi raganas tika vajātas vācu zemēs - it sevišķi Ķelnes un Diseldorfas apkaimē. - kā arī Šveices protestantu kantonos. Laikā no 1487. līdz 1738. gadam vācu zemēs vien tika par buršanos uz nāvi notiesātas vairāk nekā 100 000 personu.[3] Eiropā pēdējās raganas tika sadedzinātas 1738. Diseldorfā, kur par "kaimiņu sējumu un lopu noskaušanu un sakariem ar nelabo" uz nāvi sārtā tika notiesātas 15 gadus vecā Helēna (Helene Curtens) un krietni vecākā 7 bērnu māte Agnese (Agnes Olmanns).

1610. gadā Logronū notikušajā raganas tiesāšanā turp aizsūtītais jezuīts un inkvizītors Alonso de Salazars pierādīja, ka raganas neeksistē. Salazaru uzreiz atbalstīja Lielais Toledo inkvizitors Bernardo de Sandovals un pēc tam arī Augstākā Inkvizīcijas padome. Šis lēmums būtiski mainīja visu sabiedrisko gaisotni katoliskajās zemēs, ievērojami ierobežojot pūļa aizraušanos ar linča tiesām. 1631. gadā pazīstamais raganu vajāšanu pretinieks jezuīts Frīdrihs fon Špē (Friedrich von Spee) publicēja savu traktātu "Cautio Criminalis"[4], kurā Eiropas jurisprudencē pirmo reizi tika autoritatīvi noformulētas un pamatotas apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, tiesības netapt fiziski ietekmētiem, tiesības uz neieinteresētu tiesu, nevainīguma prezumpcija (apsūdzētais tiek uzskatīts par nevainīgu, līdz tā vaina nav pierādīta un tiesa to nav atzinusi par vainīgu) - t.i. normas, kas pakāpeniski tika pārņemtas arī laicīgo tiesu praksē un jaunākajos laikos ir neatņemamas tiesisku valstu procesuālo kodeksu sastāvdaļas.

  • Anglijā, Velsā, Skotijā un Īrijā raganu vajāšanu juridiski pamatoja 1542., 1562. un 1604. gada "raganu akti" (Witchcraft Act 1542, Witchcraft Act 1562, Scottish Witchcraft Act 1563, Witchcraft Act 1604), 1735. gada akts (Witchcraft Act 1735) vajāšanu mīkstināja, piemērojot par to sīkiem kriminālnoziegumiem (klaiņošana u.tml.) domātos sodus.[5]

Skat. arī: Raganu āmurs, Salemas raganu prāvas

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Kriminālvajāšana par kaitējuma nodarīšanu ar maģijas palīdzību pastāvējusi visās kultūrās, taču notikumi Eiropā XVI-XVIII gs. pārspēja visu līdz tam un vēlāk pieredzēto likumdošanas un vēriena ziņā.
  2. ↑ Klasisks piemērs ir teologs un aktīvs raganu vajāšanas idejas proponētājs un Raganu āmurs autors Institoriss (1430.-150.), kuru 1485. gadā Briksenas bīskaps vienkārši izraidīja no Insbrukas par mēģinājumu aizsākt raganu vajāšanu, t.i. māņticības sludināšanu un sabiedriskās kārtības traucēšanu, un Institoriss pārcēlās uz dzīvi Ķelnē, kuras universitātes profesūra atsaucīgi uzņēma viņa idejas.
  3. ↑ Precīzas statistikas nav, aptuveni 1/3 daļa notiesāto bija vīrieši, t.i. minot skaitļus, parasti literatūrā nenodalot min burvju, raganu un herētiķu sektu prāvas, kaut apsūdzība un vaina šajos gadījumos dažbrīd visai kardināli atšķiras.
  4. ↑ Friedrich von Spee. Cautio Criminalis oder Rechtliches Bedenken wegen der Hexenprozesse - Deutscher Taschenbuch Verlag: München, 2000
  5. ↑ Raganu kriminālvajāšana Lielbritānijā pilnībā tika atcelta tikai 1951. gadā (Fraudulent Mediums Act 1951)

Literatūra par šo tēmu

  • Straubergs K. Raganu prāvu idejiskie pamati Latvijā 17. g. s. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. Nr2., 1939., 220.-231. lpp.
  • Black George F. Calendar of Cases of Witchcraft in Scotland 1510 to 1727. - Kessinger Publishing, 2003. ISBN 0766158381
  • Kors Alan Ch., Peters E. Witchcraft in Europe, 400-1700 : A Documentary History. - University of Pennsylvania Press: Philadelphia, 2000. ISBN 0812217519
  • Burton R.J. Witchcraft in the Middles Ages. - Cornell University Press: Ithaca, NY, 1972
  • Erik Midelfort. Witch Hunting in Southwestern Germany 1562-1684. - Stanford, 1972
  • Behringer Wolfgang. Witches and Witch Hunts: A Global History. - Polity Press: Malden (Massachusetts), 2004
  • Witchcraft in Early Modern Europe : Studies in Culture and Belief / ed. Jonathan Barry, Marianne Hester, and Gareth Roberts - Cambridge University Press, 1996
  • Klaits Joseph. Servants of Satan : The Age of the Witch Hunts. - Indiana University Press: Bloomington, 1985
  • Levack Brian P. The Great Scottish Witch Hunt of 1661-1662 // The Journal of British Studies, Vol.20, No, 1. (Autumn, 1980), pp. 90–108.
  • Levack Brian P. The witch hunt in early modern Europe - Longman: London/New York, 2006
  • Macfarlane Alan. Witchcraft in Tudor and Stuart England : A regional and Comparative Study. - Harper & Row Publishers: New York/Evanston, 1970
  • Midlefort Erick H.C. Witch Hunting in Southeastern Germany 1562-1684 : The Social and Intellectual Foundation. - Stanford University Press, 1972. ISBN 0804708053
  • The Witch and History : Early Modern and Twentieth Century Representatives - Routledge: New York, 1996
  • Robisheaux Thomas. The Last Witch of Langenburg: Murder in a German Village. - W.W. Norton & Co: New York, 2009; ISBN 9780393065510
  • Thurston Robert. The Witch Hunts : A History of the Witch Persecutions in Europe and North America. - Pearson/Longman, 2007
  • Brith and Death: Fairies in Scottish Witch-trials - New York University Press: New York, 2000
  • Wolfgang Behringer. Hexen. Glaube, Verfolgung, Vermarktung. - Beck: München, 2002; ISBN 3-406-41882-1
  • Hexenwahn – Ängste der Frühen Neuzeit (Begleitband zur gleichnamigen Ausstellung des Deutschen Historischen Museums) / Rosmarie Beier-de Haan (Hrsg.) - Minerva Farnung: Wolfratshausen, 2002; ISBN 3-932353-61-7
  • Rainer Decker. Hexen. Magie, Mythen und die Wahrheit, 4 Bände - Primus Verlag: Darmstadt, 2004; ISBN 978-3-89678-329-5
  • Michael Hesemann. Die Dunkelmänner. Mythen, Lügen und Legenden um die Kirchengeschichte - St. Ulrich: Augsburg, 2007; ISBN 978-3-86744-016-5
  • Michael Kunze. Straße ins Feuer. Vom Leben und Sterben in der Zeit des Hexenwahns - Kindler: München, 1982; ISBN 3-463-00838-6
  • Levack Brian P. Hexenjagd. Die Geschichte der Hexenverfolgungen in Europa - C.H. Beck: München, 1999; ISBN 3-406-42132-6
  • Lyndal Roper. Hexenwahn. Geschichte einer Verfolgung - C.H. Beck: München, 2007; ISBN 978-3-406-54047-9
  • Walter Rummel, Rita Voltmer. Hexen und Hexenverfolgung in der Frühen Neuzeit - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 2008; ISBN 978-3-534-19051-5
  • Rolf Schulte. Hexenmeister. Die Verfolgung von Männern im Rahmen der Hexenverfolgung von 1530–1730 im alten Reich - Lang: Frankfurt am Main, 2001; ISBN 3-631-37781-9
  • Wilhelm Gottlieb Soldan, Heinrich Heppe und Max Bauer. Geschichte der Hexenprozesse. - Parkland-Verl.: Köln, 1999; ISBN 3-880-59960-2
  • Claudia Kauertz. Wissenschaft und Hexenglaube. Die Universität Helmstedt 1576-1626 - (Hexenforschung; Bd. 6) Verlag für Regionalgeschichte: Bielefeld, 2001 - 279 S.; 2001. ISBN 978-3-89534-353-7
  • Katrin Moeller. Dass Willkür über Recht ginge. Hexenverfolgung in Mecklenburg im 16. und 17. Jahrhundert. - (Hexenforschung; Bd. 10) Verlag für Regionalgeschichte: Bielefeld, 2007; ISBN 978-3-89534-630-9
  • Ulrich Molitor. Von Unholden und Hexen - UBooks Verlag, 2008; ISBN 978-3-866-08089-8
  • Hermann Löher. Wehmütige Klage der frommen Unschuldigen. Ein Schöffe kritisiert die Hexenjagd - Neuausgabe, 1995; ISBN 978-3-980-32974-3
  • Ronald Füssel. Hexen und Hexenverfolgung im Thüringischem Raum. - Landeszentrale für politische Bildung Thüringen: Erfurt, 2006; ISBN 978-3-931426-53-8
  • Wolfgang Behringer. Hexen - Glaube, Verfolgung, Vermarktung - Beck: München, 1998

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Raganu_prāvas&oldid=30940"