Atšķirības starp "Svētā inkvizīcija" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Herēzes inkvizīcija''' (lat. ''inquisito haereticae'') - [[Romas Katoļu Baznīca]]s kalpu veikta pirmstiesas izmeklēšana - [[inkvizīcija]], - gadījumos (fakta liecinieki, denunciācija), kad bija aizdomas par [[herēze|herēzi]] vai [[Kanoniskās tiesības|kanonisko tiesību]] pārkāpumiem (laicīgie noziegumi nebija tās jurisdikcijā). Ja apsūdzības herēzē apstiprinājās, tad apsūdzētais ar tā vainas pierādījumiem un ieteikumu par soda mēru tika nodots laicīgās tiesas rokās, kas sprieda tiesu un lēma par sodu. Šādu izmeklēšanu varēja veikt [[Svētais tribunāls|Svētā tribunāla]] (''sanctum officium''), "Sirdsapziņas tiesa" ([[Penitenciārija]]) vai citas inztitūcijas, kas tika apveltītas šādām pilnvarām. | '''Herēzes inkvizīcija''' (lat. ''inquisito haereticae'') - [[Romas Katoļu Baznīca]]s kalpu veikta pirmstiesas izmeklēšana - [[inkvizīcija]], - gadījumos (fakta liecinieki, denunciācija), kad bija aizdomas par [[herēze|herēzi]] vai [[Kanoniskās tiesības|kanonisko tiesību]] pārkāpumiem (laicīgie noziegumi nebija tās jurisdikcijā). Ja apsūdzības herēzē apstiprinājās, tad apsūdzētais ar tā vainas pierādījumiem un ieteikumu par soda mēru tika nodots laicīgās tiesas rokās, kas sprieda tiesu un lēma par sodu. Šādu izmeklēšanu varēja veikt [[Svētais tribunāls|Svētā tribunāla]] (''sanctum officium''), "Sirdsapziņas tiesa" ([[Penitenciārija]]) vai citas inztitūcijas, kas tika apveltītas šādām pilnvarām. | ||
| − | 1215. gadā pēc [[Pāvests|pāvesta]] Inocenta III (''Innocentius'') sasauktajā IV Laterāna koncilā noformulēja | + | 1215. gadā pēc [[Pāvests|pāvesta]] Inocenta III (''Innocentius'') sasauktajā IV Laterāna koncilā noformulēja inkvizīcijas procesuālo kārtību un normas. Laikā no 1231. līdz 1235. gadam pāvests Gregorijs IX (''Gregorius'') pakāpeniski nodalīja herēzes izmeklēšanu no bīskapu tiesu jurisdikcijas, un turpmāk inkvizīciju veica no garīdznieku vidus iecelti speciāli izmeklētāji - [[Inkvizītors|inkvizītori]] (tas nebija pastāvīgs amats, bet gan vai nu tikai uz konkrētas lietas izmeklēšanu, vai uz laika posmu kādā Baznīcas provincē). Lai panāktu maksimālu objektivitāti un neieinteresētību (t.i. lai inkvizīcijas komisija nevarētu izmantot situāciju, lai gūtu kādu labumu) visbiežāk inkvizītorus rekrutēja no [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]], bet pēc tam arī no [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] ordeņu brāļiem. |
1835. gadā ''svētās inkvizīcijas'' funkcijas pārņēma [[Romas kūrija]]s Svētās kancelejas kongregācija. | 1835. gadā ''svētās inkvizīcijas'' funkcijas pārņēma [[Romas kūrija]]s Svētās kancelejas kongregācija. | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 11. februāris, plkst. 06.48
Herēzes inkvizīcija (lat. inquisito haereticae) - Romas Katoļu Baznīcas kalpu veikta pirmstiesas izmeklēšana - inkvizīcija, - gadījumos (fakta liecinieki, denunciācija), kad bija aizdomas par herēzi vai kanonisko tiesību pārkāpumiem (laicīgie noziegumi nebija tās jurisdikcijā). Ja apsūdzības herēzē apstiprinājās, tad apsūdzētais ar tā vainas pierādījumiem un ieteikumu par soda mēru tika nodots laicīgās tiesas rokās, kas sprieda tiesu un lēma par sodu. Šādu izmeklēšanu varēja veikt Svētā tribunāla (sanctum officium), "Sirdsapziņas tiesa" (Penitenciārija) vai citas inztitūcijas, kas tika apveltītas šādām pilnvarām.
1215. gadā pēc pāvesta Inocenta III (Innocentius) sasauktajā IV Laterāna koncilā noformulēja inkvizīcijas procesuālo kārtību un normas. Laikā no 1231. līdz 1235. gadam pāvests Gregorijs IX (Gregorius) pakāpeniski nodalīja herēzes izmeklēšanu no bīskapu tiesu jurisdikcijas, un turpmāk inkvizīciju veica no garīdznieku vidus iecelti speciāli izmeklētāji - inkvizītori (tas nebija pastāvīgs amats, bet gan vai nu tikai uz konkrētas lietas izmeklēšanu, vai uz laika posmu kādā Baznīcas provincē). Lai panāktu maksimālu objektivitāti un neieinteresētību (t.i. lai inkvizīcijas komisija nevarētu izmantot situāciju, lai gūtu kādu labumu) visbiežāk inkvizītorus rekrutēja no dominikāņu, bet pēc tam arī no franciskāņu ordeņu brāļiem.
1835. gadā svētās inkvizīcijas funkcijas pārņēma Romas kūrijas Svētās kancelejas kongregācija.
Skat. arī: raganu prāvas
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 175. lpp.
