Atšķirības starp "Rīgas geto" versijām
m |
m |
||
| 15. rindiņa: | 15. rindiņa: | ||
* [http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/item_1788_Vesturnieku_komisijas_raksti_23_sejums.pdf Holokausta pētniecības problēmas Latvijā. - Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 23. sējums (.pdf)] | * [http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/item_1788_Vesturnieku_komisijas_raksti_23_sejums.pdf Holokausta pētniecības problēmas Latvijā. - Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 23. sējums (.pdf)] | ||
| − | [[Kategorija: | + | [[Kategorija:Ieslodzījuma vietas]] |
Versija, kas saglabāta 2011. gada 23. maijs, plkst. 10.20
Rīgas geto (Rigaer Ghetto) - norobežots iecirknis Rīgas pilsētā 1941.-1943. gados, kas bija piespiedu izolēta dzīvesvieta vietējiem un atvestiem ebrejiem.
Par geto izveidošanu Rīgā tika paziņots 1941. gada 23. augustā. Geto robežas gāja pa Lāčplēša, Jēkabpils, Katoļu, Lazdonas, Liepas, Kalna, Lauvas, Jersikas un Maskavas ielu, norobežojot no pilsētas 12 kvartālus, no kuriem tika padzīti visi iedzīvotāji, lai atbrīvotu vietu turp pārvietojamiem ebrejiem. 23. oktobrī pēc Rīgas oberbirģermeistara Vitroka rīkojuma geto tika apjozts ar dzeloņstieplēm. Kontaktēties ar geto iemītniekiem bija aizliegts - pa perimetru pie dzeloņstiepļu žoga tika izvietoti brīdinājuma uzraksti divās valodās (vācu un latviešu): "Uz personām, kuras kāps pāri žogam vai mēģinās caur žogu dibināt sakarus ar geto iedzīvotājiem, tiks šauts bez brīdinājuma". Geto atradās oberbirģermeistara Vitroka aparāta pārziņā, bet ārējo apsardzi nodrošināja latviešu šucmaņu rota leitnanta Danckopa vadībā. Tika izveidota iekšējā pašpārvalde (Judenrat), kārtības dienests un medicīnas dienests (to vadīja ķirurgs prof. Vladimirs Mincs). Novembra sākumā ieslodzīto ebreju skaits bija jau 29 602 cilvēki. Darbaspējīgos vīriešus ik dienu izveda darbos, pieprasītāji bija dažādas vērmahta aizmugures daļas.
1941. gada novembra otrajā pusē darba spējīgos vīriešus no 17 gadu vecuma sadzina iepriekš nožogotā iecirknī geto iekšpusē - t.s. "mazajā geto", - kura robeža gāja pa Ludzas ielu. Naktī no 29. uz 30. novembri bet sievietes, bērnus un darba nespējīgos izveda un nogalināja Rumbulas mežā. Naktī no 8. uz 9. decembri akcija tika atkārtota, iznīcinot tos, kas bija izglābušies iepriekšējā eksekūcijā. Rumbulas slaktiņā 30. novembrī un 8. decembrī tika nogalināti aptuveni 24 000 Rīgas ebreju un 1000 no Vācijas. Sākot ar 1942. gada februāri, darbspējīgie ebreji vecumā no 16 līdz 32 gadiem tika saglabāti un izvietoti Rīgas geto paliekās (t.s. mazajā geto), bet vēlāk – vairākās koncentrācijas nometnēs, no kurām izdzīvojušie, sākot ar 1944. gada vasaras beigām, tika deportēti uz nometnēm Vācijā. Pārējā geto teritorijā ieveda ebrejus no citām okupētās Centrāleiropas zemēm. Decembra sākumā pienāca 4 vilciena sastāvi ar Nirnbergas, Štutgartes, Vīnes un Hamburgas ebrejiem, kuriem sekoja citi sastāvi līdz pat 1942. gada decembrim. Lielāko daļu deportēto tūlīt pat nogalināja Biķerniekos, pat neizvietojot viņus geto; daļu deportēto 1943. gada novembrī aizveda uz Aušvices nometni. No okupētās Latvijas un uz Latviju deportētajiem ebrejiem izdzīvoja tikai 1182 cilvēki.
Oficiāli Rīgas geto tika likvidēts 1943. gada 2. novembrī.
