Atšķirības starp "Upanišadas" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Upanišadas''' (sans. उपनिषद्) - [[Vēdas|vēdu]] komentāri, spriedumi par pasauli un tās uzbūvi, kā arī pārdomas par morāles un ētikas jautājumiem, kas tapuši laikā no X līdz III gs. p.m.ē. | + | '''Upanišadas''' (sans. उपनिषद् - "sēdēt pie" [skolotāja kājām]) - [[Vēdas|vēdu]] komentāri, spriedumi par pasauli un tās uzbūvi, kā arī pārdomas par morāles un ētikas jautājumiem, kas tapuši laikā no X līdz III gs. p.m.ē. |
''Upanišadas'' no vienas puses bija reakcija pret pakāpenisku reliģijas ritualizēšanu, taču no otras puses, tas bija mēģinājums konceptualizēj un pacelt tradicionālo reliģiju intelektuāli augstākā pakāpē. Vēdu dievībām un rituāliem ''upanišadās'' piešķirts filosofisks saturs, tie interpretēti kā alegoriski cilvēka un Visuma atspulgi. Ticība dvēseles pārdzimšanai ([[reinkarnācija]]i) ieguva morālu raksturu. Izvirzīts jautājums, kas ir augstākā realitāte, kuru izzinot, viss pārējais kļūst zināms: tas, no kā radies viss pastāvošais, tas, kurā tas dzīvo pēc dzimšanas, un tas, kurā tas aiziet pēc savas nāves, ir [[brahmans]] - pasaules garīgais pamats, ar kuru ir identiska cilvēka garīgā būtība - [[atmans]]. Lai cilvēks varētu atbrīvoties no jaunu piedzimšanu cikla riņķojuma zemes virsū, tam, pēc ''upanišadu'' mācības, jānododas pārdomām par savas dvēseles vienību ar brahmanu. ''Upanišadas'' atspoguļo arī pretējas prāta koncepcijas: gan mācību par pasaules pirmelementiem - ūdeni, uguni, gaisu, gaismu, telpu un laiku, - gan pat dvēseles pastāvēšanu pēc ķermeņa nāves apšaubīšanu. | ''Upanišadas'' no vienas puses bija reakcija pret pakāpenisku reliģijas ritualizēšanu, taču no otras puses, tas bija mēģinājums konceptualizēj un pacelt tradicionālo reliģiju intelektuāli augstākā pakāpē. Vēdu dievībām un rituāliem ''upanišadās'' piešķirts filosofisks saturs, tie interpretēti kā alegoriski cilvēka un Visuma atspulgi. Ticība dvēseles pārdzimšanai ([[reinkarnācija]]i) ieguva morālu raksturu. Izvirzīts jautājums, kas ir augstākā realitāte, kuru izzinot, viss pārējais kļūst zināms: tas, no kā radies viss pastāvošais, tas, kurā tas dzīvo pēc dzimšanas, un tas, kurā tas aiziet pēc savas nāves, ir [[brahmans]] - pasaules garīgais pamats, ar kuru ir identiska cilvēka garīgā būtība - [[atmans]]. Lai cilvēks varētu atbrīvoties no jaunu piedzimšanu cikla riņķojuma zemes virsū, tam, pēc ''upanišadu'' mācības, jānododas pārdomām par savas dvēseles vienību ar brahmanu. ''Upanišadas'' atspoguļo arī pretējas prāta koncepcijas: gan mācību par pasaules pirmelementiem - ūdeni, uguni, gaisu, gaismu, telpu un laiku, - gan pat dvēseles pastāvēšanu pēc ķermeņa nāves apšaubīšanu. | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 2. jūnijs, plkst. 10.39
Upanišadas (sans. उपनिषद् - "sēdēt pie" [skolotāja kājām]) - vēdu komentāri, spriedumi par pasauli un tās uzbūvi, kā arī pārdomas par morāles un ētikas jautājumiem, kas tapuši laikā no X līdz III gs. p.m.ē.
Upanišadas no vienas puses bija reakcija pret pakāpenisku reliģijas ritualizēšanu, taču no otras puses, tas bija mēģinājums konceptualizēj un pacelt tradicionālo reliģiju intelektuāli augstākā pakāpē. Vēdu dievībām un rituāliem upanišadās piešķirts filosofisks saturs, tie interpretēti kā alegoriski cilvēka un Visuma atspulgi. Ticība dvēseles pārdzimšanai (reinkarnācijai) ieguva morālu raksturu. Izvirzīts jautājums, kas ir augstākā realitāte, kuru izzinot, viss pārējais kļūst zināms: tas, no kā radies viss pastāvošais, tas, kurā tas dzīvo pēc dzimšanas, un tas, kurā tas aiziet pēc savas nāves, ir brahmans - pasaules garīgais pamats, ar kuru ir identiska cilvēka garīgā būtība - atmans. Lai cilvēks varētu atbrīvoties no jaunu piedzimšanu cikla riņķojuma zemes virsū, tam, pēc upanišadu mācības, jānododas pārdomām par savas dvēseles vienību ar brahmanu. Upanišadas atspoguļo arī pretējas prāta koncepcijas: gan mācību par pasaules pirmelementiem - ūdeni, uguni, gaisu, gaismu, telpu un laiku, - gan pat dvēseles pastāvēšanu pēc ķermeņa nāves apšaubīšanu.
Savukārt upanišadu komentāri, ko vēlāk sarakstīja Badarajana un Šankara (VIII gs.), kļuva par pamatu vedantai.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 425. lpp.
