Atšķirības starp "Legofs Žaks" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
2. rindiņa: 2. rindiņa:
 
'''Žaks Legofs''' jeb '''Žaks le Gofs''' (''Jacques Le Goff'') - vēsturnieks medievists, viens no spilgtākajiem t.s. ''[[Annāļu skola]]s'' pārstāvjiem.  
 
'''Žaks Legofs''' jeb '''Žaks le Gofs''' (''Jacques Le Goff'') - vēsturnieks medievists, viens no spilgtākajiem t.s. ''[[Annāļu skola]]s'' pārstāvjiem.  
  
−
Dzimis 1924. gada 1. janvārī Tulonā, Francijā. Tēvs - angļu valodas skolotājs, antiklerikālis, māte - izteikti dievbijīga katoliete. Kopš 1969. gada Leofs bija žurnāla "Annāles" redkolēģijas loceklis. 1972. gadā uzsāka darbu Augstākajā praktisko pētījumu institūtā (''École pratique des hautes études'') kā VI sekcijas vadītājs, bet kopš 1975. līdz 1977. gadam - Augstākā sociālo zinātņu pētniecības institūta (''École des hautes études en sciences sociales'') direktors. 1987. gadā saņēmis Francijas valsts prēmiju par ieguldījumu vēstures zinātnes attīstībā. 1991. gadā saņēmis Francijas Nacionālā zinātņu pētniecības centra zelta medaļu. 2004. gadā apbalvots ar Nīderlandes Karaliskās zinātņu un mākslas akadē°ijas prēmiju par ieguldījumu vēstures zinātnes attīstībā. ASV Viduslaiku pētniecības akadēmijas korespondētājloceklis, daudzu universitāšu goda doktors.
+
Dzimis 1924. gada 1. janvārī Tulonā, Francijā. Tēvs - angļu valodas skolotājs, antiklerikālis, māte - izteikti dievbijīga katoliete. Izglītibu guva prestižajā Luija Lielā licejā (''Lycee Louis le Grand'') Parīzē, pēc kā absolvēšanas uzsāka studijas  iestājās Augstākajā Normālskolā (''École Normale Supérieure''). 1947. gadā saņēma stipendiju un iespēju stažēties uz gadu Prāgas universitātē. Pēc atgriešanās sāka strādāt par vēstures skolotāju, līdz, saņēmis stipendiju 1951.-1952. gadā stažējās Oksfordas universitātes Linkolna koledžā. Pameta mācības, tā arī neuzrakstījis disertāciju un nesaņēmis zinātnisko grādu. Kaut arī atteicās ievēropt akadēmiskās karjeras priekšnoteikumus, viņa darbi bija tik oriģināli un atstāja tik lielu iespaidu vēsturnieku aprindās, ka Žaks Legofs visai īsā laikā kļuva par vispāratzītu autoritāti medievistikā. 1969. gadā Legofu uzaicināja par žurnāla "Annāles" redkolēģijas locekli. 1972. gadā viņš uzaicināja strādāt Augstākajā praktisko pētījumu institūtā (''École pratique des hautes études'') par VI sekcijas vadītāju, bet no 1975. līdz 1977. gadam viņš bija Augstākā sociālo zinātņu pētniecības institūta (''École des hautes études en sciences sociales'') direktors. 1987. gadā saņēmis Francijas valsts prēmiju par ieguldījumu vēstures zinātnes attīstībā. 1991. gadā saņēmis Francijas Nacionālā zinātņu pētniecības centra zelta medaļu. 2004. gadā apbalvots ar Nīderlandes Karaliskās zinātņu un mākslas akadē°ijas prēmiju par ieguldījumu vēstures zinātnes attīstībā. ASV Viduslaiku pētniecības akadēmijas korespondētājloceklis, daudzu universitāšu goda doktors.
  
 
Legofa izpratnē mentalitāte nebija tikai veids, kā pasauli uztvēra konkrētā sabiedrība, un tās izpētē nebija tikai viens jautājums - kā cilvēki uztvēra esamību?, - jo šī uztvere un pārdzīvojums bija neatņemama ļaužu sociālās uzvedības sastāvdaļa. Cilvēku psihes reakcijas uz apziņā dzimstošajiem domu tēliem nepastarpināti bija to dzīves prakse, līdz ar to menatlitātes problēma pārstāj būt tikai vēstures psiholoģijas problēma un kļūst par sociālās vēstures daļu. Legofs aplūkoja cilvēka iztēli kā vienu no svarīgākajiem sociālās analīzes aspektiem (skat. ''L’imaginaire médiéval''). Tādējādi viņa pieeja laika izpratnes faktoram kā viduslaiku cilvēka “pasaules modeļa” komponentam, cieši saistīta ar viņa un virknes citu Annāļu skolas vēsturnieku izveidoto jauno sociālo pētījumu metodoloģiju, kas bagātināja sociālo vēsturi - ko tradicionāli uztvēra kā sabiedribu, kārtu, sociālo grupu, amatu, attiecību un konfliktu vēsturi, - ar indivīda subjektīvo attieksmi. Indivīdu subjektīvā pasaule, kuras saturs nemitīgi mainās materiālās sadzīves iespaidā (un otrādi), nosaka to sociālo uzvedību, katrā laikmetā un kultūrā unikālu. Līdz ar to Legofs un virkne citu vēsturnieku (Ž.Dubī, E.L.Ladurī, R.Šartē, Ž.K.Šmits u.c.) iekļāva sociālajā vēsturē sabiedrības psiholoģiju, jūtu, fantāziju un pat sapņu vēsturi.
 
Legofa izpratnē mentalitāte nebija tikai veids, kā pasauli uztvēra konkrētā sabiedrība, un tās izpētē nebija tikai viens jautājums - kā cilvēki uztvēra esamību?, - jo šī uztvere un pārdzīvojums bija neatņemama ļaužu sociālās uzvedības sastāvdaļa. Cilvēku psihes reakcijas uz apziņā dzimstošajiem domu tēliem nepastarpināti bija to dzīves prakse, līdz ar to menatlitātes problēma pārstāj būt tikai vēstures psiholoģijas problēma un kļūst par sociālās vēstures daļu. Legofs aplūkoja cilvēka iztēli kā vienu no svarīgākajiem sociālās analīzes aspektiem (skat. ''L’imaginaire médiéval''). Tādējādi viņa pieeja laika izpratnes faktoram kā viduslaiku cilvēka “pasaules modeļa” komponentam, cieši saistīta ar viņa un virknes citu Annāļu skolas vēsturnieku izveidoto jauno sociālo pētījumu metodoloģiju, kas bagātināja sociālo vēsturi - ko tradicionāli uztvēra kā sabiedribu, kārtu, sociālo grupu, amatu, attiecību un konfliktu vēsturi, - ar indivīda subjektīvo attieksmi. Indivīdu subjektīvā pasaule, kuras saturs nemitīgi mainās materiālās sadzīves iespaidā (un otrādi), nosaka to sociālo uzvedību, katrā laikmetā un kultūrā unikālu. Līdz ar to Legofs un virkne citu vēsturnieku (Ž.Dubī, E.L.Ladurī, R.Šartē, Ž.K.Šmits u.c.) iekļāva sociālajā vēsturē sabiedrības psiholoģiju, jūtu, fantāziju un pat sapņu vēsturi.

Versija, kas saglabāta 2011. gada 2. jūnijs, plkst. 14.23

Žaks Le Goffs

Žaks Legofs jeb Žaks le Gofs (Jacques Le Goff) - vēsturnieks medievists, viens no spilgtākajiem t.s. Annāļu skolas pārstāvjiem.

Dzimis 1924. gada 1. janvārī Tulonā, Francijā. Tēvs - angļu valodas skolotājs, antiklerikālis, māte - izteikti dievbijīga katoliete. Izglītibu guva prestižajā Luija Lielā licejā (Lycee Louis le Grand) Parīzē, pēc kā absolvēšanas uzsāka studijas iestājās Augstākajā Normālskolā (École Normale Supérieure). 1947. gadā saņēma stipendiju un iespēju stažēties uz gadu Prāgas universitātē. Pēc atgriešanās sāka strādāt par vēstures skolotāju, līdz, saņēmis stipendiju 1951.-1952. gadā stažējās Oksfordas universitātes Linkolna koledžā. Pameta mācības, tā arī neuzrakstījis disertāciju un nesaņēmis zinātnisko grādu. Kaut arī atteicās ievēropt akadēmiskās karjeras priekšnoteikumus, viņa darbi bija tik oriģināli un atstāja tik lielu iespaidu vēsturnieku aprindās, ka Žaks Legofs visai īsā laikā kļuva par vispāratzītu autoritāti medievistikā. 1969. gadā Legofu uzaicināja par žurnāla "Annāles" redkolēģijas locekli. 1972. gadā viņš uzaicināja strādāt Augstākajā praktisko pētījumu institūtā (École pratique des hautes études) par VI sekcijas vadītāju, bet no 1975. līdz 1977. gadam viņš bija Augstākā sociālo zinātņu pētniecības institūta (École des hautes études en sciences sociales) direktors. 1987. gadā saņēmis Francijas valsts prēmiju par ieguldījumu vēstures zinātnes attīstībā. 1991. gadā saņēmis Francijas Nacionālā zinātņu pētniecības centra zelta medaļu. 2004. gadā apbalvots ar Nīderlandes Karaliskās zinātņu un mākslas akadē°ijas prēmiju par ieguldījumu vēstures zinātnes attīstībā. ASV Viduslaiku pētniecības akadēmijas korespondētājloceklis, daudzu universitāšu goda doktors.

Legofa izpratnē mentalitāte nebija tikai veids, kā pasauli uztvēra konkrētā sabiedrība, un tās izpētē nebija tikai viens jautājums - kā cilvēki uztvēra esamību?, - jo šī uztvere un pārdzīvojums bija neatņemama ļaužu sociālās uzvedības sastāvdaļa. Cilvēku psihes reakcijas uz apziņā dzimstošajiem domu tēliem nepastarpināti bija to dzīves prakse, līdz ar to menatlitātes problēma pārstāj būt tikai vēstures psiholoģijas problēma un kļūst par sociālās vēstures daļu. Legofs aplūkoja cilvēka iztēli kā vienu no svarīgākajiem sociālās analīzes aspektiem (skat. L’imaginaire médiéval). Tādējādi viņa pieeja laika izpratnes faktoram kā viduslaiku cilvēka “pasaules modeļa” komponentam, cieši saistīta ar viņa un virknes citu Annāļu skolas vēsturnieku izveidoto jauno sociālo pētījumu metodoloģiju, kas bagātināja sociālo vēsturi - ko tradicionāli uztvēra kā sabiedribu, kārtu, sociālo grupu, amatu, attiecību un konfliktu vēsturi, - ar indivīda subjektīvo attieksmi. Indivīdu subjektīvā pasaule, kuras saturs nemitīgi mainās materiālās sadzīves iespaidā (un otrādi), nosaka to sociālo uzvedību, katrā laikmetā un kultūrā unikālu. Līdz ar to Legofs un virkne citu vēsturnieku (Ž.Dubī, E.L.Ladurī, R.Šartē, Ž.K.Šmits u.c.) iekļāva sociālajā vēsturē sabiedrības psiholoģiju, jūtu, fantāziju un pat sapņu vēsturi.

Literatūra par šo tēmu

  • Miri Rubin, ed. The Work of Jacques Le Goff and the Challenges of Medieval History. - Boydell: Cambridge, 1997
  • Le Goff J. Time, Work, & Culture in the Middle Ages - University of Chicago Press: Chicago & London, 1980
  • Le Goff J. Constructing the Past: Essays in Historical Methodology - Cambridge University Press: Cambridge, 1985
  • Le Goff J. The Medieval Imagination - University of Chicago Press: Chicago & London, 1988
  • Le Goff J. Your Money or Your Life: Economy and Religion in the Middle Ages - Zone Books: New York, 1988
  • Le Goff J. Medieval Civilization, 400-1500 - Blackwell: Oxford, 1988
  • Le Goff J. The Medieval World - Parkgate: London, 1990
  • Le Goff J. The Birth of Purgatory - Scolar Press: Aldershot, 1990
  • Le Goff J. History and Memory - Columbia University Press: New York, 1992
  • Le Goff J. Intellectuals in the Middle Ages - Blackwell: Oxford, 1993
  • Le Goff J. Saint Francis of Assisi - Routledge: London, 2003
  • Le Goff J. The Birth of Europe - Blackwell: Oxford, 2005
  • Le Goff J. Kaufleute und Bankiers im Mittelalter. - Fischer Taschenbuch: Frankfurt am Main, 1989, ISBN 3-596-27409-5
  • Le Goff J. Die Intellektuellen im Mittelalter. - Klett-Cotta: Stuttgart, 1986, ISBN 3-608-93094-9
  • Le Goff J. Kultur des europäischen Mittelalters. - Droemer/Knaur: München, 1970
  • Le Goff J. Für ein anderes Mittelalter. - Drumlin Verlag: Weingarten 1987, ISBN 3-924027-51-X
  • Le Goff J. Die Rückeroberung des historischen Denkens. - S.FIscher: Frankfurt am Main, 1990, ISBN 3-10-042702-5
  • Le Goff J. Die Geburt des Fegefeuers. - Klett-Cotta: Stuttgart, 1984, ISBN 3-608-93008-6
  • Le Goff J. Phantasie und Realität des Mittelalters. - Klett-Cotta: Stuttgart, 1990, ISBN 3-608-93131-7
  • Le Goff J. Wucherzins und Höllenqualen: Ökonomie u. Religion im Mittelalter. - Klett-Cotta: Stuttgart, 1988, ISBN 3-608-93127-9
  • Le Goff J. Ludwig der Heilige. - Klett-Cotta: Stuttgart, 2000, ISBN 3-608-91834-5
  • Le Goff erzählt die Geschichte Europas. - Campus-Verlag: Frankfurt am Main, 1997, ISBN 3-593-35685-6
  • Le Goff J. Die Liebe zur Stadt. - Campus-Verlag: Frankfurt am Main, 1998, ISBN 3-593-36067-5
  • Le Goff J. Das Mittelalter in Bildern. - Klett-Cotta: Stuttgart, 2002, ISBN 3-608-94230-0
  • Le Goff J. Die Geburt Europas im Mittelalter. - C.H. Beck: München, 2004, ISBN 3-406-51762-5
  • Le Goff J. Ritter, Einhorn, Troubadoure: Helden und Wunder des Mittelalters. - C.H. Beck: München, 2005, ISBN 3-406-53585-2)
  • Le Goff J. Franz von Assisi. - Verlag Klett-Cotta: Stuttgart, 2006
  • Le Goff J. Die Geschichte des Körpers im Mittelalter. Aus dem Französischen von Renate Warttmann. - Verlag Klett-Cotta: Stuttgart, 2007

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Legofs_Žaks&oldid=34067"