Atšķirības starp "ASV pilsoņu karš" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Pilsoņu karš Amerikas Savienotajās Valstīs''' (an. ''The Civil War of United States of America'') - karš Ziemeļamerikā starp ASV un Amerikas Valstu Konfederāciju (jeb Ziemeļiem un Dienvidiem) laikā no 1861. gada līdz 1865. gadam. Asiņainākajā karā Savienoto Valstu vēsturē bojā gāja vairāk nekā 500 000 cilvēku. | '''Pilsoņu karš Amerikas Savienotajās Valstīs''' (an. ''The Civil War of United States of America'') - karš Ziemeļamerikā starp ASV un Amerikas Valstu Konfederāciju (jeb Ziemeļiem un Dienvidiem) laikā no 1861. gada līdz 1865. gadam. Asiņainākajā karā Savienoto Valstu vēsturē bojā gāja vairāk nekā 500 000 cilvēku. | ||
| − | Pilsoņu kara galvenais iemesls bija sekcionālisms valsts attīstībā, kad sabiedrība sāka diferencēties nevis pēc etniskā, sociālā vai politiskā principa, bet primāri pēc reģionālās piederības. Rezultātā aktualizējās jautājums par štatu (pavalstu) un valsts interešu primaritāti, kas izpaudās atšķirīgā Konstitūcijas interpretācijā un noveda pie federālisma krīzes un bruņota konflikta. Pirmā Ziemeļu un Dienvidu nesaprašanās bija par muitas tarifu politiku, t.s. "tarifu cīņa", kas aizsākās pēc ASV un Lielbritānijas 1812. gada kara un turpinājās līdz Pilsoņu karam, bet tā īsti tā arī netika atrisināta, jo nebija iespējams panākt vienprātību visas valsts interešu labā, ja daļai štatu tāpēc jācieš ievērojamus zaudējumus. Strīda pamatā bija Pārstāvju palātas spīkera Henrija Kleja (''Henry Clay'') izstrādātā un 1816. gadā Kongresā pieņemtā protekcionisma politika, kuras mērķis bija ar augstu muitas tarifu palīdzību veicināt vājās un konkurēt nespējīgās ASV rūpniecības nostiprināšanos un attīstību (80% rūpniecības uzņēmumu atradās Ziemeļos). 1824. gadā tarifus vēl paaugstināja un piemēroja vēl plašākam preču klāstam no Eiropas. Dienvidu štatiem tas sagādāja zaudējumus, jo nācās iepirkt vai nu tarifu sadārdzināto produkciju no Eiropas, vai daudz nekvalitatīvākās, taču arī nesamērīgi dārgās rūpniecības preces no Ziemeļiem. Valsts ekonomiskās nostabilizēšanas un nacionālās rūpniecības vārdā Dienvidu štati gan izrādīja neapmierinātībuy, taču maksāja, līdz pirms 1828. gada prezidenta vēlēšanām tarifi kļuva par iekšpolitikas ieroci. Pacēla muitas tarifus izejmateriāliem, īpaši vilnai, lai iegūtu Rietumu aitu audzētāju balsis, bet pārējām precēm paaugstināja līdz 37% no preces vērtības (lielāko daļu iegūto līdzekļu novirzīja Ziemeļiem). Šāda politika Dienvidu štatiem gadā izmaksāja 100 000 000 dolārus, bet neko nedeva pretī, jo dienvidos ražoja pasaulē lētāko kokvilnu, kam protekcija nebija vajadzīga. Ziemeļi faktiski kļuva arvien bagātāki, pateicoties ekonomiski attīstītāko Dienvidu naudai. Kongresā ko mainīt Dienvidu deputāti nevarēja, jo ASV politiskās partijas līdz XIX gs. vidum nebija reģionālas, bet gan vispārnacionālas. | + | Pilsoņu kara galvenais iemesls bija sekcionālisms valsts attīstībā, kad sabiedrība sāka diferencēties nevis pēc etniskā, sociālā vai politiskā principa, bet primāri pēc reģionālās piederības. Rezultātā aktualizējās jautājums par štatu (pavalstu) un valsts interešu primaritāti, kas izpaudās atšķirīgā Konstitūcijas interpretācijā un noveda pie federālisma krīzes un bruņota konflikta. Pirmā Ziemeļu un Dienvidu nesaprašanās bija par muitas tarifu politiku, t.s. "tarifu cīņa", kas aizsākās pēc ASV un Lielbritānijas 1812. gada kara un turpinājās līdz Pilsoņu karam, bet tā īsti tā arī netika atrisināta, jo nebija iespējams panākt vienprātību visas valsts interešu labā, ja daļai štatu tāpēc jācieš ievērojamus zaudējumus. Strīda pamatā bija Pārstāvju palātas spīkera Henrija Kleja (''Henry Clay'') izstrādātā un 1816. gadā Kongresā pieņemtā protekcionisma politika, kuras mērķis bija ar augstu muitas tarifu palīdzību veicināt vājās un konkurēt nespējīgās ASV rūpniecības nostiprināšanos un attīstību (80% rūpniecības uzņēmumu atradās Ziemeļos). 1824. gadā tarifus vēl paaugstināja un piemēroja vēl plašākam preču klāstam no Eiropas. Dienvidu štatiem tas sagādāja zaudējumus, jo nācās iepirkt vai nu tarifu sadārdzināto produkciju no Eiropas, vai daudz nekvalitatīvākās, taču arī nesamērīgi dārgās rūpniecības preces no Ziemeļiem. Valsts ekonomiskās nostabilizēšanas un nacionālās rūpniecības vārdā Dienvidu štati gan izrādīja neapmierinātībuy, taču maksāja, līdz pirms 1828. gada prezidenta vēlēšanām tarifi kļuva par iekšpolitikas ieroci. Pacēla muitas tarifus izejmateriāliem, īpaši vilnai, lai iegūtu Rietumu aitu audzētāju balsis, bet pārējām precēm paaugstināja līdz 37% no preces vērtības (lielāko daļu iegūto līdzekļu novirzīja Ziemeļiem). Šāda politika Dienvidu štatiem gadā izmaksāja 100 000 000 dolārus, bet neko nedeva pretī, jo dienvidos ražoja pasaulē lētāko kokvilnu, kam protekcija nebija vajadzīga. Ziemeļi faktiski kļuva arvien bagātāki, pateicoties ekonomiski attīstītāko Dienvidu naudai (ASV Dienvidi pirms Pilsoņu kara deva 60% valsts eksporta, kaut iedzīvotāji bija tikai 40%; tekstilrūpniecībā un metālapstrādē Dienvidi ieņēma attiecīgi 6. un 8. vietu pasaulē, esot viena no pasaules spēcīgākajām ekonomikām). Kongresā ko mainīt Dienvidu deputāti nevarēja, jo ASV politiskās partijas līdz XIX gs. vidum nebija reģionālas, bet gan vispārnacionālas. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 17. septembris, plkst. 19.10
Pilsoņu karš Amerikas Savienotajās Valstīs (an. The Civil War of United States of America) - karš Ziemeļamerikā starp ASV un Amerikas Valstu Konfederāciju (jeb Ziemeļiem un Dienvidiem) laikā no 1861. gada līdz 1865. gadam. Asiņainākajā karā Savienoto Valstu vēsturē bojā gāja vairāk nekā 500 000 cilvēku.
Pilsoņu kara galvenais iemesls bija sekcionālisms valsts attīstībā, kad sabiedrība sāka diferencēties nevis pēc etniskā, sociālā vai politiskā principa, bet primāri pēc reģionālās piederības. Rezultātā aktualizējās jautājums par štatu (pavalstu) un valsts interešu primaritāti, kas izpaudās atšķirīgā Konstitūcijas interpretācijā un noveda pie federālisma krīzes un bruņota konflikta. Pirmā Ziemeļu un Dienvidu nesaprašanās bija par muitas tarifu politiku, t.s. "tarifu cīņa", kas aizsākās pēc ASV un Lielbritānijas 1812. gada kara un turpinājās līdz Pilsoņu karam, bet tā īsti tā arī netika atrisināta, jo nebija iespējams panākt vienprātību visas valsts interešu labā, ja daļai štatu tāpēc jācieš ievērojamus zaudējumus. Strīda pamatā bija Pārstāvju palātas spīkera Henrija Kleja (Henry Clay) izstrādātā un 1816. gadā Kongresā pieņemtā protekcionisma politika, kuras mērķis bija ar augstu muitas tarifu palīdzību veicināt vājās un konkurēt nespējīgās ASV rūpniecības nostiprināšanos un attīstību (80% rūpniecības uzņēmumu atradās Ziemeļos). 1824. gadā tarifus vēl paaugstināja un piemēroja vēl plašākam preču klāstam no Eiropas. Dienvidu štatiem tas sagādāja zaudējumus, jo nācās iepirkt vai nu tarifu sadārdzināto produkciju no Eiropas, vai daudz nekvalitatīvākās, taču arī nesamērīgi dārgās rūpniecības preces no Ziemeļiem. Valsts ekonomiskās nostabilizēšanas un nacionālās rūpniecības vārdā Dienvidu štati gan izrādīja neapmierinātībuy, taču maksāja, līdz pirms 1828. gada prezidenta vēlēšanām tarifi kļuva par iekšpolitikas ieroci. Pacēla muitas tarifus izejmateriāliem, īpaši vilnai, lai iegūtu Rietumu aitu audzētāju balsis, bet pārējām precēm paaugstināja līdz 37% no preces vērtības (lielāko daļu iegūto līdzekļu novirzīja Ziemeļiem). Šāda politika Dienvidu štatiem gadā izmaksāja 100 000 000 dolārus, bet neko nedeva pretī, jo dienvidos ražoja pasaulē lētāko kokvilnu, kam protekcija nebija vajadzīga. Ziemeļi faktiski kļuva arvien bagātāki, pateicoties ekonomiski attīstītāko Dienvidu naudai (ASV Dienvidi pirms Pilsoņu kara deva 60% valsts eksporta, kaut iedzīvotāji bija tikai 40%; tekstilrūpniecībā un metālapstrādē Dienvidi ieņēma attiecīgi 6. un 8. vietu pasaulē, esot viena no pasaules spēcīgākajām ekonomikām). Kongresā ko mainīt Dienvidu deputāti nevarēja, jo ASV politiskās partijas līdz XIX gs. vidum nebija reģionālas, bet gan vispārnacionālas.
Literatūra par šo tēmu
- Zemīte Lilita. Amerikas Savienoto Valstu Pilsoņu karš: 150. gadskārta. // Latvijas vēsture. 2011., 2.(82.), 86.-93. lpp.
