Atšķirības starp "Šiīti" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Šiīti''' jeb '''šiītisms''' (ar. شيعة - ''shī‘ah'' - "atzars") ir otrs | + | '''Šiīti''' jeb '''šiītisms''' (ar. شيعة - ''shī‘ah'' - "atzars") ir otrs lielākai, "protestantiskai"s virziens [[Islams|islamā]] (~12% no visiem musulmaņiem), kas radās pēc [[Muhameds, Dieva pravietis|pravieša Muhameda]] nāves. Iedalās sīkākās apakšplūsmās: divpadsmitniekos (imāmītos), septiņniekos ([[ismailīti|ismailītos]]) un pieciniekos ([[zeidīti|zaidītos]]), - atkarībā no tā, cik daudzus Muhameda pēcnācējus konkrētais novirziens atzīst par vēsturiskajiem [[Imams|imāmiem]]. Pretēji [[sunnīti]]em, uzskata par Muhameda mācības garīgie mantinieki un tālāknesēji ir tikai pravieša tiešie pēcnācēji, tādēļ viņi par likumīgo mantinieku atzīst tikai Alī, bet trīs iepriekšējos un visus turpmākos kalifus uzskata par uzurpatoriem. Attiecīgi tika papildināta ticības formula: ’’nav cita Dieva, kā vienīgi Kungs, un Muhameds ir viņa pravietis, un Ali, kas bija pirmais imams, ir Dieva pilnvarotais’’. Šiīti ievēro islama piecus pīlārus un pievienojuši tiem sesto - piepūli (''džihad''). Atšķirībā no sunnītiem, bez [[Korāns|Korāna]] un [[Sunna]]s šiītiem ir vēl trešais dievišķās atklāsmes avots - ticīgo pirmo harismātisko līderu (t.s. [[Divpadsmit imami|12 imamu]]) raksti un runas, kā arī [[Mahdi|mahdi]] mesiāniskās atnākšanas gaidīšana, bez tam tikai šiītiem ir hierarhiska garīdzniecība. |
Pēc pravieša nāves ticīgie bija spiesti no sava vidus izvēlēt līderi ([[Kalifs|kalifu]]). Lielākā daļa no Muhameda sekotājiem uzskatīja, ka vadoni ir jāizvēlas no gudrākajiem, dievbijīgākajiem un drosmīgākajiem musulmaņu kopienas pārstāvjiem, kas sevi ir parādījuši kā prasmīgus vadītājus. Tas izrietot no [[Korāns|Korāna]] un pravieša [[Sunna|sunnas]], kurā ir ietverta islama reliģiskās doktrīnas esence un atklāts pareizais reliģiskās prakses ceļš (šo viedokli sāka dēvēt par ’’sunni’’, jo tas balstījās uz ''sunnu''). Otra ticīgo daļa, nepiekrita šim viedoklim uzskatot, ka pravieša mantinieks un [[imams]] ir Muhameda brālēns un znots [[Alī Abu Talibs]] (''Ali Abu Talib''), un vienīgi viņam ir jākļūst par musulmaņu vadoni. Ar gadiem šo atšķirīgo no vairākuma viedokli sāka dēvēt par ’’shia’ah’’, kas nozīmē “atzars’’. Sunnītu kalifu vietā šiīti atzīst par saviem īstajiem garīgajiem skolotājiem Alī un Muhameda meitas Fātimas lejupējos pēcnācējus taisnā līnijā, kurus sauc par [[Imams|imamiem]] (burtiski - "vadoņiem"), jo tie, kā uzskata šiīti, konsekventi un nenovirzoties turpināja pravieša iesākto ceļu. 644. gadā kalifs Omars nomira un viņa vietu ieņēma viens no Osmaniem. Jaunais valdnieks izrādījās visai nevarīgs un pieļāva, ka vairijas nesaskaņas ar Omeijādu dzimtu – ietekmīgu Mekas klanu, kurš sākotnēji Muhameda aicinājumam atsaucies nebija. Osmana pretinieki pulcējās ap pravieša brālēnu un znotu Ali, kurš radniecības saišu, izcelšanās un kareivīgā gara dēļ vadoņa lomai bija piemērotāks kandidāts. 656. gadā Osmans krita no dumpinieku rokas, un Ali atbalstītāji par kalifu iecēla viņu. Tomēr ietekmīgā Osmanu dzimta līdz ar saviem piekritējiem jauno kalifu neatzina. 661. gadā Ali tika noslepkavots lūgšanas laikā mošejā Kufā un uzvaru svinēja Osmani. Taču Ali sekotāji sevi par sakautiem tā arī neatzina. Laika gaitā viņi saliedējās mazākuma partijā, kas pazīstama ar nosakumu "šiīti" un sludināja, ka uz kalifa varu vai vispār jebkādu varu musulmaņu kopienā var pretendēt vienīgi Muhameda, t.i. Ali pēcnācēji.<ref>[http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/islams/citati.htm Islams - Latviešu konversācijas vārdnīca. - A.Gulbja apgādība: Rīga, 1931.]</ref> Ali jaunākais dēls, Muhameda mazdēls Huseins atteicās atzīt par kalifu Muāvijas dēlu un pēcteci Jazīdu I un bēga uz Meku, kur savāca savus piekritējus un kļuva par sacelšanās vadoni. Kerbelā, Irākā, Huseinu ar 200 sekotājiem, kas negribēja padoties, ielenca un apkāva omeijādiešu vienība (apmēram 4000 vīru). Huseina nāve 680. gada moharrama mēneša desmitajā dienā kļuva par visu šīitu sēru dienu un uz visiem laikiem sašķēla musulmaņus. | Pēc pravieša nāves ticīgie bija spiesti no sava vidus izvēlēt līderi ([[Kalifs|kalifu]]). Lielākā daļa no Muhameda sekotājiem uzskatīja, ka vadoni ir jāizvēlas no gudrākajiem, dievbijīgākajiem un drosmīgākajiem musulmaņu kopienas pārstāvjiem, kas sevi ir parādījuši kā prasmīgus vadītājus. Tas izrietot no [[Korāns|Korāna]] un pravieša [[Sunna|sunnas]], kurā ir ietverta islama reliģiskās doktrīnas esence un atklāts pareizais reliģiskās prakses ceļš (šo viedokli sāka dēvēt par ’’sunni’’, jo tas balstījās uz ''sunnu''). Otra ticīgo daļa, nepiekrita šim viedoklim uzskatot, ka pravieša mantinieks un [[imams]] ir Muhameda brālēns un znots [[Alī Abu Talibs]] (''Ali Abu Talib''), un vienīgi viņam ir jākļūst par musulmaņu vadoni. Ar gadiem šo atšķirīgo no vairākuma viedokli sāka dēvēt par ’’shia’ah’’, kas nozīmē “atzars’’. Sunnītu kalifu vietā šiīti atzīst par saviem īstajiem garīgajiem skolotājiem Alī un Muhameda meitas Fātimas lejupējos pēcnācējus taisnā līnijā, kurus sauc par [[Imams|imamiem]] (burtiski - "vadoņiem"), jo tie, kā uzskata šiīti, konsekventi un nenovirzoties turpināja pravieša iesākto ceļu. 644. gadā kalifs Omars nomira un viņa vietu ieņēma viens no Osmaniem. Jaunais valdnieks izrādījās visai nevarīgs un pieļāva, ka vairijas nesaskaņas ar Omeijādu dzimtu – ietekmīgu Mekas klanu, kurš sākotnēji Muhameda aicinājumam atsaucies nebija. Osmana pretinieki pulcējās ap pravieša brālēnu un znotu Ali, kurš radniecības saišu, izcelšanās un kareivīgā gara dēļ vadoņa lomai bija piemērotāks kandidāts. 656. gadā Osmans krita no dumpinieku rokas, un Ali atbalstītāji par kalifu iecēla viņu. Tomēr ietekmīgā Osmanu dzimta līdz ar saviem piekritējiem jauno kalifu neatzina. 661. gadā Ali tika noslepkavots lūgšanas laikā mošejā Kufā un uzvaru svinēja Osmani. Taču Ali sekotāji sevi par sakautiem tā arī neatzina. Laika gaitā viņi saliedējās mazākuma partijā, kas pazīstama ar nosakumu "šiīti" un sludināja, ka uz kalifa varu vai vispār jebkādu varu musulmaņu kopienā var pretendēt vienīgi Muhameda, t.i. Ali pēcnācēji.<ref>[http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/islams/citati.htm Islams - Latviešu konversācijas vārdnīca. - A.Gulbja apgādība: Rīga, 1931.]</ref> Ali jaunākais dēls, Muhameda mazdēls Huseins atteicās atzīt par kalifu Muāvijas dēlu un pēcteci Jazīdu I un bēga uz Meku, kur savāca savus piekritējus un kļuva par sacelšanās vadoni. Kerbelā, Irākā, Huseinu ar 200 sekotājiem, kas negribēja padoties, ielenca un apkāva omeijādiešu vienība (apmēram 4000 vīru). Huseina nāve 680. gada moharrama mēneša desmitajā dienā kļuva par visu šīitu sēru dienu un uz visiem laikiem sašķēla musulmaņus. | ||
| − | Būdami pastāvīgā opozīcijā, šiīti gadsimtu laikā izkopuši kareivīgumu un dziļu pārliecību, ka ir vienīgie īstenās ticības pārstāvji un sargi. Mūsdienās šiīti ir pie varas Irānā un ļoti daudz viņu ir arī Irākā (Bahreinā šiītu ir iedzīvotāju vairākums, taču politiskā vara pieder sunnītiem). Visvairāk godātais imams šiītu tradīcijā ir pravieša Muhameda pēctecis Imams Muhameds, kurš pazuda 878. gadā. Šiīti viņu uzskata par ideālo islama skolotāju, kurš pašlaik būdams paslēpies, atgriezīsies un vedīs šiītus uz uzvaru visā pasaulē tieši pirms | + | Jau IX gs. šiītismā parādījās diezgan liels skaits mazāku sektu ar savu, atšķirīgu mācību (piemēram, [[ismailītisms]] u.c.). Būdami pastāvīgā opozīcijā, šiīti gadsimtu laikā izkopuši kareivīgumu un dziļu pārliecību, ka ir vienīgie īstenās ticības pārstāvji un sargi. Mūsdienās šiīti ir pie varas Irānā un ļoti daudz viņu ir arī Irākā (Bahreinā šiītu ir iedzīvotāju vairākums, taču politiskā vara pieder sunnītiem). Visvairāk godātais imams šiītu tradīcijā ir pravieša Muhameda pēctecis Imams Muhameds, kurš pazuda 878. gadā. Šiīti viņu uzskata par ideālo islama skolotāju, kurš pašlaik būdams paslēpies, atgriezīsies un vedīs šiītus uz uzvaru visā pasaulē tieši pirms Pastarās tiesas. |
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Pašreizējā versija, 2016. gada 27. decembris, plkst. 10.54
Šiīti jeb šiītisms (ar. شيعة - shī‘ah - "atzars") ir otrs lielākai, "protestantiskai"s virziens islamā (~12% no visiem musulmaņiem), kas radās pēc pravieša Muhameda nāves. Iedalās sīkākās apakšplūsmās: divpadsmitniekos (imāmītos), septiņniekos (ismailītos) un pieciniekos (zaidītos), - atkarībā no tā, cik daudzus Muhameda pēcnācējus konkrētais novirziens atzīst par vēsturiskajiem imāmiem. Pretēji sunnītiem, uzskata par Muhameda mācības garīgie mantinieki un tālāknesēji ir tikai pravieša tiešie pēcnācēji, tādēļ viņi par likumīgo mantinieku atzīst tikai Alī, bet trīs iepriekšējos un visus turpmākos kalifus uzskata par uzurpatoriem. Attiecīgi tika papildināta ticības formula: ’’nav cita Dieva, kā vienīgi Kungs, un Muhameds ir viņa pravietis, un Ali, kas bija pirmais imams, ir Dieva pilnvarotais’’. Šiīti ievēro islama piecus pīlārus un pievienojuši tiem sesto - piepūli (džihad). Atšķirībā no sunnītiem, bez Korāna un Sunnas šiītiem ir vēl trešais dievišķās atklāsmes avots - ticīgo pirmo harismātisko līderu (t.s. 12 imamu) raksti un runas, kā arī mahdi mesiāniskās atnākšanas gaidīšana, bez tam tikai šiītiem ir hierarhiska garīdzniecība.
Pēc pravieša nāves ticīgie bija spiesti no sava vidus izvēlēt līderi (kalifu). Lielākā daļa no Muhameda sekotājiem uzskatīja, ka vadoni ir jāizvēlas no gudrākajiem, dievbijīgākajiem un drosmīgākajiem musulmaņu kopienas pārstāvjiem, kas sevi ir parādījuši kā prasmīgus vadītājus. Tas izrietot no Korāna un pravieša sunnas, kurā ir ietverta islama reliģiskās doktrīnas esence un atklāts pareizais reliģiskās prakses ceļš (šo viedokli sāka dēvēt par ’’sunni’’, jo tas balstījās uz sunnu). Otra ticīgo daļa, nepiekrita šim viedoklim uzskatot, ka pravieša mantinieks un imams ir Muhameda brālēns un znots Alī Abu Talibs (Ali Abu Talib), un vienīgi viņam ir jākļūst par musulmaņu vadoni. Ar gadiem šo atšķirīgo no vairākuma viedokli sāka dēvēt par ’’shia’ah’’, kas nozīmē “atzars’’. Sunnītu kalifu vietā šiīti atzīst par saviem īstajiem garīgajiem skolotājiem Alī un Muhameda meitas Fātimas lejupējos pēcnācējus taisnā līnijā, kurus sauc par imamiem (burtiski - "vadoņiem"), jo tie, kā uzskata šiīti, konsekventi un nenovirzoties turpināja pravieša iesākto ceļu. 644. gadā kalifs Omars nomira un viņa vietu ieņēma viens no Osmaniem. Jaunais valdnieks izrādījās visai nevarīgs un pieļāva, ka vairijas nesaskaņas ar Omeijādu dzimtu – ietekmīgu Mekas klanu, kurš sākotnēji Muhameda aicinājumam atsaucies nebija. Osmana pretinieki pulcējās ap pravieša brālēnu un znotu Ali, kurš radniecības saišu, izcelšanās un kareivīgā gara dēļ vadoņa lomai bija piemērotāks kandidāts. 656. gadā Osmans krita no dumpinieku rokas, un Ali atbalstītāji par kalifu iecēla viņu. Tomēr ietekmīgā Osmanu dzimta līdz ar saviem piekritējiem jauno kalifu neatzina. 661. gadā Ali tika noslepkavots lūgšanas laikā mošejā Kufā un uzvaru svinēja Osmani. Taču Ali sekotāji sevi par sakautiem tā arī neatzina. Laika gaitā viņi saliedējās mazākuma partijā, kas pazīstama ar nosakumu "šiīti" un sludināja, ka uz kalifa varu vai vispār jebkādu varu musulmaņu kopienā var pretendēt vienīgi Muhameda, t.i. Ali pēcnācēji.[1] Ali jaunākais dēls, Muhameda mazdēls Huseins atteicās atzīt par kalifu Muāvijas dēlu un pēcteci Jazīdu I un bēga uz Meku, kur savāca savus piekritējus un kļuva par sacelšanās vadoni. Kerbelā, Irākā, Huseinu ar 200 sekotājiem, kas negribēja padoties, ielenca un apkāva omeijādiešu vienība (apmēram 4000 vīru). Huseina nāve 680. gada moharrama mēneša desmitajā dienā kļuva par visu šīitu sēru dienu un uz visiem laikiem sašķēla musulmaņus.
Jau IX gs. šiītismā parādījās diezgan liels skaits mazāku sektu ar savu, atšķirīgu mācību (piemēram, ismailītisms u.c.). Būdami pastāvīgā opozīcijā, šiīti gadsimtu laikā izkopuši kareivīgumu un dziļu pārliecību, ka ir vienīgie īstenās ticības pārstāvji un sargi. Mūsdienās šiīti ir pie varas Irānā un ļoti daudz viņu ir arī Irākā (Bahreinā šiītu ir iedzīvotāju vairākums, taču politiskā vara pieder sunnītiem). Visvairāk godātais imams šiītu tradīcijā ir pravieša Muhameda pēctecis Imams Muhameds, kurš pazuda 878. gadā. Šiīti viņu uzskata par ideālo islama skolotāju, kurš pašlaik būdams paslēpies, atgriezīsies un vedīs šiītus uz uzvaru visā pasaulē tieši pirms Pastarās tiesas.
Resursi internetā par šo tēmu
- Balodis R. Islams un musulmaņi - LU Juridiskās fakultātes mācību materiāls.
- Rudevskis Juris. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. // Jurista Vārds. Nr.3 (650) Otrdiena, 2011. gada 18. janvāris
