Atšķirības starp "Cēsu rota" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Cēsu rota''' - viena no pirmajām [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzes]] latviešu nacionālajām vienībām, oficiāli saformēta 1918. gada 8. decembrī Cēsīs, bet izveidojusies jau pirms tam. Sākotnēji reģistrējās aptuveni 300 brīvprātīgo. Komandieri; poručiks [[Jansons Arturs|A.Jansons]] (11.1918.-20.12.1918.), poručiks [[Puriņš Jānis|J.Puriņš]] (20.12.918.-05.01.1919.), štabskapitans [[Skujiņš Jānis|J.Skujiņš]] (05.01.1919.-10.02.1919.). 22. decembrī rotas izsūtītie izlūki pie Raunas upes sastapās ar [[LSPR armija|lielinieku spēku]] izlūku patruļu, kas bija pirmā Latvijas karavīru sastapšanās ar ienaidnieku [[Latvijas Neatkarības karš|Neatkarības kara]] laikā. 23. decembrī Cēsu rotas 80 vīri (pārējie dezertēja) kopā ar [[Dzelzsbrigāde|Dzelzsbrigādi]] atkāpās Rīgas virzienā, kur ieradās 27.12. vakarā, [[Inčukalna kauja|Inčukalna kaujā]] nepiedaloties. 1919. gada 3. janvārī rota - aptuveni 40 vīru,<ref>31. decembrī ar Apsardzības ministra vēstuli Nr.13. O.Kalpaks tika informēts, ka viņam tiek piekomandēta Cēsu rota 40 vīru sastāvā, lai to vestu uz fronti. - LVVA, 1468. f., 1. apr., 130. l., 36. lp.</ref> - atstāja Rīgu un kopā ar pārējām zemessardzes vienībām atkāpās uz Jelgavu, kur 05.01. rota tika papildināta (pamatsastāvs kā 1. vads ar poručiku Puriņu kā vada komandieri, [[Latgales apakšvirsnieku rota]]s un [[2. Latvijas zemessargu rota]]s nedezertējušie vīri kā 2. vads ar praporščiku Gribovski kā vada komandieri, un [[3. Latvijas zemessargu rota]]s nedezertējušie vīri kā 3. posms ar poručiku Pētersonu kā vada komandieri) un iekļauta [[Latviešu atsevišķais bataljons|Latviešu atsevišķajā bataljonā]] kā 2. rota. Nosaukumu "Cēsu rota" saglabāja. 1919. gada 21. martā Cēsu rotu pārformēja par '''Cēsu bataljonu''' (komandieris kapt. J.Puriņš) [[Latviešu atsevišķās brigāde|Latviešu atsevišķās brigādes]] sastāvā. | + | '''Cēsu rota''' - viena no pirmajām [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzes]] latviešu nacionālajām vienībām, oficiāli saformēta 1918. gada 8. decembrī Cēsīs, bet izveidojusies jau pirms tam. Sākotnēji reģistrējās aptuveni 300 brīvprātīgo. Komandieri; [[poručiks]] [[Jansons Arturs|A.Jansons]] (11.1918.-20.12.1918.), poručiks [[Puriņš Jānis|J.Puriņš]] (20.12.918.-05.01.1919.), [[štabskapitans]] [[Skujiņš Jānis|J.Skujiņš]] (05.01.1919.-10.02.1919.). 22. decembrī rotas izsūtītie izlūki pie Raunas upes sastapās ar [[LSPR armija|lielinieku spēku]] izlūku patruļu, kas bija pirmā Latvijas karavīru sastapšanās ar ienaidnieku [[Latvijas Neatkarības karš|Neatkarības kara]] laikā. 23. decembrī Cēsu rotas 80 vīri (pārējie dezertēja) kopā ar [[Dzelzsbrigāde|Dzelzsbrigādi]] atkāpās Rīgas virzienā, kur ieradās 27.12. vakarā, [[Inčukalna kauja|Inčukalna kaujā]] nepiedaloties. 1919. gada 3. janvārī rota - aptuveni 40 vīru,<ref>31. decembrī ar Apsardzības ministra vēstuli Nr.13. O.Kalpaks tika informēts, ka viņam tiek piekomandēta Cēsu rota 40 vīru sastāvā, lai to vestu uz fronti. - LVVA, 1468. f., 1. apr., 130. l., 36. lp.</ref> - atstāja Rīgu un kopā ar pārējām zemessardzes vienībām atkāpās uz Jelgavu, kur 05.01. rota tika papildināta (pamatsastāvs kā 1. vads ar poručiku Puriņu kā vada komandieri, [[Latgales apakšvirsnieku rota]]s un [[2. Latvijas zemessargu rota]]s nedezertējušie vīri kā 2. vads ar praporščiku Gribovski kā vada komandieri, un [[3. Latvijas zemessargu rota]]s nedezertējušie vīri kā 3. posms ar poručiku Pētersonu kā vada komandieri) un iekļauta [[Latviešu atsevišķais bataljons|Latviešu atsevišķajā bataljonā]] kā 2. rota. Nosaukumu "Cēsu rota" saglabāja. 1919. gada 21. martā Cēsu rotu pārformēja par '''Cēsu bataljonu''' (komandieris kapt. J.Puriņš) [[Latviešu atsevišķās brigāde|Latviešu atsevišķās brigādes]] sastāvā. |
==== Atsauces un piezīmes ==== | ==== Atsauces un piezīmes ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 6. novembris, plkst. 20.31
Cēsu rota - viena no pirmajām Latvijas zemessardzes latviešu nacionālajām vienībām, oficiāli saformēta 1918. gada 8. decembrī Cēsīs, bet izveidojusies jau pirms tam. Sākotnēji reģistrējās aptuveni 300 brīvprātīgo. Komandieri; poručiks A.Jansons (11.1918.-20.12.1918.), poručiks J.Puriņš (20.12.918.-05.01.1919.), štabskapitans J.Skujiņš (05.01.1919.-10.02.1919.). 22. decembrī rotas izsūtītie izlūki pie Raunas upes sastapās ar lielinieku spēku izlūku patruļu, kas bija pirmā Latvijas karavīru sastapšanās ar ienaidnieku Neatkarības kara laikā. 23. decembrī Cēsu rotas 80 vīri (pārējie dezertēja) kopā ar Dzelzsbrigādi atkāpās Rīgas virzienā, kur ieradās 27.12. vakarā, Inčukalna kaujā nepiedaloties. 1919. gada 3. janvārī rota - aptuveni 40 vīru,[1] - atstāja Rīgu un kopā ar pārējām zemessardzes vienībām atkāpās uz Jelgavu, kur 05.01. rota tika papildināta (pamatsastāvs kā 1. vads ar poručiku Puriņu kā vada komandieri, Latgales apakšvirsnieku rotas un 2. Latvijas zemessargu rotas nedezertējušie vīri kā 2. vads ar praporščiku Gribovski kā vada komandieri, un 3. Latvijas zemessargu rotas nedezertējušie vīri kā 3. posms ar poručiku Pētersonu kā vada komandieri) un iekļauta Latviešu atsevišķajā bataljonā kā 2. rota. Nosaukumu "Cēsu rota" saglabāja. 1919. gada 21. martā Cēsu rotu pārformēja par Cēsu bataljonu (komandieris kapt. J.Puriņš) Latviešu atsevišķās brigādes sastāvā.
Atsauces un piezīmes
- ↑ 31. decembrī ar Apsardzības ministra vēstuli Nr.13. O.Kalpaks tika informēts, ka viņam tiek piekomandēta Cēsu rota 40 vīru sastāvā, lai to vestu uz fronti. - LVVA, 1468. f., 1. apr., 130. l., 36. lp.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas armija 20 gados. / Red.: H.Rozenšteins. - Armijas štāba Apmācības daļa: Rīga, 1940., 70.-72. lpp.
