Atšķirības starp "Latvijas pilsoņi Sarkanajā armijā" versijām

1940. gada vasarā [[Latvijas okupācija (1940.)|Latvijai nonākot PSRS okupācijas varā]], tās armija tika reformēta un pārdēvēta  par [[Latvijas PSR]] '''Tautas armiju''', bet ar 10. jūlija [[VK(b)P]] CK Politbiroja lēmumu okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] sastāvā kā ''teritoriālie korpusi'' (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un [[PSRS TKP]] - ''Tautas Komisāru padomes'' - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle). Latvijas armija tika pārformēta par SA [[24. teritoriālais korpuss|24. teritoriālo korpusu]]. Kopā [[Sarkanā Armija|Sarkanās Armijas]] rindās 2. Pasaules kara laikā cīnījās gandrīz 100 000 latviešu karavīru. 1941. gada jūlijā [[Igaunijas PSR]] teritorijā no šiem bijušās Latvijas armijas regulārā iesaukuma karavīriem un evakuētajiem Latvijas iedzīvotājiem<ref>Tuvojoties Vācijas armijai, Latvijas teritoriju pameta bēgot aptuveni 40 000 iedzīvotāju. - Савченко В.И. Савченко В.И. Латышские формирования советской армии на фронтах Великой Отечественной войны. - Рига, 1975, с.110.</ref> - strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem, - tika izveidoti divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un to pārpalikumu apvienoja [[76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulks|76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā]], kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts. 1941. gada 3. augustā [[Staļins]] deva rīkojumu par latviešu strēlnieku divīzijas izveidošanu. [[201. Latvijas strēlnieku divīzija |201. Latvijas strēlnieku divīziju]] uzsāka formēt Gorohovecas nometnē, netālu no Maskavas. Tās personālsastāvu veidoja kauju zaudējumu dēļ izformēto latviešu daļu karavīri, bet vēlāk galvenokārt Krievijas latvieši, kara pēdējā fāzē arī citu tautību karavīri. Paralēli Gorohovecas nometnē bāzējās [[1. atsevišķais latviešu rezerves pulks]], kurā apmācību izgāja aptuveni 33 000 karavīru, kurus pakāpeniski nosūtīja uz 201. divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās. 1942. gada 16. augustā tika izveidots tanku bataljons "Latvijas strēlnieks" (''танковая колонна "Латвияс стрелниекс"''), kas tika iekļauts 25. tanku pulka sastāvā (''25-ий Гвардейский танковый полк''). Par izcilību kaujās, oktobrī 201. divīzijai piešķīra "[[43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija]]s" nosaukumu. 1943. gadā izveidoja [[1591. zenītartilērijas pulks|1591. zenītartilērijas pulku]] un [[1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulks|1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulku]], kuru pamatu veidoja bijušās Latvijas armijas apmācību izgājušie karavīri. 1944. gada jūnijā uz 1. atsevišķā latviešu rezerves pulka bāzes tika izveidota [[308. latviešu strēlnieku divīzija]]. 1944. gada jūlijā 43. gvardes divīziju un 308. divīziju apvienoja [[130. latviešu strēlnieku korpuss|130. latviešu strēlnieku korpusā]], kas piedalījās cīņās pie Rēzeknes, Daugavpils, Madonas, Krustpils un Rīgas, bet kara beigās cīnījās [[Kurzemes katls|Kurzemes frontē]]. No 1944. gada augusta līdz 1945. gada jūnijam SA mobilizēja 57 422 Latvijas iedzīvotājus. 1945. gada janvārī piederīgie saņēma 1999, bet no 1945. gada marta līdz novembrim - 7444 nāves ziņas par savu tuvinieku bojāeju;  līdz 1945. gada janvārim no Sarkanās armijas bija dezertējuši 2254 cilvēki, bet no 1944. līdz 1946. gadam iznīcinātāju bataljonu kaujinieki bija arestējuši 5750 vīriešus, kuri bija izvairījušies no iesaukšanas vai dezertējuši.