Atšķirības starp "Marodierisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Marodierisms''' – armijas vai paramilitāro vienību īstenota vardarbīga laupīšana to kontrolē esošajā teritorijā. Jēdziens definēts 1907. gada ''Hāgas konvencijā'' noteikts, ka “aizliegts izlaupīt pilsētas un apdzīvotas vietas, pat ja tās ieņemtas ar kauju”. 1929. gada ''Ženēvas Konvencijā'' teikts | + | '''Marodierisms''' – armijas vai paramilitāro vienību īstenota vardarbīga laupīšana to kontrolē esošajā teritorijā. Jēdziens definēts 1907. gada ''Hāgas konvencijā'' noteikts, ka “aizliegts izlaupīt pilsētas un apdzīvotas vietas, pat ja tās ieņemtas ar kauju”. 1929. gada ''Ženēvas Konvencijā'' teikts īsi: “Laupīšana ir aizliegta”. Pārtikas produktu un medikamentu [[rekvizēšana]] ļauta tikai konkrētajā teritorijā esošajām karaspēka daļām nepieciešamajā apjomā, “ņemot vērā vietējo iedzīvotāju vajadzības”. Bez tam Konvencijas pieprasa kompensēt rekvizējamās mantas reālo vērtību un nosaka virkni ierobežojumu medikamentu un medicīnas tehnikas rekvizēšanai. Līdz šo Konvenciju pieņemšanai marodierisms ieņemtajās pilsētās bija vispārpieņemts, jo tas daļēji kompensēja ieņemšanas kauju gaitā radušos uzvarētāju armijas materiālos zaudējumus. Bez tam armijām bija nepieciešama pastāvīga pārtikas krājumu papildināšana, tā kā realitātē ļoti grūti bija pateikt, kur beidzās rekvizēšana armijas vajadzībām un sākās marodierisms iekarotajā teritorijā. Jaunie pārtikas uzglabāšanas veidi, tai skaitā XIX gs. izgudrotā konservēšana, ļāva uz ilgu laiku apgādāt armijas ar pārtiku, tā kā beidzot radās iespēja runāt par marodierisma un rekvizīciju ierobežošanu. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2013. gada 3. aprīlis, plkst. 11.43
Marodierisms – armijas vai paramilitāro vienību īstenota vardarbīga laupīšana to kontrolē esošajā teritorijā. Jēdziens definēts 1907. gada Hāgas konvencijā noteikts, ka “aizliegts izlaupīt pilsētas un apdzīvotas vietas, pat ja tās ieņemtas ar kauju”. 1929. gada Ženēvas Konvencijā teikts īsi: “Laupīšana ir aizliegta”. Pārtikas produktu un medikamentu rekvizēšana ļauta tikai konkrētajā teritorijā esošajām karaspēka daļām nepieciešamajā apjomā, “ņemot vērā vietējo iedzīvotāju vajadzības”. Bez tam Konvencijas pieprasa kompensēt rekvizējamās mantas reālo vērtību un nosaka virkni ierobežojumu medikamentu un medicīnas tehnikas rekvizēšanai. Līdz šo Konvenciju pieņemšanai marodierisms ieņemtajās pilsētās bija vispārpieņemts, jo tas daļēji kompensēja ieņemšanas kauju gaitā radušos uzvarētāju armijas materiālos zaudējumus. Bez tam armijām bija nepieciešama pastāvīga pārtikas krājumu papildināšana, tā kā realitātē ļoti grūti bija pateikt, kur beidzās rekvizēšana armijas vajadzībām un sākās marodierisms iekarotajā teritorijā. Jaunie pārtikas uzglabāšanas veidi, tai skaitā XIX gs. izgudrotā konservēšana, ļāva uz ilgu laiku apgādāt armijas ar pārtiku, tā kā beidzot radās iespēja runāt par marodierisma un rekvizīciju ierobežošanu.
Literatūra par šo tēmu
- Crimes of war. What the public should know. - Edited by Roy Gutman and David Rieff, legal Editor Kenneth Anderson. W.W. Norton & company, NewYork-London, 1999
