Atšķirības starp "Nacionālisms" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
'''Nacionālisms''' (an. ''nationalism'', vc. ''Nationalismus'', kr. ''национализм'') - XIX gs. radusies politiska ideoloģija, kuras kodolu pirmām kārtām veido kultūras doktrīna, kas par primāro vērtību uzskata savas [[tauta]]s identitātes konceptu, un raugoties uz tautu kā uz vienotu veselumu, kam piemīt viena mentalitāte, kultūras izpausmes, intereses un vērtības, kur visas citas vērtības kā atvasinātas, pakārtojot tās nacionālajām vērtībām.  
 
'''Nacionālisms''' (an. ''nationalism'', vc. ''Nationalismus'', kr. ''национализм'') - XIX gs. radusies politiska ideoloģija, kuras kodolu pirmām kārtām veido kultūras doktrīna, kas par primāro vērtību uzskata savas [[tauta]]s identitātes konceptu, un raugoties uz tautu kā uz vienotu veselumu, kam piemīt viena mentalitāte, kultūras izpausmes, intereses un vērtības, kur visas citas vērtības kā atvasinātas, pakārtojot tās nacionālajām vērtībām.  
  
−
Radās XVIII-XIX gs. mijā Rietumeiropā, politisko [[Nācija|nāciju]] veidošanās laikā, valsts varas centralizācijas procesā unificējot (asimilējot) reģionālās kultūras vienā "nācijas kultūrā", reģionālos dialektus vienā "nācijas valodā", un par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos optimālāko izvēloties mononacionālas valsts modeli (kas politiski nepatstāvīgajās tautās inspirēja t.s. ''politisko nacionālismu'' - vēlmi pēc savas mononacionālas valsts). Ideja radās [[Apgaismība|apgaismotāju]] vidē, parādoties interesei par tautu vēsturi un [[Dabiskās tiesības|dabiskajām tiesībām]], no kā izrietēja tautas lomas vēstures procesos uzsvēršana, pretstatot to pārnacionālajai politiskajaii elitei ([[aristokrātija]]i). Sava loma bija arī valodniecības kā zinātnes attīstībai, konstatējot valodu grupas un tās definējot. Tas viss inspirēja interesi par vēsturi, [[Antropoloģija|antropoloģiju]] un [[Folklora|folkloru]] no etniskā nacionālisma skatu punkta, tautas pagātnes romantizāciju un idealizāciju.  
+
Radās XVIII-XIX gs. mijā Rietumeiropā, politisko [[Nācija|nāciju]] veidošanās laikā, valsts varas centralizācijas procesā unificējot (asimilējot) reģionālās kultūras vienā "nācijas kultūrā", reģionālos dialektus vienā "nācijas valodā" (nacionālo literāro valodu dzimšana), un par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos optimālāko izvēloties mononacionālas valsts modeli (kas politiski nepatstāvīgajās tautās inspirēja t.s. ''politisko nacionālismu'' - vēlmi pēc savas mononacionālas valsts). Ideja radās [[Apgaismība|apgaismotāju]] vidē, parādoties interesei par tautu vēsturi un [[Dabiskās tiesības|dabiskajām tiesībām]], no kā izrietēja tautas lomas vēstures procesos uzsvēršana, pretstatot to pārnacionālajai politiskajaii elitei ([[aristokrātija]]i). Sava loma bija arī valodniecības kā zinātnes attīstībai, konstatējot valodu grupas un tās definējot. Tas viss inspirēja interesi par vēsturi, [[Antropoloģija|antropoloģiju]] un [[Folklora|folkloru]] no etniskā nacionālisma skatu punkta, tautas pagātnes romantizāciju un idealizāciju. Pēcnapoleona ēras nacionālismā daudzi saskatīja sabiedrības optimālās attīstības ceļu, kas apmierinātu gan nacionālās kopības ideju, gan prasības pēc politiskajām brīvībām, gan „sacementētu“ sabiedrību spēcīgā politiskā valstī. Vienlaikus nacionālisms ne tikai apvienoja savas tautas un piešķīra jaunas iespējas to kultūras un politiskajai attīstībai, bet arī radīja pretstāvi starp "valsts" tautām (kuras, minoritāšu asimilācijas ceļā sāka pārtapt par nācijām) un bezvalstu tautām, izraisot gan etnisko separātismu iekšpolitikā, gan starpvalstu konfliktus (piemēram t.s. [[vācu jautājums]]). Unikāla nozīme ''nacionālisma'' ideoloģijā bija kultūrai: pēc sakāves pie Jēnas 1806. gadā un pēc Napoleona okupācijas, vācu zemēs kultūras jēdziens attīstījās nacionālisma ietekmē ar uzsvaru uz vācu kultūras savrupību un pārākumu; ''Kultur'' kā tautas gara un rakstura izteiksme kļuva gandrīz par nācijas jēdziena sinonīmu, bet kultūrnācijas eksistence – par politiskas nācijas priekšnosacījumu. Nacionālie intelektuāļi aktīvi pievērsās nacionālās kultūras mantojuma inventarizācijai, cenšoties izveidot etalonu, kuram visiem būtu jāpielīdzinās. Galamērķis bija atklāt absolūtos t.s. "nacionālās vērtības", kas būtu attīrītas no vēstures gaitā uzkrātiem "svešu" kultūtu piemaisījumiem, kas būtu pierādījums atšķirīgas, savdabīgas kultūrnācijas pastāvēšanai. Vācu ''nacionālisms'' radīja estetizētu politiku - t.s. [[nacionālais romantisms|nacionālo romantismu]] - kas izskatījās pēc apolitiskas, pateicoties estētiskajām formām – nacionālā [[mitoloģija]] un [[folklora]], dzeja un dramatorģija, tautas mūzika un klasiskā opera, identificēšanās ar nacionālo valodu. Tāda kultūra veido individuālismu, kas atrodas kopienā (''Gemeinschaft'') ar pamatiem kopīgajā kultūrā. Bet šādam individuālismam nav sabiedrību (''Gesellschaft'') raksturojošo iezīmju: atšķirības un savrupo interešu cīņa. Herdera iedibināto ''kultūras nacionālisma'' paradigmu stingrākā versijā attīstīja [[Fihte Johans Gotlībs|Fihte]] - uzrunājot līdzpilsoņus, Fihte deklarēja, ka katrai nācijai ir īpaša identitāte, jo tai ir atšķirīga pieredze un raksturs, kaut kas piedāvājams pasaulei un kaut kas sakāms sev. Nācijas individualitāte, īpaša rakstura iegūšana ir priekšnoteikums „vēsturiskās nācijas” eksistencei. Vācu intelektuāļu atraušanās no naudas un politikas ikdienišķās dzīves, kā arī koncentrēšanās ap transcendentālo pārākuma ideju izraisīja politiskas sekas – estētisko principu stingra ievērošana un nācijas estētiskā audzināšana tika pieņemta par politisko problēmu ārstēšanas līdzekļiem. Estētiskās integrācijas centrā ir transcendentāla tautas un nācijas ideja. Tā kā abas saskata mūžīgo un svēto centru viņpus moderno komunikāciju plūsmas, modernā komunikācija nevar iespaidot tautas un nācijas būtību. Šo modeli no vācu zemēm pārņēma visā Austrumeiropā (skat. [[slavofili]] u.c.). XIX gs. beigu industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa – iziršanu, lielā mērā apsīkstot arī ''nacionālismam'' (tā aktualitātei no Eiropas centra pārbīdoties uz perifēriju - Austrumeiropu, Dienvidaustrumeiropu u.c.). Ideoloģijas atdzimšanu izraisīja [[Pirmais pasaules karš]], kad to politiskās propagandas un iedzīvotāju konsolidēšanas nolūkos pārņēma valsts vara. Leģitimitāti tam piešķīra [[Vilsons Vudro|V.Vilsona]] pasludinātās [[nāciju pašnoteikšanās tiesības]], kas bija par iemeslu daudzām vēlākām robežizmaiņām līdz pat mūsu dienām. XX gs. pirmajā pusē ''nacionālisms'' bija vairuma Eiropas [[Autoritārisms|autoritāro]] politisko režīmu oficiāla ideoloģija, jo lieliski neitralizēja iekšējo pretrunu eskalāciju un konsolidēja valsts nāciju. Šajā laikā līdz galam nostiprinājās kā galvenais, pretstāves akcents ''nacionālismā'' - nevis savas kultūras pilnveidošana, radīšana, bet saglabāšana un pretstāve citu nāciju ''nacionālismam'' (kas veicināja sakāpinātā ''nacionālisma'' jeb [[Šovinisms|šovinisma]] izplatīšanos). XX gs. otrajā pusē Eiropā ''nacionālisms'' strauji zaudēja savu izplatību (gan politisku iemeslu dēļ - nacionālistiem lielāko tiesu bija visai negatīva loma [[Otrais pasaules karš|II Pasaules kara]] laikā, līdz ar to valsts vara šo ideoloģiju vairs neizmantoja; gan tīri sadzīvisku iemeslu dēļ - saimnieciskais uzplaukums un brīvas pārvietošanās iespējas praktiski anulēja etniskās pretrunas un sabiedrību pārņēma pavisam citas aktualitātes. Šķita, ka zudis pats ''nacionālisms'' pamats, jo neviena tauta neizrādījās vienots veselums, kam piemīt viena mentalitāte, kultūras izpausmes, intereses un vērtības, bet gan dažādu sociālu slāņu un grupu bieži vien pretrunu pilns kopums. Taču reģionos, kas ir ekonomiski un politiski nestabili, pateicoties atniskās apdraudētības sajūtai, atsevišķās sociālajās grupās ''nacionālisms'' kā ideoloģija turpina pastāvēt un krīžu apstākļos pat pieaugt. Jaunattīstības zemēs politiskais nacionālisms parādījās XX gs. vidū un pieņemas spēkā līdz pat mūsu dienām.
−
 
 
−
Vienlaikus nacionālisms ne tikai apvienoja savas tautas un piešķīra jaunas iespējas to kultūras un politiskajai attīstībai, bet arī radīja pretstāvi starp "valsts" tautām (kuras, minoritāšu asimilācijas ceļā sāka pārtapt par nācijām) un bezvalstu tautām, izraisot gan etnisko separātismu iekšpolitikā, gan starpvalstu konfliktus (piemēram t.s. [[vācu jautājums]]). Unikāla nozīme ''nacionālisma'' ideoloģijā bija kultūrai: pēc sakāves pie Jēnas 1806. gadā un pēc Napoleona okupācijas, vācu zemēs kultūras jēdziens attīstījās nacionālisma ietekmē ar uzsvaru uz vācu kultūras savrupību un pārākumu; ''Kultur'' kā tautas gara un rakstura izteiksme kļuva gandrīz par nācijas jēdziena sinonīmu, bet kultūrnācijas eksistence – par politiskas nācijas priekšnosacījumu. Nacionālie intelektuāļi aktīvi pievērsās nacionālās kultūras mantojuma inventarizācijai, cenšoties izveidot etalonu, kuram visiem būtu jāpielīdzinās. Galamērķis bija atklāt absolūtos t.s. "nacionālās vērtības", kas būtu attīrītas no vēstures gaitā uzkrātiem "svešu" kultūtu piemaisījumiem, kas būtu pierādījums atšķirīgas, savdabīgas kultūrnācijas pastāvēšanai. Vācu ''nacionālisms'' radīja estetizētu politiku - t.s. [[nacionālais romantisms|nacionālo romantismu]] - kas izskatījās pēc apolitiskas, pateicoties estētiskajām formām – nacionālā [[mitoloģija]] un [[folklora]], dzeja un dramatorģija, tautas mūzika un klasiskā opera, identificēšanās ar nacionālo valodu. Tāda kultūra veido individuālismu, kas atrodas kopienā (''Gemeinschaft'') ar pamatiem kopīgajā kultūrā. Bet šādam individuālismam nav sabiedrību (''Gesellschaft'') raksturojošo iezīmju: atšķirības un savrupo interešu cīņa. Herdera iedibināto ''kultūras nacionālisma'' paradigmu stingrākā versijā attīstīja Fihte (1808.) - uzrunājot līdzpilsoņus, Fihte deklarēja, ka katrai nācijai ir īpaša identitāte, jo tai ir atšķirīga pieredze un raksturs, kaut kas piedāvājams pasaulei un kaut kas sakāms sev. Nācijas individualitāte, īpaša rakstura iegūšana ir priekšnoteikums „vēsturiskās nācijas” eksistencei. Vācu intelektuāļu atraušanās no naudas un politikas ikdienišķās dzīves, kā arī koncentrēšanās ap transcendentālo pārākuma ideju izraisīja politiskas sekas – estētisko principu stingra ievērošana un nācijas estētiskā audzināšana tika pieņemta par politisko problēmu ārstēšanas līdzekļiem. Estētiskās integrācijas centrā ir transcendentāla tautas un nācijas ideja. Tā kā abas saskata mūžīgo un svēto centru viņpus moderno komunikāciju plūsmas, modernā komunikācija nevar iespaidot tautas un nācijas būtību. Šo modeli no vācu zemēm pārņēma visā Austrumeiropā (skat. [[slavofili]] u.c.). XIX gs. beigu industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa – iziršanu, lielā mērā apsīkstot arī ''nacionālismam'' (tā aktualitātei no Eiropas centra pārbīdoties uz perifēriju - Austrumeiropu, Dienvidaustrumeiropu u.c.). Ideoloģijas atdzimšanu izraisīja [[Pirmais pasaules karš]], kad to politiskās propagandas un iedzīvotāju konsolidēšanas nolūkos pārņēma valsts vara. Leģitimitāti tam piešķīra [[Vilsons Vudro|V.Vilsona]] pasludinātās [[nāciju pašnoteikšanās tiesības]], kas bija par iemeslu daudzām vēlākām robežizmaiņām līdz pat mūsu dienām. XX gs. pirmajā pusē ''nacionālisms'' bija vairuma Eiropas [[Autoritārisms|autoritāro]] politisko režīmu oficiāla ideoloģija, jo lieliski neitralizēja iekšējo pretrunu eskalāciju un konsolidēja valsts nāciju. Šajā laikā līdz galam nostiprinājās kā galvenais, pretstāves akcents ''nacionālismā'' - nevis savas kultūras pilnveidošana, radīšana, bet saglabāšana un pretstāve citu nāciju ''nacionālismam'' (kas veicināja sakāpinātā ''nacionālisma'' jeb [[Šovinisms|šovinisma]] izplatīšanos). XX gs. otrajā pusē Eiropā ''nacionālisms'' strauji zaudēja savu izplatību (gan politisku iemeslu dēļ - nacionālistiem lielāko tiesu bija visai negatīva loma [[Otrais pasaules karš|II Pasaules kara]] laikā, līdz ar to valsts vara šo ideoloģiju vairs neizmantoja; gan tīri sadzīvisku iemeslu dēļ - saimnieciskais uzplaukums un brīvas pārvietošanās iespējas praktiski anulēja etniskās pretrunas un sabiedrību pārņēma pavisam citas aktualitātes. Šķita, ka zudis pats ''nacionālisms'' pamats, jo neviena tauta neizrādījās vienots veselums, kam piemīt viena mentalitāte, kultūras izpausmes, intereses un vērtības, bet gan dažādu sociālu slāņu un grupu bieži vien pretrunu pilns kopums. Taču reģionos, kas ir ekonomiski un politiski nestabili, pateicoties atniskās apdraudētības sajūtai, atsevišķās sociālajās grupās ''nacionālisms'' kā ideoloģija turpina pastāvēt un krīžu apstākļos pat pieaugt. Jaunattīstības zemēs politiskais nacionālisms parādījās XX gs. vidū un pieņemas spēkā līdz pat mūsu dienām.
 
  
 
* Latviešu ''kultūras nacionālisms'' radās XIX gs. 50. gados, kad šo ideoloģiju noformulēja un izplatīja [[jaunlatvieši]]. XIX gs. otrajā pusē vācu valoda un vietējās izglītības iestādes (pirmām kārtām Tērbatas universitāte) kalpoja par Eiropas kultūras medijiem un lielā mērā noteica to, ka Baltijas sabiedrības sociālā, ekonomiskāun politiskā attīstība notika Eiropas kontekstā, kas vietējos apstākļos nozīmēja vācu ''nacionālisma'' modeļa pārņemšanu Jaunlatvieši (it īpašij Alunāns un Kronvalds) attiecināja šos uzskatus uz savu tautu, radot pašidentifikācijai nepieciešamos simbolus, tajā skaitā savas teritorijas apziņu (vārds “Latvija” pirmo reizi minēts “Pēterburgas Avīzēs” 1862. gadā). Šajā periodā diezgan skaidri var redzēt divu atšķirīgu latviešu intelektuālās un politiskās elites grupējumu izveidošanos un pastāvēšanu: viens pastāvēja Baltijā – Tērbatā un Rīgā, – otrs Krievijā – Pēterburgā un Maskavā. Abu jaunlatviešu grupu kopējais mērķis bija cīņa par latviešu emancipāciju politiskajā un saimnieciskajā dzīvē. Taču vietējo aktīvistu darbībā daudz lielāks uzsvars tika likts uz autonomas latviešu kultūras un valodas attīstību pēc vācu nacionālisma piedāvātā modeļa. Divas izcilākās personības – Kronvaldu Atis un Rihards Tomsons –, ne vien bija guvuši klasiski vācisku izglītību, kādu laiku dzīvojuši Vācijā, bet arī sekmīgi izmantoja tur aizgūtās idejas savā sabiedriskajā darbībā. Kronvalda rakstos ir tieši aizguvumi no vācu autoriem, savukārt Tomsons izmanto Vācijā redzētos paraugus masu pasākumu rīkošanai. Viņa ierosinātais piemineklis Merķelim,  latviešu dziesmu svētku organizēšana, latviešu skolotāju un zemkopju sapulces 70. gados nenoliedzami ņemti no XIX gadsimta vācu politisko kustību instrumentārija. 70. gadu beigām latviešu ''nacionālisma'' kustībā iestājās zināma stagnācija, ''nacionālistiski'' orientētajiem kultūras darbiniekiem zaudējot ietekmi tautas masās: tautas vairuma intereses zudumu par vietējo [[Tautiskums|tautībnieku]] nacionālromantisko tautas senatnes idealizāciju un romantizēšanu - straujās industrializācijas un intensīvās latviešu sabiedrības noslāņošanās apstākļos šī ideoloģija zaudēja savu aktualitāti, atkāpjoties otrā plānā. Latviešu ''nacionālisma'' renesanses sākums attiecināms uz XX gs. sākumā (1903.) sociāldemokrātu vidi, kur parādijās ''politiskā nacionālisma'' ideja par savu neatkarīgu valsti. Sākotnēji tautībnieku noraidīta, tā tomēr I Pasaules kara beigās tika pieņemta arī pilsoniskajās aprindās, kā rezultātā 1918. gadā tika dibināta Latvijas Republika. T.s. [[Ulmaņa režīms|Ulmaņa režīma]] laikā ''nacionālisms'' tika pasniegts kā oficiāla valsts ideoloģija. Pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas]], [[LPSR]] latviešu etniskais nacionālisms tika aizliegts un tā izpausmes represētas.
 
* Latviešu ''kultūras nacionālisms'' radās XIX gs. 50. gados, kad šo ideoloģiju noformulēja un izplatīja [[jaunlatvieši]]. XIX gs. otrajā pusē vācu valoda un vietējās izglītības iestādes (pirmām kārtām Tērbatas universitāte) kalpoja par Eiropas kultūras medijiem un lielā mērā noteica to, ka Baltijas sabiedrības sociālā, ekonomiskāun politiskā attīstība notika Eiropas kontekstā, kas vietējos apstākļos nozīmēja vācu ''nacionālisma'' modeļa pārņemšanu Jaunlatvieši (it īpašij Alunāns un Kronvalds) attiecināja šos uzskatus uz savu tautu, radot pašidentifikācijai nepieciešamos simbolus, tajā skaitā savas teritorijas apziņu (vārds “Latvija” pirmo reizi minēts “Pēterburgas Avīzēs” 1862. gadā). Šajā periodā diezgan skaidri var redzēt divu atšķirīgu latviešu intelektuālās un politiskās elites grupējumu izveidošanos un pastāvēšanu: viens pastāvēja Baltijā – Tērbatā un Rīgā, – otrs Krievijā – Pēterburgā un Maskavā. Abu jaunlatviešu grupu kopējais mērķis bija cīņa par latviešu emancipāciju politiskajā un saimnieciskajā dzīvē. Taču vietējo aktīvistu darbībā daudz lielāks uzsvars tika likts uz autonomas latviešu kultūras un valodas attīstību pēc vācu nacionālisma piedāvātā modeļa. Divas izcilākās personības – Kronvaldu Atis un Rihards Tomsons –, ne vien bija guvuši klasiski vācisku izglītību, kādu laiku dzīvojuši Vācijā, bet arī sekmīgi izmantoja tur aizgūtās idejas savā sabiedriskajā darbībā. Kronvalda rakstos ir tieši aizguvumi no vācu autoriem, savukārt Tomsons izmanto Vācijā redzētos paraugus masu pasākumu rīkošanai. Viņa ierosinātais piemineklis Merķelim,  latviešu dziesmu svētku organizēšana, latviešu skolotāju un zemkopju sapulces 70. gados nenoliedzami ņemti no XIX gadsimta vācu politisko kustību instrumentārija. 70. gadu beigām latviešu ''nacionālisma'' kustībā iestājās zināma stagnācija, ''nacionālistiski'' orientētajiem kultūras darbiniekiem zaudējot ietekmi tautas masās: tautas vairuma intereses zudumu par vietējo [[Tautiskums|tautībnieku]] nacionālromantisko tautas senatnes idealizāciju un romantizēšanu - straujās industrializācijas un intensīvās latviešu sabiedrības noslāņošanās apstākļos šī ideoloģija zaudēja savu aktualitāti, atkāpjoties otrā plānā. Latviešu ''nacionālisma'' renesanses sākums attiecināms uz XX gs. sākumā (1903.) sociāldemokrātu vidi, kur parādijās ''politiskā nacionālisma'' ideja par savu neatkarīgu valsti. Sākotnēji tautībnieku noraidīta, tā tomēr I Pasaules kara beigās tika pieņemta arī pilsoniskajās aprindās, kā rezultātā 1918. gadā tika dibināta Latvijas Republika. T.s. [[Ulmaņa režīms|Ulmaņa režīma]] laikā ''nacionālisms'' tika pasniegts kā oficiāla valsts ideoloģija. Pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas]], [[LPSR]] latviešu etniskais nacionālisms tika aizliegts un tā izpausmes represētas.

Versija, kas saglabāta 2013. gada 18. aprīlis, plkst. 13.02

Nacionālisms (an. nationalism, vc. Nationalismus, kr. национализм) - XIX gs. radusies politiska ideoloģija, kuras kodolu pirmām kārtām veido kultūras doktrīna, kas par primāro vērtību uzskata savas tautas identitātes konceptu, un raugoties uz tautu kā uz vienotu veselumu, kam piemīt viena mentalitāte, kultūras izpausmes, intereses un vērtības, kur visas citas vērtības kā atvasinātas, pakārtojot tās nacionālajām vērtībām.

Radās XVIII-XIX gs. mijā Rietumeiropā, politisko nāciju veidošanās laikā, valsts varas centralizācijas procesā unificējot (asimilējot) reģionālās kultūras vienā "nācijas kultūrā", reģionālos dialektus vienā "nācijas valodā" (nacionālo literāro valodu dzimšana), un par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos optimālāko izvēloties mononacionālas valsts modeli (kas politiski nepatstāvīgajās tautās inspirēja t.s. politisko nacionālismu - vēlmi pēc savas mononacionālas valsts). Ideja radās apgaismotāju vidē, parādoties interesei par tautu vēsturi un dabiskajām tiesībām, no kā izrietēja tautas lomas vēstures procesos uzsvēršana, pretstatot to pārnacionālajai politiskajaii elitei (aristokrātijai). Sava loma bija arī valodniecības kā zinātnes attīstībai, konstatējot valodu grupas un tās definējot. Tas viss inspirēja interesi par vēsturi, antropoloģiju un folkloru no etniskā nacionālisma skatu punkta, tautas pagātnes romantizāciju un idealizāciju. Pēcnapoleona ēras nacionālismā daudzi saskatīja sabiedrības optimālās attīstības ceļu, kas apmierinātu gan nacionālās kopības ideju, gan prasības pēc politiskajām brīvībām, gan „sacementētu“ sabiedrību spēcīgā politiskā valstī. Vienlaikus nacionālisms ne tikai apvienoja savas tautas un piešķīra jaunas iespējas to kultūras un politiskajai attīstībai, bet arī radīja pretstāvi starp "valsts" tautām (kuras, minoritāšu asimilācijas ceļā sāka pārtapt par nācijām) un bezvalstu tautām, izraisot gan etnisko separātismu iekšpolitikā, gan starpvalstu konfliktus (piemēram t.s. vācu jautājums). Unikāla nozīme nacionālisma ideoloģijā bija kultūrai: pēc sakāves pie Jēnas 1806. gadā un pēc Napoleona okupācijas, vācu zemēs kultūras jēdziens attīstījās nacionālisma ietekmē ar uzsvaru uz vācu kultūras savrupību un pārākumu; Kultur kā tautas gara un rakstura izteiksme kļuva gandrīz par nācijas jēdziena sinonīmu, bet kultūrnācijas eksistence – par politiskas nācijas priekšnosacījumu. Nacionālie intelektuāļi aktīvi pievērsās nacionālās kultūras mantojuma inventarizācijai, cenšoties izveidot etalonu, kuram visiem būtu jāpielīdzinās. Galamērķis bija atklāt absolūtos t.s. "nacionālās vērtības", kas būtu attīrītas no vēstures gaitā uzkrātiem "svešu" kultūtu piemaisījumiem, kas būtu pierādījums atšķirīgas, savdabīgas kultūrnācijas pastāvēšanai. Vācu nacionālisms radīja estetizētu politiku - t.s. nacionālo romantismu - kas izskatījās pēc apolitiskas, pateicoties estētiskajām formām – nacionālā mitoloģija un folklora, dzeja un dramatorģija, tautas mūzika un klasiskā opera, identificēšanās ar nacionālo valodu. Tāda kultūra veido individuālismu, kas atrodas kopienā (Gemeinschaft) ar pamatiem kopīgajā kultūrā. Bet šādam individuālismam nav sabiedrību (Gesellschaft) raksturojošo iezīmju: atšķirības un savrupo interešu cīņa. Herdera iedibināto kultūras nacionālisma paradigmu stingrākā versijā attīstīja Fihte - uzrunājot līdzpilsoņus, Fihte deklarēja, ka katrai nācijai ir īpaša identitāte, jo tai ir atšķirīga pieredze un raksturs, kaut kas piedāvājams pasaulei un kaut kas sakāms sev. Nācijas individualitāte, īpaša rakstura iegūšana ir priekšnoteikums „vēsturiskās nācijas” eksistencei. Vācu intelektuāļu atraušanās no naudas un politikas ikdienišķās dzīves, kā arī koncentrēšanās ap transcendentālo pārākuma ideju izraisīja politiskas sekas – estētisko principu stingra ievērošana un nācijas estētiskā audzināšana tika pieņemta par politisko problēmu ārstēšanas līdzekļiem. Estētiskās integrācijas centrā ir transcendentāla tautas un nācijas ideja. Tā kā abas saskata mūžīgo un svēto centru viņpus moderno komunikāciju plūsmas, modernā komunikācija nevar iespaidot tautas un nācijas būtību. Šo modeli no vācu zemēm pārņēma visā Austrumeiropā (skat. slavofili u.c.). XIX gs. beigu industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa – iziršanu, lielā mērā apsīkstot arī nacionālismam (tā aktualitātei no Eiropas centra pārbīdoties uz perifēriju - Austrumeiropu, Dienvidaustrumeiropu u.c.). Ideoloģijas atdzimšanu izraisīja Pirmais pasaules karš, kad to politiskās propagandas un iedzīvotāju konsolidēšanas nolūkos pārņēma valsts vara. Leģitimitāti tam piešķīra V.Vilsona pasludinātās nāciju pašnoteikšanās tiesības, kas bija par iemeslu daudzām vēlākām robežizmaiņām līdz pat mūsu dienām. XX gs. pirmajā pusē nacionālisms bija vairuma Eiropas autoritāro politisko režīmu oficiāla ideoloģija, jo lieliski neitralizēja iekšējo pretrunu eskalāciju un konsolidēja valsts nāciju. Šajā laikā līdz galam nostiprinājās kā galvenais, pretstāves akcents nacionālismā - nevis savas kultūras pilnveidošana, radīšana, bet saglabāšana un pretstāve citu nāciju nacionālismam (kas veicināja sakāpinātā nacionālisma jeb šovinisma izplatīšanos). XX gs. otrajā pusē Eiropā nacionālisms strauji zaudēja savu izplatību (gan politisku iemeslu dēļ - nacionālistiem lielāko tiesu bija visai negatīva loma II Pasaules kara laikā, līdz ar to valsts vara šo ideoloģiju vairs neizmantoja; gan tīri sadzīvisku iemeslu dēļ - saimnieciskais uzplaukums un brīvas pārvietošanās iespējas praktiski anulēja etniskās pretrunas un sabiedrību pārņēma pavisam citas aktualitātes. Šķita, ka zudis pats nacionālisms pamats, jo neviena tauta neizrādījās vienots veselums, kam piemīt viena mentalitāte, kultūras izpausmes, intereses un vērtības, bet gan dažādu sociālu slāņu un grupu bieži vien pretrunu pilns kopums. Taču reģionos, kas ir ekonomiski un politiski nestabili, pateicoties atniskās apdraudētības sajūtai, atsevišķās sociālajās grupās nacionālisms kā ideoloģija turpina pastāvēt un krīžu apstākļos pat pieaugt. Jaunattīstības zemēs politiskais nacionālisms parādījās XX gs. vidū un pieņemas spēkā līdz pat mūsu dienām.

  • Latviešu kultūras nacionālisms radās XIX gs. 50. gados, kad šo ideoloģiju noformulēja un izplatīja jaunlatvieši. XIX gs. otrajā pusē vācu valoda un vietējās izglītības iestādes (pirmām kārtām Tērbatas universitāte) kalpoja par Eiropas kultūras medijiem un lielā mērā noteica to, ka Baltijas sabiedrības sociālā, ekonomiskāun politiskā attīstība notika Eiropas kontekstā, kas vietējos apstākļos nozīmēja vācu nacionālisma modeļa pārņemšanu Jaunlatvieši (it īpašij Alunāns un Kronvalds) attiecināja šos uzskatus uz savu tautu, radot pašidentifikācijai nepieciešamos simbolus, tajā skaitā savas teritorijas apziņu (vārds “Latvija” pirmo reizi minēts “Pēterburgas Avīzēs” 1862. gadā). Šajā periodā diezgan skaidri var redzēt divu atšķirīgu latviešu intelektuālās un politiskās elites grupējumu izveidošanos un pastāvēšanu: viens pastāvēja Baltijā – Tērbatā un Rīgā, – otrs Krievijā – Pēterburgā un Maskavā. Abu jaunlatviešu grupu kopējais mērķis bija cīņa par latviešu emancipāciju politiskajā un saimnieciskajā dzīvē. Taču vietējo aktīvistu darbībā daudz lielāks uzsvars tika likts uz autonomas latviešu kultūras un valodas attīstību pēc vācu nacionālisma piedāvātā modeļa. Divas izcilākās personības – Kronvaldu Atis un Rihards Tomsons –, ne vien bija guvuši klasiski vācisku izglītību, kādu laiku dzīvojuši Vācijā, bet arī sekmīgi izmantoja tur aizgūtās idejas savā sabiedriskajā darbībā. Kronvalda rakstos ir tieši aizguvumi no vācu autoriem, savukārt Tomsons izmanto Vācijā redzētos paraugus masu pasākumu rīkošanai. Viņa ierosinātais piemineklis Merķelim, latviešu dziesmu svētku organizēšana, latviešu skolotāju un zemkopju sapulces 70. gados nenoliedzami ņemti no XIX gadsimta vācu politisko kustību instrumentārija. 70. gadu beigām latviešu nacionālisma kustībā iestājās zināma stagnācija, nacionālistiski orientētajiem kultūras darbiniekiem zaudējot ietekmi tautas masās: tautas vairuma intereses zudumu par vietējo tautībnieku nacionālromantisko tautas senatnes idealizāciju un romantizēšanu - straujās industrializācijas un intensīvās latviešu sabiedrības noslāņošanās apstākļos šī ideoloģija zaudēja savu aktualitāti, atkāpjoties otrā plānā. Latviešu nacionālisma renesanses sākums attiecināms uz XX gs. sākumā (1903.) sociāldemokrātu vidi, kur parādijās politiskā nacionālisma ideja par savu neatkarīgu valsti. Sākotnēji tautībnieku noraidīta, tā tomēr I Pasaules kara beigās tika pieņemta arī pilsoniskajās aprindās, kā rezultātā 1918. gadā tika dibināta Latvijas Republika. T.s. Ulmaņa režīma laikā nacionālisms tika pasniegts kā oficiāla valsts ideoloģija. Pēc Latvijas okupācijas, LPSR latviešu etniskais nacionālisms tika aizliegts un tā izpausmes represētas.

Skat. arī nacisms, fašisms, narodņicisms, tautiskums, panslāvisms

Literatūra par šo tēmu

  • Krēsliņš U. Aktīvais nacionālisms Latvijā, 1922–1934. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2005. – 319 lpp.
  • Krēsliņš Uldis. Aktīvais nacionālisms dokumentos un liecības: strāvojuma rašanās, attīstība un pastāvēšanas spilgtākās epizodes,. // Latvijas arhīvi. 2001. Nr.1. 86.-109. lpp.
  • Dzintars R. Pozitīvais nacionālisms. - Jumava: Rīga, 2009., 128 lpp.
  • Lācis V. Nacionālisms un brīvība. - Jumava: Rīga, 2009., 74 lpp. ISBN 9789984382142
  • Samsons V. Naida un maldu slīkšņā. Ieskats ekstrēmā latviešu nacionālisma uzskatu evolūcijā. – Rīga, 1983.
  • Henings Detlefs. Nacionālā kustība un nacionālās valsts tapšana Latvijā. Pētījuma rezultāti. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.1., 64.-79. lpp.
  • Benedict Anderson. Imagined communities. Reflections on the origin and spread of nationalism. - Verso: London, 1991, ISBN 0-86091-329-5
  • Ernest Gellner. Nations and Nationalism. - Blackwell: Oxford, 1983, ISBN 0-631-12992-8
  • Ernest Gellner. Nationalism. - Weidenfeld & Nicholson: London, 1997, ISBN 0-297-81612-8
  • Michael Billig. Banal Nationalism. - Thousand Oaks: London/Sage, 1995, ISBN 0-8039-7524-4
  • Rogers Brubaker. Nationalism Reframed: Nationhood and the National Question in the New Europe. - Cambridge University Press: Cambridge, 1996, ISBN 0-521-57224-X
  • Anthony D. Smith. Nationalism. Theory, ideology, history. - Polity Press: Cambridge, 2001, ISBN 0-7456-2659-9
  • Breuilly John. Nationalism and the State. - Chicago University Press, Chicago, 1994, ISBN 0-226-07414-5
  • Greenfeld Liah. Nationalism: Five Roads to Modernity. - Harvard University Press: Cambridge, 1992, ISBN 0-674-60319-2
  • Hobsbawm Eric J. Nations and Nationalism Since 1780: Programme, Myth, Reality. - Cambridge University Press, 1992, ISBN 0-521-43961-2 .
  • Malesevic Sinisa. Identity as Ideology: Understanding Ethnicity and Nationalism. - Palgrave: New York, 2006,ISBN 1-4039-8786-6.
  • Ozkirimli Umut. Theories of Nationalism: A Critical Introduction. - Palgrave: New York, 2010
  • The Sage Handbook of Nations and Nationalism. / Delanty, Gerard; Kumar, Krishan, eds. - Sage Publications: London, 2006 ISBN 9781412901017
  • Peter Alter. Nationalismus. - Suhrkamp: Frankfurt am Main, 1985, ISBN 3-518-11250-3
  • Urs Altermatt. Das Fanal von Sarajevo. Ethnonationalismus in Europa. - Schöningh: Paderborn, 1996, ISBN 3-506-70406-0
  • Otto Dann. Nation und Nationalismus in Deutschland 1770-1990. - C.H. Beck: München, 1993, ISBN 3-406-34086-5
  • Imanuel Geiss. Nation und Nationalismen. Versuche über ein Weltproblem, 1962–2006. - Bremen, 2007, ISBN 3-934686-43-5
  • Eric Hobsbawm. Nationen und Nationalismus. Mythos und Realität seit 1780. - Campus: Frankfurt am Main, 1991, ISBN 3-593-37778-0
  • Reinhart Koselleck. Volk, Nation, Nationalismus, Masse. // Geschichtliche Grundbegriffe. Bd. 7 / Brunner, O., Conze, W. und Koselleck, R. (Hg.) - Klett-Cotta: Stuttgart, 1978, S. 141–431.
  • Rolf-Ulrich Kunze. Nation und Nationalismus. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft,: Darmstadt, 2005, ISBN 3-534-14746-4
  • Dieter Langewiesche. Nation, Nationalismus, Nationalstaat in Deutschland und Europa. - C.H.Beck: München, 2000, ISBN 3-406-45939-0
  • Hagen Schulze. Staat und Nation in der europäischen Geschichte. - C.H.Beck: München, 1995, ISBN 3-406-38507-9
  • Hans-Ulrich Wehler. Nationalismus, Geschichte, Formen, Folgen. - C.H.Beck: München, 2001, ISBN 3-406-44769-4
  • Siegfried Weichlein. Nationalbewegungen und Nationalismus in Europa. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 2006, ISBN 3-534-15484-3
  • Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967, с. 86-103
  • Mалахов В.С. Национализм как политическая идеология: Учебное пособие. - КДУ: Москва, 2005, 320 с.
  • Смит Э.Д. Национализм и модернизм: Критический обзор современных теорий наций и национализма. - Праксис: Москва, 2004, 464 с. - ISBN 5-901574-39-7
  • Хобсбаум Э. Нации и национализм после 1780 г. - Алетейя: СПб., 1998, 306 с.
  • Эвола Ю. Два лика национализма // Традиция и Европа. - Тамбов: 2009, С. 135-145. - ISBN 978-5-88934-426-1

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Nacionālisms&oldid=45687"