Atšķirības starp "Latvijas okupācija 1940. gadā" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Latvijas okupācija''' (an. ''Occupations of Latvia, 1940'', kr. ''оккупация Латвии 1940''), sarunvalodā dažkārt arī '''Latvijas anšluss''' - literatūrā pieņemts apzīmējums vardarbīgai Latvijas Republikas politiskās iekārtas maiņai un teritorijas aneksijai, ko īstenoja [[PSRS]] 1940. gada jūnijā.<ref>Viens no pirmajiem (balstoties uz Hanzas universitātes Hamburgā prof. R.Lauka u.c. juristu atzinumiem), starptautisko tiesību jēdzienus ''occupatio bellicara'' un ''occupatio pacifica'' sāka lietot Latvijas sūtnis Londonā [[Zariņš Kārlis Reinholds|Kārlis Zariņš]] 1943. gada 27. oktobra memorandā Lielbritānijas Ārlietu ministrijai par situāciju ar Latvijas valsti. - Public Record Office, Foreign Office - 371, File Nr. 337/36769, Nr. 7175, 94.–100. lp.</ref> 16. jūnijā plkst. 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim F. Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, informējot, ka ja līdz plkst. 23:00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, padomju Sarkanā armija bez kādas atļaujas no Latvijas puses ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Latvijas valdība piekāpās un nolēma neuzsākt militāru pretestību. 17. jūnijā plkst. 9.00 Sarkanās armijas pārstāvis ģenerālpulkvedis D. Pavlovs sastapās ar Latvijas armijas delegāciju pulkveža Otto Ūdentiņa vadībā Jonišķu dzelzceļa stacijā, un plkst. 13:00 parakstīja Latvijas armijas kapitulācijas aktu - tā nepretosies ienākošajām Sarkanās armijas daļām, paliekot kazarmās. Vēl nesagaidot Latvijas valdības atbildi uz ultimātu un armiju pārstāvju tikšanās rezultātus, PSRS 8. armija un 2. armijas daļas pārgrupējās no kaujas kārtības gājienam un šķērsoja Latvijas-PSRS robežu: plkst 13:00 pirmie Sarkanās armijas tanki sasniedza Rīgu, ieņemot pozīcijas stratēģiski svarīgākajos punktos: Spilves lidlaukā, dzelzceļa stacijās, pārņēma tiltus, pastu un telegrāfu, radiofonu u.tml. stratēģiskus objektus, bloķēja civilo kuģu un lidmašīnu satiksmi ar citām valstīm. 3. armija ieņēma Latvijas dienvidaustrumu daļu, bet 2. SSK vienības — Latvijas rietumdaļu. Kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas PSRS armijas divīzijas ar 90 000 sarkanarmiešiem. Latvija nonāca pilnīgā svešas armijas varā, kas saskaņā ar 1907. g. Hāgas sauszemes kara konvencijas 42. pantu, ir būtiska [[okupācija]]s pazīme.<ref>Meissner B. The Occupation of the Baltic States.., p. 443.</ref> Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju, bet situāciju valstī kontrolēja PSRS sūtniecība Rīgā un PSRS specdienesti. Latvijas tiesu sistēma tika likvidēta līdz ar okupācijas sākšanos. Visas okupācijas varas iestāžu arestēto lietas skatīja Sarkanās armijas Kara tribunāli, t.i. svešas valsts juridiskās sistēmas struktūras. Šo akciju pieņemts periodizēt 3 posmos: politiskās augsnes sagatavošana; pastāvīgas militārās klātbūtnes uzspiešana; [[Sarkanā Armija|Sarkanās armijas]] ievešana, varas pārņemšana, spēka struktūru uzraudzībā veicot plašas līdzšinējo amatpersonu un militārpersonu arestus, izveidojot jaunu marionešu valdību (t.s. [[Tautas Saeima]] un [[Tautas valdība]]), kas lūdza šo teritoriju oficiāli uzņemt PSRS - rezultātā Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā (anektēta) kā [[LPSR]].
+
'''Latvijas okupācija''' (an. ''Occupations of Latvia, 1940'', kr. ''оккупация Латвии 1940''), sarunvalodā dažkārt arī '''Latvijas anšluss''' - literatūrā pieņemts apzīmējums vardarbīgai Latvijas Republikas politiskās iekārtas maiņai un teritorijas aneksijai, ko īstenoja [[PSRS]] 1940. gada jūnijā.<ref>Viens no pirmajiem (balstoties uz Hanzas universitātes Hamburgā prof. R.Lauka u.c. juristu atzinumiem), starptautisko tiesību jēdzienus ''occupatio bellicara'' un ''occupatio pacifica'' sāka lietot Latvijas sūtnis Londonā [[Zariņš Kārlis Reinholds|Kārlis Zariņš]] 1943. gada 27. oktobra memorandā Lielbritānijas Ārlietu ministrijai par situāciju ar Latvijas valsti. - Public Record Office, Foreign Office - 371, File Nr. 337/36769, Nr. 7175, 94.–100. lp.</ref> 16. jūnijā plkst. 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim F. Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, informējot, ka ja līdz plkst. 23:00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, padomju Sarkanā armija bez kādas atļaujas no Latvijas puses ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Latvijas valdība piekāpās un nolēma neuzsākt militāru pretestību. 17. jūnijā plkst. 9.00 Sarkanās armijas pārstāvis ģenerālpulkvedis D. Pavlovs sastapās ar Latvijas armijas delegāciju pulkveža Otto Ūdentiņa vadībā Jonišķu dzelzceļa stacijā, un plkst. 13:00 parakstīja Latvijas armijas kapitulācijas aktu - tā nepretosies ienākošajām Sarkanās armijas daļām, paliekot kazarmās. Vēl nesagaidot Latvijas valdības atbildi uz ultimātu un armiju pārstāvju tikšanās rezultātus, PSRS 8. armija un 2. armijas daļas pārgrupējās no kaujas kārtības gājienam un šķērsoja Latvijas-PSRS robežu: plkst 13:00 pirmie Sarkanās armijas tanki sasniedza Rīgu, ieņemot pozīcijas stratēģiski svarīgākajos punktos: Spilves lidlaukā, dzelzceļa stacijās, pārņēma tiltus, pastu un telegrāfu, radiofonu u.tml. stratēģiskus objektus, bloķēja civilo kuģu un lidmašīnu satiksmi ar citām valstīm. 3. armija ieņēma Latvijas dienvidaustrumu daļu, bet 2. SSK vienības — Latvijas rietumdaļu. Kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas PSRS armijas divīzijas ar 90 000 sarkanarmiešiem. Latvija nonāca pilnīgā svešas armijas varā, kas saskaņā ar 1907. g. Hāgas sauszemes kara konvencijas 42. pantu, ir būtiska [[okupācija]]s pazīme.<ref>Meissner B. The Occupation of the Baltic States.., p. 443.</ref> Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju, bet situāciju valstī kontrolēja PSRS sūtniecība Rīgā un PSRS specdienesti. Latvijas tiesu sistēma tika likvidēta līdz ar okupācijas sākšanos. Visas okupācijas varas iestāžu arestēto lietas skatīja Sarkanās armijas Kara tribunāli, t.i. svešas valsts juridiskās sistēmas struktūras.  
 +
 
 +
Šo akciju pieņemts periodizēt 3 posmos: politiskās augsnes sagatavošana; pastāvīgas militārās klātbūtnes uzspiešana; [[Sarkanā Armija|Sarkanās armijas]] ievešana, varas pārņemšana, spēka struktūru uzraudzībā veicot plašas līdzšinējo amatpersonu un militārpersonu arestus, izveidojot jaunu marionešu valdību (t.s. [[Tautas Saeima]] un [[Tautas valdība]]), kas lūdza šo teritoriju oficiāli uzņemt PSRS - rezultātā Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā (anektēta) kā [[LPSR]].
  
 
Skat. arī: [[Molotova-Ribentropa pakts]], [[Masļenku incidents]], [[Latvijas vēsturnieku komisija]], [[24. teritoriālais korpuss]]
 
Skat. arī: [[Molotova-Ribentropa pakts]], [[Masļenku incidents]], [[Latvijas vēsturnieku komisija]], [[24. teritoriālais korpuss]]

Versija, kas saglabāta 2013. gada 24. jūlijs, plkst. 13.10

Latvijas okupācija (an. Occupations of Latvia, 1940, kr. оккупация Латвии 1940), sarunvalodā dažkārt arī Latvijas anšluss - literatūrā pieņemts apzīmējums vardarbīgai Latvijas Republikas politiskās iekārtas maiņai un teritorijas aneksijai, ko īstenoja PSRS 1940. gada jūnijā.[1] 16. jūnijā plkst. 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim F. Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, informējot, ka ja līdz plkst. 23:00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, padomju Sarkanā armija bez kādas atļaujas no Latvijas puses ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Latvijas valdība piekāpās un nolēma neuzsākt militāru pretestību. 17. jūnijā plkst. 9.00 Sarkanās armijas pārstāvis ģenerālpulkvedis D. Pavlovs sastapās ar Latvijas armijas delegāciju pulkveža Otto Ūdentiņa vadībā Jonišķu dzelzceļa stacijā, un plkst. 13:00 parakstīja Latvijas armijas kapitulācijas aktu - tā nepretosies ienākošajām Sarkanās armijas daļām, paliekot kazarmās. Vēl nesagaidot Latvijas valdības atbildi uz ultimātu un armiju pārstāvju tikšanās rezultātus, PSRS 8. armija un 2. armijas daļas pārgrupējās no kaujas kārtības gājienam un šķērsoja Latvijas-PSRS robežu: plkst 13:00 pirmie Sarkanās armijas tanki sasniedza Rīgu, ieņemot pozīcijas stratēģiski svarīgākajos punktos: Spilves lidlaukā, dzelzceļa stacijās, pārņēma tiltus, pastu un telegrāfu, radiofonu u.tml. stratēģiskus objektus, bloķēja civilo kuģu un lidmašīnu satiksmi ar citām valstīm. 3. armija ieņēma Latvijas dienvidaustrumu daļu, bet 2. SSK vienības — Latvijas rietumdaļu. Kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas PSRS armijas divīzijas ar 90 000 sarkanarmiešiem. Latvija nonāca pilnīgā svešas armijas varā, kas saskaņā ar 1907. g. Hāgas sauszemes kara konvencijas 42. pantu, ir būtiska okupācijas pazīme.[2] Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju, bet situāciju valstī kontrolēja PSRS sūtniecība Rīgā un PSRS specdienesti. Latvijas tiesu sistēma tika likvidēta līdz ar okupācijas sākšanos. Visas okupācijas varas iestāžu arestēto lietas skatīja Sarkanās armijas Kara tribunāli, t.i. svešas valsts juridiskās sistēmas struktūras.

Šo akciju pieņemts periodizēt 3 posmos: politiskās augsnes sagatavošana; pastāvīgas militārās klātbūtnes uzspiešana; Sarkanās armijas ievešana, varas pārņemšana, spēka struktūru uzraudzībā veicot plašas līdzšinējo amatpersonu un militārpersonu arestus, izveidojot jaunu marionešu valdību (t.s. Tautas Saeima un Tautas valdība), kas lūdza šo teritoriju oficiāli uzņemt PSRS - rezultātā Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā (anektēta) kā LPSR.

Skat. arī: Molotova-Ribentropa pakts, Masļenku incidents, Latvijas vēsturnieku komisija, 24. teritoriālais korpuss

Atsauces un skaidrojumi

  1. Viens no pirmajiem (balstoties uz Hanzas universitātes Hamburgā prof. R.Lauka u.c. juristu atzinumiem), starptautisko tiesību jēdzienus occupatio bellicara un occupatio pacifica sāka lietot Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš 1943. gada 27. oktobra memorandā Lielbritānijas Ārlietu ministrijai par situāciju ar Latvijas valsti. - Public Record Office, Foreign Office - 371, File Nr. 337/36769, Nr. 7175, 94.–100. lp.
  2. Meissner B. The Occupation of the Baltic States.., p. 443.

Literatūra

  • Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums – 1941. gads). // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1964. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 13 sēj.). – Rīga, 2003.
  • Stranga A. Latvijas okupācijas pirmais posms (1939. gada 23. augusts – 1940. gada sākums) // Okupācijas režīmi Latvijā 1940.–1952. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 10 sēj.). – Rīga, 2004.
  • Bērziņš A. 1939. gads. Lielo notikumu priekšvakarā. – Ņujorka, 1976.
  • Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata, 2003: Pakta zona. – Rīga, 2004.
  • Balodis A. Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā. – Rīga, 1980.
  • Ciganovs J. Piegādes karam // Lauku Avīze. Mājas Viesis, 23.08.2002.
  • Niedre O. Latvijas armijas iznīcināšanas process 1940.–1941. gadā // Latvijas Vēsture, 1994, 1. Nr. 2. Nr., 4. Nr.
  • Feldmanis A. E. Masļenku traģēdija – Latvijas traģēdija. – Rīga, 2002.
  • Andersons E. Latvijas vēsture 1920-1940: Ārpolitika. – Stokholma, 1982.
  • Bambals A. 1940./1941. gadā represēto latviešu virsnieku piemiņai // Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata 1999. – Rīga, 2000.
  • Bambals A. Staļinisma genocīds pret Latvijas armijas karavīriem Baigajā gadā // Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā: Konferences materiāli. – Rīga, 1992.
  • Jēkabsons Ē., Bambals A. Latvijas armijas iznīcināšana un represijas pret tās karavīriem 1940.–1941. gadā // Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.–1956. gadā: Latvijas Vēsturnieku komisijas 2000. gada pētījumi (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 3. sēj.). – Rīga, 2001.
  • Šneidere I. Represijas pret Latvijas Republikas valsts darbiniekiem 1940.–1941. gadā // Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā: Konferences materiāli – Rīga, 1992.
  • Lerhis A. Padomju represijas pret neatkarīgās Latvijas diplomātiem // Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.–1956. gadā: Latvijas Vēsturnieku komisijas 2000. gada pētījumi (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 3. sēj.). – Rīga, 2001.
  • Žvinklis A. Padomju represijas pret Latvijas Republikas parlamentāriešiem 1940.–1941. gadā // 1941. gada 14. jūnija deportācija – noziegums pret cilvēci: Starptautiskās konferences materiāli, 2001. gada 12.–13. jūnijs, Rīga (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 6. sēj.). – Rīga, 2002.
  • Okupācijas varu politika Latvijā 1939 - 1991. - Dok. kr., LVA., Rīga, 1999.
  • Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940. / ievada autori I.Grava–Kreituse, I.Feldmanis un A.Stranga - Rīga, 1995.
  • Lēbers D. A. Latvijas valsts bojāeja 1940. gadā. Starptautiski tiesiskie aspekti. // Latvijas valsts atjaunošana 1986.-1993. - Rīga, 1998
  • Žagars Ē. Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā. 1940.-1941. - Rīga, 1975.
  • Latvijas PSR Ministru kabineta sēžu protokoli: 1940. gada 23. jūlijs–24. augusts. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2008. – 319 lpp.
  • No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940–1986: Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs / Rudītes Vīksnes un Kārļa Kangera redakcijā. – LU Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 1999. – XVIII + 975 lpp.
  • Pavlovičs Juris. Leģendas par 1941. gada vasaras varas maiņas perioda notikumiem Latvijā. Izcelsmes apstākļu analīze. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2007. Nr.1., 137.–154. lpp.
  • Ainārs Lerhis. Latvijas valdības 1940. gada 17. maija ārkārtas pilnvaru jautājums. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2011. Nr.1., 48.–79. lpp.
  • Juris Pavlovičs. Okupācijas varu maiņa Latvijā – avoti, historiogrāfija, teorija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2011. Nr.1., 80.–90. lpp.
  • Leo Jansons. Baltijas jautājuma sociāltiesiskā dimensija ASV Nacionālā arhīva dokumentos (1948–1963). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2012. Nr.1., 91.–119. lpp.

  • Russia Estends Troop Concentration in Baltic // Chicago Daily Tribune, June 17, 1940
  • Stephane Courtois; Werth, Nicolas; Panne, Jean-Louis; Paczkowski, Andrzej; Bartosek, Karel; Margolin, Jean-Louis & Kramer, Mark (1999). The Black Book of Communism: Crimes, Terror, Repression. Harvard University Press. ISBN 0-674-07608-7
  • Švābe, Arvīds. The Story of Latvia. - Latvian National Foundation. Stockholm. 1949.

  • Wilhelm A. A. Rassenpolitik und Kriegsführung. – Passau, 1991
  • Die Beziegungen zwischen Deutschland und der Sovjetunion 1939 / Hrsg. von Dr. A. Seidl. – Tübingen, 1949
  • Roesel J. Der Anschluß von Staaten in der modernen Geschichte. – Frankfurt a. M.; Berlin, 1999

  • Судоплатов П. Спецоперации Лубъянки и Кремля в 1930–1950 годы. – Москва, 1997
  • Кенан Дж. Дипломатия второй мировой войны. – Москва, 2002
  • Соколов Б. Прибалтика в составе СССР. 1940–1980 годы. – Москва, 2002
  • Жирнов Е. Отец говорил, что не должен был вляпаться в ГКЧП // Коммерсант власть, 2002, 19 февр.
  • 1941 год в 2-х книгах. – Москва, 1998
  • Риббентроп И., фон. Между Лондоном и Москвой. Воспоминания и последние заметки. – Москва, 1996
  • Катынь. Пленники необъявленной войны. – Москва, 1999
  • Лебедева А. Подготовка лагерей для прибалтов // Катынь – преступления против человечества. – Москва, 1994
  • Органы Государственной безопасности СССР в Великой отечественной войне // Сборник документов. - Москва, 1995
  • 1941 год. Документы. – Москва, 1998
  • Жуков Ю. Тайны истории. – Москва, 2000
  • Невежин В. Речь Сталина 5 мая 1941 года и апология наступательной войны // Отечест-венная история. – Москва, 1995, No 2
  • Ант Ю. Военные базы в Эстонии (1939–1940) // Радуга, No 1, 1990
  • Похлебкин В. Великая война и несостоявшийся мир 1941–1945–1994. Военный справочник. – Москва, 1999
  • Органы государственной безопасности в Великой Отечественной войне. Сборник документов. Том 1: Накануне, книга первая (ноябрь 1938 г. – декабрь 1940 г.). – Москва, 1996
  • Лебедева А. Подготовка лагерей для прибалтов // Катынь – преступления против человечества. – Москва, 1994

Resursi internetā par šo tēmu