Atšķirības starp "Sāls nesējs" versijām

Versija, kas saglabāta 2014. gada 16. septembris, plkst. 09.59

Sāls nesēji jeb vaļnesēji (lvc. losdregere) - beramo kravu (sāls, kaņepju sēklas, linsēklas, labība u.c.) nesēji, krāvēji ostā viduslaikos un jaunajos laikos (visas iesaiņotās preces, kas pildītas maisos, kastēs, mucās u.tml. bija liģeru pārziņā). Beramās kravas tie izkrāva no kuģiem savos maisos uz svērtuves noliktavām vai otrādi.

Jau XIV gs. Rīgā vaļnesēji izveidoja savu cunfti ar monopoltiesībām Rīgas ostā. Tie ar pašu maisiem pārveda kuģu kravu uz savām slēgtajām vai vaļējām noliktavām, vai šķirojot turput Daugavas krastā (tā kā viduslaikos kuģos centās pārvadāt viena tipa kravu, nevis jauktu preci, iesaiņojumam un uzglabāšanas/šķirošanas telpu nozīme nebija pārāk svarīgi). Vaļnesēju rīcībā bez maisiem bija arī stumjami ratiņi 2 maisu ietilpībā un lielāki rati 4 maisu ietilpībā.

1450. gada 19. aprīlī vaļnesēji saņēma no Rīgas rātes cunftes šrāgas, un par savas cunftes patronu pieņēma Kristus miesu un asinis (kam, saskaņā ar ticību, piemita individuālas īpašības un brīnumdara spējas. Brālībā uzņēma vīriešus un sievietes, pie kam sievietes pildīja kontroles un pārraudzības pienākumus, kā arī lāpīja maisus. Locekļi iedalījās: nesēji (treger) un palīgi (hulper). Mācekļu kategorijas nebija. Kopā bija kādi 20-25 meistari, kuriem katram bija 2-8 palīgi. Cunfti vadīja oldermanis, 2 piesēdētāji, kamerārijs, priesteris, 1-4 gerdmaņi (sanāksmju apkalpotāji) un vīnzinis. Oldermani ievēlēja uz mūžu, savukārt pārējos iecēla oldermanis uz laiku. Vaļnesēji kopā ar alus nesējiem pildīja kara klaušas rātes sardzes dienestā nemieru un ugunsgrēku gadījumos. Ja kāds izstājās no cunftes, to neuzņēma nievienā citā nesēju brālībā. Sv. Pētera baznīcā cunftei bija savs kapličas altāris un vikārijs. Cunftes nams atradās Cūku (mūsd. Peldu) ielā.

Reformācijas laikā vaļnesēji neatbalstīja jauno kustību, paliekot konservativās pozīcijās, bet luterānismu pieņēma tikai pēc latviešu Sv. Jāņa draudzes izveidošanas. Ar 1535. gada rātes izdotajiem statūtiem vaļnesēji tika pielīdzināti ostas strādniekeim, pamazām zaudējot cunftes struktūru un ar laiku kļūstot par vienkāršu amatu. Tika noteikts, ka meistariem jābūt 17 ar nenoteiktu palīgu skaitu. Gadsimtu ilušais strīds starp sāls nesējiem un citām nesēju brālībām par to, ka ja ienāk sāls krava, tad visus darbus jāatliek, lai to izkrautu pirmo, noveda pie 1570. gada Rīgas rātes lēmuma izdalīt sāls nesējus atsevišķā brālībā. Liela daļa locekļu pārgāja ligeros. 1592. gadā ar jaunajām šrāgām vaļnesēju cunfti pārdēvēja par sāls nesējiem. Tika noteikts, ka par sāls nesēju var būt tikai Rīgas namnieks pēc 4 gadu darba par namiķi vai kvalificētu dienas strādnieku (ar ne mazāk kā 4 šiliņu algu dienā).

Literatūra par šo tēmu

• Juškēvičs J. Par Rīgas liģeriem. // Brīvās zemes Ilustrētais pielikums, Nr. 18., 1937., 139.-140. lpp.; Nr. 18., 1937., 148.-150. lpp.