Atšķirības starp "Bočkarevas incidents latviešu un krievu virsnieku ziņojumos" versijām

Raksts veltīts literatūrā visai maz aplūkotam jautājumam, proti, latviešu nacionālā karaspēka vienību organizēšanas sadzīves un politiskajiem apstākļiem Sibīrijā, Krievijas pilsoņu kara laikā. Pats process, daudzo tajā iesaistīto latviešu bēgļu sabiedrisko organizāciju dibināšanās, pārrunas, līgumi, cita veida darbība, pirmo vienību personālsastāvs un ceļš no Sibīrijas uz Latviju literatūrā aplūkots pietiekami plaši, taču ikdienas sadzīves fona apstākļiem uzmanība parasti tiek pievērsta visai maz, tikai garāmejot, kaut autoram šķiet, pašai iekšpolitiskajai situācijai Sibīrijā un sabiedrības attieksmei ir bijusi visai liela nozīme, kas vistiešākajā veidā ietekmēja gan, latviešu nacionālā karaspēka vienību organizēšanās tempus, gan iesaistīto skaitu, gan to, kāpēc tik daudzi palika malā un neiesaistījās.^[1] Kā uzskatāms piemērs situācijas ilustrēšanai, izvēlēts t.s. Bočkarevas incidents - latviešu brīvprātīgo apšaušanai Bočjarevas dzelzceļa stacijā 1919. gada 15. martā, - kas tiek aplūkots, salīdzinot divus dokumentus: izmeklēšanas komisijas locekļa leitnanta Jansona ziņojumu LNP Centrālbirojam^[2] un Pieamūras kara apgabala štāba statistikas nodaļas kapteiņa Muravjova atskaiti^[3].

Atslēgas vārdi: pilsoņu karš, latviešu karavīri, latvieši Sibīrijā, Latvijas armija, 1919. gads

Ar Sibīrijas Pagaidu valdības kara departamenta (военное ведомство Временного Сибирского правительства) 1918. gada 1. oktobra rīkojumu Nr.109. tika dota atļauja Sibīrijas armijas sastāvā formēt latviešu strēlnieku pulkus. Par to formēšanas vietu tika izvēlēta Troicka Orenburgas guberņā, Dienvidurālos, pēc tam sāka formēt vienību arī Vladivostokā. Vervēšanas punkti tika atvērti lielākajās pilsētās: Bijskā rekrutēšanu organizēja podporučiks J.Vēzis^[4] (Latviešu biedrības namā Vladimirskas šķērsielā 3^[5]), Irkutskā – podporučiks J.Ozols, Krasnojarskā – podporučiks Krišjānis Žeižis, Omskā – R.Zariņš, Barnaulā – Latviešu centrālā biroja emisārs J.Ezergailis^[6], Novonikolajevskā - podporučiks Sils u.c.

Sludinājums Čeļabinskas avīzē "Утро Сибири", №90, 1. lpp., par latviešu brīvprātīgo vervēšanu

Lai labāk varētu izprast, kādos apstākļos viss notika, jāatceras, ka bijušās Krievijas impērijas teritorija atradās unikālā situācijā: 1918. gadā likumīgas centrālās valsts varas vairs nebija, armija bija sabrukusi un demobilizēta - simtiem tūkstošu bijušo kareivju, bruņoti vai nē, būdami bez iztikas līdzekļiem, pa dzelzceļiem centās nokļūt mājās, - varas iestādes bija likvidētas, vai katrā pilsētā un ciemā bija nodibinātas savas padomes, komitejas vai pat “republikas”. Savukārt valsts austrumdaļas lielajām zemnieku ciemu kopienām tas bija necerēts uzplaukums: nedaudzie muižnieki (Sibīrijā to bija salīdzinoši maz) bija padzīti, zemi savā starpā sadalījuši zemnieki, nodokļus nevienam nemaksāja, jo centralizētas valsts varas kā tādas nebija. Zemnieki sajuta, ka ir ļoti labi dzīvot bez valsts varas. Taču brīvības laiks drīz pieņēma citu raksturu: tiesu un izpildvaras neesamības iespaidā pieauga bandītisms, brīvi pieejamais ieroču daudzums, daždažādo politisko uzskatu plašais spektrs vēlme restaurēt bijušo un vēlme veidot jaunu, labāku pasauli - par to, kas ir „labāks“, cik bija cilvēku, tik viedokļu, - noveda pie pretēju uzskatu sadursmēm, kas ātri pārauga bruņotāpretstāvē un vardarbībā. Vienuviet vara nonāca sociāldemokrātu vai anarhistu organizēto padomju rokās, cituviet centās īstenot demokrātisku pārvaldi vai atjaunoja vecā režīma pārvaldes principus, un visas naidīgās nometnes centās konsolidēt spēkus, lai izplatītu savu varu un pasaules skatījumu pār aizvien plašāku teritoriju.

Lai gādātu par ārvalstu pilsoņu un to investīciju drošību, kā arī Pasaules kara ietvaros Krievijai piegādāto stratēģisko kravu neaizskaramību (literatūrā minēti daudz un dažādi iemesli, kurus te nav vērts aplūkot, jo tā jau ir cita tēma), aprīlī Vladivostokā krastā izkāpa Japānas un Lielbritānijas jūras kājnieki, kuriem pamazām pievienojās arī citu Antantes valstu vienības. Jau oktobrī tikai Japānas armijas kontingents sasniedza jau aptuveni 70 000 vīrus, kas bez pretošanās pārņēma varu pār Austrumsibīrijas dzelzceļa maģistrāli, izveidojot nocietinātus punktus, izvietojot garnizonus un uzņemoties militārās un tiesu varas funkcijas.^[7]

Kanādas ekspedīcijas korpusa karavīri Sibīrijā

2014.

Atsauces

Mg.hist. Buks Artis
Circumstances of the creation of Siberian Latvian military formations during the winter of 1918-1919 and the so-called Bochkarev incident in the reports of Latvian and Russian officers.

The article is devoted to a question little researched so far, namely, the social and political conditions surrounding the organization of Latvian national army formations in Siberia during the Russian Civil War. It was a time when a number of new countries, such as Finland, Estonia, Latvia, Lithuania, Poland and others, had emerged from the Western provinces of the fallen Russian empire, while the East and South of the empire was torn apart by a civil war between the supporters of the new regime and their opponents. Siberia at that moment counted around 500 000 Latvians as its inhabitants, who lived there either as colonists who were granted land by the Imperial government or as refugees from the World War I.

In autumn 1918, Russian provisional government granted Latvian refugee organizations the right to form Latvian military units, and after the proclamation of the Republic of Latvia in November 18, 1918, the Allies (Entente Powers) granted the permission to form national military units. The process itself – the creation of numerous Latvian refugee organizations, diplomatic talks, contracts, the personnel of the first units and the voyage from Siberia to Latvia, as well as other kinds of activities have been researched quite extensively, – however, little attention has been paid to everyday social background. The author, however, considers the inside political situation and the attitude of the local society to be of considerable importance, influencing both the tempo of the organizational processes, as well as the number of people involved, at least partly explaining why there was a significant number of people, who chose not to get involved in the creation of the Latvian army units.

The fact that rather a significant number of Latvian-organized forces – more than 2 Latvian riflemen divisions – were fighting on the side of so-called Soviets during the Russian Civil War allowed propaganda to accuse all Latvians as supporters of bolshevism.

The result of this propaganda in Siberia was a start of major repressions against Latvians, based solely on ethnic origins. For example, after bolshevik insurrection in Krasnoyarsk region, the Russian newspapers denounced local Latvian and Estonian colonists as organizers of the rebellion – with the result of burning to ground several Latvian villages, such as Verhnaya Bulanka. Most of the inhabitants of the villages – Latvian farmers,– were either murdered or driven out into taiga. All Latvian refugees were forcibly expelled from the city of Omsk, based only on the fact they were Latvians, etc. Leaving the native village and travelling hundreds of miles to the nearest city in order to join a national army thus meant a journey through a territory of active warfare with no public transportation and deadly dangers on every step – something only the most motivated and courageous people would attempt. Unfortunately this aspect of the situation has not been researched much, something that the author tried to somewhat compensate in this article.

The so-called Bochkarev incident was chosen as a typical example of the harshness of the situation. On March 15, 1919, Japanese soldiers and local cossacks near the Bochkarev (now Belagorsk) railroad station without any formal reason shot more than 30 Latvian volunteers that had been detained as they travelled accompanied by their officer to join the Latvian national army. This incident is described not only in memories, but also in official documents (The Allied-led investigation committee materials, the reports of the Russian army officers), and the sources allow us to determine the role of each party involved in the incident. This helps to gain a better understanding of the characteristics of the general situation in Siberia, social conditions of the self-organization of Latvian refugees and, possibly, will inspire historians to develop the theme further.