Atšķirības starp "Vandams Aleksejs" versijām

Versija, kas saglabāta 2015. gada 29. jūlijs, plkst. 16.23

Aleksejs Vandams (Алексей Ефимович Вандам, 1867-1933) jeb Aleksejs Jedrihins (Алексей Ефимович Едрихин) - ģenerālmajors, militārais un politikas teorētiķis.

Dzimis 1867. gada 17. martā, Minskas guberņā, Krievijas impērijā, atvaļināta kareivja Jefima Jedrihina (Ефим Едрихин) ģimenē. 1884. gadā kā savvaļnieks uzsāka dienestu 120. Serpuhovas kājnieku pulkā. 1888. gadā absolvēja Viļņas kājnieku karaskolu. Dienēja 117. Jaroslavļas kājnieku pulkā (1888-1897). No 1892. gada podporučiks, 1894. gadā paaugstināts par poručiku. 1899. gadā absolvēja Ģenerālštāba akadēmijas 2 kursus, taču papildkursā neiestājās, bet atgriezās pulkā. Novembrī demobilizējās rezervē un kā laikraksta "Новое время" korespondents devās uz Dienvidāfriku atspoguļot angļu-būru kara norisi (pieņēma pseidonīmu А. Вандамм, ar kuru parakstīja savas publikācijas). Acīmredzot pildīja arī kādu slepenu Krievijas valdības uzdotu misiju, par ko liecina tas, ka pēc atgriešanās dzimtenē 1900. gadā tika paaugstināts par štabskapitanu un atjaunots aktīvajā dienestā. Augustā norīkots uz Galveno intendantūras pārvaldi, bet 1901. gada aprīlī atkal ieskaitīts rezervē un atsaka žurnālista karjeru. 1903. gadā atjaunots aktīvajā dienestā, paaugstināts par kapitanu un norīkots par Krievijas militārā atašeja Ķīnā vietnieku. 1906. gadā ieskaitīts Ģenerālštāba štatā. 1907. gadā nomainīja uzvārdu Jedrihins uz Vandams. 1908.-1909. rotas komandieris leibgvardes Grenadieru pulkā. 1909. gada februārī un martā 1. kavalērijas divizijas štāba adjutants, tad paaugstināts par apakšpulkvedi. No 1909. gada martam līdz 1910. gada jūlijam īpašo uzdevumu virsnieks XIII armijas korpusa štābā. Tad atvaļinājies rezervē, un pievērsies publicistikai, tulkošanai un politikas teorijai: Krievijas ģeopolitiskās stratēģijas modeļu izstrādei. 1913. gada decembrī atjaunojās dienestā kā īpašo uzdevumu virsnieks X armijas korpusa štābā, vēlāk pārcelts par vecāko adjutantu III armijas štābā. 1915. gadā paaugstināts par pulkvedi un iecelts par 92. Pečoras kājnieku pulka komandieri. No 1916. gada novembra 23. kājnieku divizijas štāba priekšnieks. 1917. gada jūnijā paaugstināts par ģenerālmajoru, 3. kājnieku divizijas komandiera vietas izpildītāju, septembrī komandēts Ģenerālštāba priekšnieka rīcībā. Pēc Oktobra apvērsuma demobilizējies un apmeties uz dzīvi pie Rēveles (mūsd. Tallina), sava drauga grāfa Stenboka muižā. 1918. gada rudenī iesaistījās t.s. "Ziemeļu armijas" organizēšanā. 1918. gada oktobrī un novembrī Pleskavas korpusa komandieris, tad atteicās no šī posteņa un atstāja armiju. Uzturējās Rīgā un Vācijā, 1919. gada jūnijā ieradās Narvā un iestājās Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijā kā štāba priekšnieks. 1919. gada 25. novembrī nosūtīts komandējumā un vairs postenī neatgriezās. Dzīvoja Tallinā, līdzdarbojās krievu emigrācijas organizācijās, rakstīja. Miris 1933. gada 16. septembrī.

Apbalvojumi:

• Jura zobens (1915)
• Sv. Annas ordenis, III škira
• Sv. Vladimira ordenis, III šķira, ar zobeniem (1917)
• Sv. Jura ordenis, IV šķira (1917)

Sarakstījis:

• Вандам А.Е. Наше положение (1912) // Алексей Вандам. - Наука: Санкт-Петербург, 2009. - 176 с., ISBN 978-5-02-02543-0
• Вандам А.Е. Величайшее из искусств. Обзор современного международного положения при свете высшей стратегии. - Типография Товарищества А. С. Суворина «Новое время»:Санкт-Петрбург, 1913
• [http://www.e-reading.club/book.php?book=150506 Вандам А.Е. Геополитика и геостратегия (Наше положение. Величайшее из искусств).
• Вандам А.Е. Неуслышанные пророки грядущих войн. - Москва, 2004.

Literatūra par šo tēmu

• Рутыч Н. «Белый фронт генерала Юденича». Москва, 2002. С. 149-153.
• Лыков И. П. 92 пехотный Печорский полк и его участие в Первой мировой войне. - Москва, 2011.