Atšķirības starp "Rātfelders Frīdrihs" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Dzimis 1897. gada 8. martā Rīgā. Absolvējis komercskolu. Iztiku pelnījis kā kantorists. 1916. gadā iesaukts Krievijas impērijas armijā, dienējis 490. Rževas kājnieku pulkā, Kaukāza frontē. Pēc [[Februāra revolūcija Krievijā|Februāra apvērsuma]] demobilizējies. | Dzimis 1897. gada 8. martā Rīgā. Absolvējis komercskolu. Iztiku pelnījis kā kantorists. 1916. gadā iesaukts Krievijas impērijas armijā, dienējis 490. Rževas kājnieku pulkā, Kaukāza frontē. Pēc [[Februāra revolūcija Krievijā|Februāra apvērsuma]] demobilizējies. | ||
| − | 1918. gada 10. decembrī brīvprātīgi iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies [[Inčukalna kauja|Inčukalna kaujā]], visā 1919. gada pavasara Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu [[Latvijas vācbaltu zemessargi|Latvijas vācbaltu zemessargos]], vēlākajā [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulkā]], [[seržants]]. 1920. gadā apbalvots ar [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša Kara ordeni]] (LKO Nr.377) par to, ka 1920. gada 22. janvārī, uzbrūkot Kozuļu sādžai, ar savu [[Vads|vadu]] apgāja pretinieka flangu un uzbruka no sāniem, izraisot paniku un piespiežot sarkanarmiešus bēgt, kā rezultātā sādžu izdevās ieņemt bez | + | 1918. gada 10. decembrī brīvprātīgi iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies [[Inčukalna kauja|Inčukalna kaujā]], visā 1919. gada pavasara Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu [[Latvijas vācbaltu zemessargi|Latvijas vācbaltu zemessargos]], vēlākajā [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulkā]], [[seržants]]. 1920. gadā apbalvots ar [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša Kara ordeni]] (LKO Nr.377) par to, ka 1920. gada 22. janvārī, uzbrūkot Kozuļu sādžai, ar savu [[Vads|vadu]] apgāja pretinieka flangu un uzbruka no sāniem, izraisot paniku un piespiežot sarkanarmiešus bēgt, kā rezultātā sādžu izdevās ieņemt bez zaudējumiem, iegūstot trofejas. Atvaļināts 1921. gada 5. jūlijā. |
Dzīvojis Rīgā, iztiku pelnījis kā muitas deklarants. Saņēmis jaunsaimniecību Ēdoles muižā. Tālākais liktenis nav zināms. | Dzīvojis Rīgā, iztiku pelnījis kā muitas deklarants. Saņēmis jaunsaimniecību Ēdoles muižā. Tālākais liktenis nav zināms. | ||
Pašreizējā versija, 2016. gada 30. aprīlis, plkst. 08.48
Fridrihs Ratfelders (Friedrich Rathfelder, 1897-?) – Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, apakšvirsnieks, LKO kavalieris.
Dzimis 1897. gada 8. martā Rīgā. Absolvējis komercskolu. Iztiku pelnījis kā kantorists. 1916. gadā iesaukts Krievijas impērijas armijā, dienējis 490. Rževas kājnieku pulkā, Kaukāza frontē. Pēc Februāra apvērsuma demobilizējies.
1918. gada 10. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas zemessardzē (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies Inčukalna kaujā, visā 1919. gada pavasara Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu Latvijas vācbaltu zemessargos, vēlākajā 13. Tukuma kājnieku pulkā, seržants. 1920. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO Nr.377) par to, ka 1920. gada 22. janvārī, uzbrūkot Kozuļu sādžai, ar savu vadu apgāja pretinieka flangu un uzbruka no sāniem, izraisot paniku un piespiežot sarkanarmiešus bēgt, kā rezultātā sādžu izdevās ieņemt bez zaudējumiem, iegūstot trofejas. Atvaļināts 1921. gada 5. jūlijā.
Dzīvojis Rīgā, iztiku pelnījis kā muitas deklarants. Saņēmis jaunsaimniecību Ēdoles muižā. Tālākais liktenis nav zināms.
Literatūra par šo tēmu
- Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995., 434. lpp.
