Atšķirības starp "Krāsas heraldikā" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
Klasiskajā heraldikā izmantoto krāsu skaits ir visai ierobežots – to noteica gan tas, ka viduslaikos pieejamā krāsu palete bija visai pieticīga, gan tas, ka krāsām savstarpēji jākontrastē: '''sarkans''' (fr. ''gueules'', an. ''gules'', kr. ''червлень''), '''zils''' (fr. ''azur'', an. ''azure'', kr. ''лазурь''), '''zaļš''' (fr. ''sinople'', an. ''vert'', kr. ''зелень''), '''melns''' (fr. ''sable'', an. ''sable'', kr. ''чернь''), '''purpurs''' (fr. ''pourpre'', an. ''purpure'', vc. ''Purpur'', kr. ''пурпур''). Analizējot ģerboņus, jāņem vērā, ka dažu krāsu nozīme laika gaitā ir mainījusies. Piemēram, sākotnēji ar ''pourpre'' apzīmēja visu spektra krāsu maisījumu, t.i. pelēku, un tikai XIV gs. tā sāka dēvēt tumšsarkanu krāsu ar violetu tonalitāti; līdzīgi bija arī ar ''sinople'', kas sākotnēji apzīmēja komplementāro sarkano krāsu. Britu heraldikā bez nosauktajām pamatkrāsām izmanto arī tumši oranžu (''tenny, tenné''). XIX gs. otrajā pusē vācu heraldikā no britiem pārņēma oranžo krāsu, kā arī ieviesa vairākas papildu krāsas: brūno, pelnu pelēko, asinssarkano, ūdens, u.c. krāsas, kurām tika radīti arī jauni melnbaltie varianti. | Klasiskajā heraldikā izmantoto krāsu skaits ir visai ierobežots – to noteica gan tas, ka viduslaikos pieejamā krāsu palete bija visai pieticīga, gan tas, ka krāsām savstarpēji jākontrastē: '''sarkans''' (fr. ''gueules'', an. ''gules'', kr. ''червлень''), '''zils''' (fr. ''azur'', an. ''azure'', kr. ''лазурь''), '''zaļš''' (fr. ''sinople'', an. ''vert'', kr. ''зелень''), '''melns''' (fr. ''sable'', an. ''sable'', kr. ''чернь''), '''purpurs''' (fr. ''pourpre'', an. ''purpure'', vc. ''Purpur'', kr. ''пурпур''). Analizējot ģerboņus, jāņem vērā, ka dažu krāsu nozīme laika gaitā ir mainījusies. Piemēram, sākotnēji ar ''pourpre'' apzīmēja visu spektra krāsu maisījumu, t.i. pelēku, un tikai XIV gs. tā sāka dēvēt tumšsarkanu krāsu ar violetu tonalitāti; līdzīgi bija arī ar ''sinople'', kas sākotnēji apzīmēja komplementāro sarkano krāsu. Britu heraldikā bez nosauktajām pamatkrāsām izmanto arī tumši oranžu (''tenny, tenné''). XIX gs. otrajā pusē vācu heraldikā no britiem pārņēma oranžo krāsu, kā arī ieviesa vairākas papildu krāsas: brūno, pelnu pelēko, asinssarkano, ūdens, u.c. krāsas, kurām tika radīti arī jauni melnbaltie varianti. | ||
| + | |||
| + | Neraugoties uz prasību pēc lakonisma un kontrasta, arī viduslaiku heraldikā pastāvēja '''dabiskā krāsa''' (fr. ''au naturel'', an. ''proper'', vc. ''Naturfarbe'', kr. ''естественный цвет''), ko gana bieži izmantoja gan samērā naturālistisku cilvēka vai ķermeņa daļu, gan ieroču, darbarīku vai sadzīves priekšmetu attēlojumā. Šādus objektus varēja attēlot gan dabiskajās, gan heraldiskajās krāsās, piemēram, varēja lietot gan heraldisko liliju vai rozi, gan to naturālistiskos attēlus. XVIII-XIX gs. t.s. "papīra heraldikā" ieviesās ainavas, ēkas, to kompozīcijas. | ||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2016. gada 6. decembris, plkst. 09.23
Heraldiskās krāsas (an. tincture, vc. Tinkturen, fr. émail) – kopīgs apzīmējums visiem koloristiskajiem dekora veidiem, kas tiek izmantoti ģerboņa vairogā, iedalās divās pamatgrupās: metālos un krāsās. Melnbaltajā grafikā krāsas aizstāj ar konkrētu paralēlu strīpu klājumu laukumā.
Klasiskajā heraldikā izmantoto krāsu skaits ir visai ierobežots – to noteica gan tas, ka viduslaikos pieejamā krāsu palete bija visai pieticīga, gan tas, ka krāsām savstarpēji jākontrastē: sarkans (fr. gueules, an. gules, kr. червлень), zils (fr. azur, an. azure, kr. лазурь), zaļš (fr. sinople, an. vert, kr. зелень), melns (fr. sable, an. sable, kr. чернь), purpurs (fr. pourpre, an. purpure, vc. Purpur, kr. пурпур). Analizējot ģerboņus, jāņem vērā, ka dažu krāsu nozīme laika gaitā ir mainījusies. Piemēram, sākotnēji ar pourpre apzīmēja visu spektra krāsu maisījumu, t.i. pelēku, un tikai XIV gs. tā sāka dēvēt tumšsarkanu krāsu ar violetu tonalitāti; līdzīgi bija arī ar sinople, kas sākotnēji apzīmēja komplementāro sarkano krāsu. Britu heraldikā bez nosauktajām pamatkrāsām izmanto arī tumši oranžu (tenny, tenné). XIX gs. otrajā pusē vācu heraldikā no britiem pārņēma oranžo krāsu, kā arī ieviesa vairākas papildu krāsas: brūno, pelnu pelēko, asinssarkano, ūdens, u.c. krāsas, kurām tika radīti arī jauni melnbaltie varianti.
Neraugoties uz prasību pēc lakonisma un kontrasta, arī viduslaiku heraldikā pastāvēja dabiskā krāsa (fr. au naturel, an. proper, vc. Naturfarbe, kr. естественный цвет), ko gana bieži izmantoja gan samērā naturālistisku cilvēka vai ķermeņa daļu, gan ieroču, darbarīku vai sadzīves priekšmetu attēlojumā. Šādus objektus varēja attēlot gan dabiskajās, gan heraldiskajās krāsās, piemēram, varēja lietot gan heraldisko liliju vai rozi, gan to naturālistiskos attēlus. XVIII-XIX gs. t.s. "papīra heraldikā" ieviesās ainavas, ēkas, to kompozīcijas.
Literatūra par šo tēmu
- Lancmanis I., Heraldika. - Neputns, Rīga, 2007. – 65.-71. lpp.
