Atšķirības starp "Seldžuku lielvalsts" versijām

Versija, kas saglabāta 2016. gada 29. decembris, plkst. 07.48

Lielo Seldžuku impērija, Seldžuku valsts jeb Lielo Seldžukīdu impērija (pers. دولت سلجوقیان – Dawlat-i Saljūqiān; an. (Great) Seljuk Empire, vc. Großseldschukenreich, fr. (Grand) Empire Seldjoukide, kr. Сельджукская империя) – seldžuku izveidota lielvalsts Centrālāzijas dienviddaļā (mūsdienu Afganistāna, Irāna, Irāka) viduslaikos, laikā no 1037. līdz 1194. gadam, kurā valdīja Seldžukīdu dinastija.

Ap 985. gadu oguzu kiniku cilts sava beka Seldžuka (Seljuk beg, ~902-1009), vadībā pameta zemes Ziemeļkaspijas stepēs un devās ar saviem lopu bariem uz dienvidiem, kur uzslēja savas teltis Sirdarjas labajā krastā, netālu no Džendas pilsētas. Tiem sekoja arī vairāki citi oguzu klani. Sākotnēji šo konglomerātu veidoja 24 ciltis un klani (kiniki, bajunduri, ivas, saluri, afšari, bektili, bajati, imuri, jazgiri, kara-bulaki, alka-bulaki u.c.), vēlāk tiem pievienojās arī kipčaku u.c. tjurku klani, izveidojot t.s. seldžuku (seljuklar) ordu.

Nostiprinājies Sirdarjas baseina lejtecē, kur seldžuki turpināja savu nomadisko dzīvesveidu, pamazām apgūstot arī zemkopību un vietsēdību, Seldžuks un tā tuvākie līdzgaitnieki, cilšu aristokrātija, pieņēma sunnītu islamu. Pēc Seldžuka nāves 1009. gadā par beku kļuva tā vecākais dēls Izraēls (Arslan Isra'il bin Seljuk, 991-1032), kam palīdzēja viņa brāļi Mikails (Mikail ibn Seljuk, ?-1037) un Mozus (Musa ibn Seljuk, ?-~1034), turpinot dinastiju.

Kad sākās karš starp Persijas Gaznevīdu sultanātu un Karahanīdu valsti, seldžuki izvēlējās karot pēdējo pusē (Izraēls bija precējies ar Karahanīdu valdnieka meitu), taču cieta sakāvi. 1025. gadā Izraēls krita gūstā un tika aizvests uz Indiju, Multanas cietoksni, kur pēc laika mira. Seldžukiem nācās atzīt Gaznevīdu sizerenitāti.

Šis laiks seldžukiem nebija veiksmīgs. Gaznevīdu karaspēks, sakāvis Karahanīdu spēkus, iebruka un sāka postīt arī seldžuku zemes. Sākās karš starp seldžukiem un Gaznevīdu spēkiem, kas kulminēja 1034. gada decembrī, kad pie Serahsas seldžuku spēki tika sagrauti un glābās bēgot uz Karakuma tuksnesi. Ap šo laiku mira beks Mikails. Taču jau nākamajā gadā no mūsdienu Kazahstānas seldžuku ordai pievienojās vēl virkne oguzu un kipčaku cilšu, kuru vadībā nu bija beks Mozus ar brāļa Mikaila dēliem, Togrul-beku (pers. السلطان رکنالدین ابوطالب طغرلبک محمد بن میکائیل بن سلجوق یمین امیرالمومنین‎‎, Rukn al-Dunya wa al-Din Abu Talib Muhammad Toghrul-beg ibn Mikail, 990-1063) un Čagri-beku (pers. چغریبیگ, Abu Suleiman Dawud Chaghri-Beg ibn Mikail, 989-1060).

Apvienotajiem spēkiem 1035. gada maijā izdevās pie Nisas gūt spožu uzvaru. Šajā laikā par galveno seldžuku vadoni izvirzījās talantīgais un tālredzīgais Togrul-beks, kura vadībā sākās to uzvaras gājiens. Seldžuki vienu pēc otras atņēma Gaznevīdiem to ziemeļu provinces, līdz 1037. gadā abi pretinieki sastapās kaujā Murgabas ielejā – seldžuki pilnībā sagrāva ienaidnieku un bez kaujas iegāja Mevrā. Revanša mēģinājums neizdevās: 1038. gada jūnijā izšķirošajā kaujā pie Serahsas to karaspēks tika iznīcināts, bet seldžuki ieņēma Nišapuru, kur mečetēs pirmo reizi tika veikts aizlūgums (hutba) par Togrul-beku kā visu seldžuku zemju valdnieku. Formālā kronēšana notika 1040. gadā, kad, pēc uzvaras pie Dandanakanas, kaujas laukā tika uzstādīts kā trofeja iegūtais sultāna tronis, kurā sēžot, Togrul-beks pasludināja sevi par Lielo Seldžuku (šis nosaukums saglabājās visu impērijas valdnieku titulatūrā līdz pat 1094. gadam) un pieņēma visu padoto un sabiedroto cilšu vadoņu vasalitātes zvērestu.

Seldžuki sāka Gaznevīdu sultanāta un to vasaļu zemju iekarošanu: 1043. gadā iekaroja Horezmu, laikā no 1040. līdz 1044. gadam – Reju un Hamadanu, 1059. gadā – Isfahānu, kurp pārcēlās Togrula galms. Tikko kā Togrula varā bija visa Persija, un viņš piepeši krasi mainīja savu politiku iekarotajās zemēs: juku un asinsizliešanas pārņemtajā Centrālāzijā viņš no lielākā laupītāja kļuva par miera un stabilitātes garantu. Ar drakonisku likumu palīdzību ļoti īsā laika sprīdī tika izskausta vardarbība un nostiprināta kārtība, pēc kuras tā ilgojās civiliedzīvotāji. Savukārt karaspēka un vasaļu vajadzības pēc kara slavas un laupījuma tika apmierinātas, veicot sirojumus Bizantijas impērijas zemēs. Bez tam karš ar kristiešiem ļāva viņam uzstāties kā īstenticīgo aizstāvim: Togruls paziņoja, ka ir kalifa un sunnītisma aizstāvis.

1055. gadā pats kalifs, kurš bija zaudējis reālo varu, un pat troni Bagdādē, taču saglabājis garīgās autoritātes statusu, aicināja viņu palīgā. Togrul-beks armijas priekšgalā ielauzās Mezopotāmijā, ieņēma Bagdādi un padzina pēdējo Buīdu. Pateicīgais kalifs piešķīra Togrulam sultāna, kā arī Austrumu un Rietumu valdnieka titulu. Bez tam Togruls apprecējās ar īstenticīgo augstākā valdnieka meitu. Togrulam jau bija 70 gadi, bet viņa vara pletās no Amudarjas līdz Eifratai. Varu viņš 1063. gadā nodeva sava brāļa, Čagri-beka dēlam Alpam Arslanam (pers. آلپ ارسلان‎‎, Diya ad-Dunya wa ad-Din Adud ad-Dawlah Abu Shuja Muhammad Alp Arslan ibn Dawud, 1030-1072).

Arslans bija talantīgs karavadonis, kā arī pietiekami saprātīgs, lai nejauktos civilās pārvaldes lietās, ko uzticēja savam lielvezīram, persietim Nizamam al Mulkam (pers. نظامالملک, Abu Ali Hasan ibn Ali Tusi, Nizam al-Mulk, 1018-1092), kurš vadīja valsts iekšpolitiku arī Arslana dēla laikā, ar saprātīgu pārvaldi veicinot Lielo Seldžuku impērijas uzplaukumu.