Atšķirības starp "Krimas karš" versijām

Versija, kas saglabāta 2017. gada 14. jūnijs, plkst. 06.16

Krimas karš (an. Russian war, Crimean War, fr. la Guerre d’Orient, Guerre de Crimée, vc. Orientkrieg, Krimkrieg, kr. Восточная война, Крымская война, 1854-1856) – karš starp Osmaņu impēriju, Lielbritāniju, Franciju un Sardīniju no vienas puses, un Krievijas impēriju no otras puses, kura deklarētais mērķis bija ar spēku piespiest Krieviju atstāt anektētās Osmaņu zemes Donavas lejtecē, samazināt Krievijas militāro spēku Melnās jūras baseinā (XIX gs. pirmā puse iezīmējās ar strauju Krievijas impērijas koloniālo ekspansiju Kaukāzā, Balkānos, Centrālāzijā, Austrumāzijā un Ziemeļamerikā).

Pēc tam, kad Spožā Porta bija piekritusi Krievijas spiedienam, un atdevusi Krievijas pareizticīgo Baznīcai lielāko daļu "svēto vietu" Palestīnā, apmierinot visas Krievijas prasības, 7. maijā sūtnis kņazs Menšikovs iesniedza sultānam ultimātu ar jaunām prasībām. Sultāns atteicās pakļauties turpmākajam diktātam – 1853. gada 21. jūnijā Krievija lauza Andrianopoles miera līgumu un iebruka Osmaņu impērijas ziemeļu vasaļvalstīs - Moldāvijā un Valahijā, - lai pakļautu tās savam protektorātam, kara flote pārņēma savā kontrolē Melno jūru (Sinopes līcī uzbruka un nogremdēja Osmaņu Melnās jūras floti), bet Krievijas aģenti neslēpjoties apgādāja ar ieročiem un finansēm dumpiniekus Balkānos un Kurdistānā. 4. oktobrī Osmaņu impērija oficiāli atzina, ka ir karastāvoklī ar Krieviju.

Austrija, Francija, Prūsija un Lielbritānija kopā piedāvāja Pēterburgai un Stambulai satikties Vīnē uz miera sarunām, taču imperators Nikolajs I piedāvājumu noraidīja. Tikpat neveiksmīgs bija Francijas imperatora Napoleona III 1854. gada 17. janvārī izteiktais piedāvājums atrisināt atjaunot status quo, bet strīdu risināt miera ceļā (Parīze visai apvainojās gan par nepieklājīgo uzrunu, gan par to, ka Pēterburgas noraidījumā bija pieminēta Francijas sagrāve 1812. gadā) – Krievija pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Franciju un Lielbritāniju. Francija, Sardīnija un Lielbritānija 15. martā pieteica karu Krievijai (30. martā tā pieteica karu sabiedrotajiem).

Septembrī sabiedroto karaspēks izsēdās Krimas pussalā un, sakāvis Krievijas sauszemes spēkus, ielenca tās kara flotes bāzi Sevastopoli. Krievijas armijas mēģinājumi lauzt pilsētas blokādi, bija neveiksmīgi. Krievijas kara flotes kuģus nogremdēja to ekipāžas, bloķējot ieeju Sevastopoles līcī. 1855. gada 28. augustā Sevastopole kapitulēja.

Sabiedroto okeānu karakuģu flotiles Baltijas jūrā ienāca 1854. gada augusta beigās, taču pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem izvilināt Krievijas floti no Kronštates, kur tā slēpās, aprobežojās ar Kronštates jūras blokādi un Krievijas piekrastes ostu pilsētu sporādisku apšaudi (Liepājas ostā ienāca vairāki britu karakuģi un aizveda no ostas 8 tirdzniecības kuģus). Šāda pati taktika tika pielietota arī Baltajā jūrā. Mazākas iegrimes karakuģi, kas spētu gan desantus veikt, gan piekrastes blokādi īstenot un kaperēt, Baltijas jūrā netika ievesti - 10 šādi kuģi patrulēja Skotijas piekrasti, 27 - Anglijas piekrasti, 7 – Īrijas jūru, bet 23 - Ziemeļu jūru, - jo Eiropā bija ievērojami pārvērtējuši Krievijas militāro spēku, vērtējot to tikai pēc militārajās parādēs demonstrētā.

1856. gada 18. martā Parīzē karojošās puses parakstīja miera līgumu. Krievija atdeva Osmaņu impērijai Karsas cietoksni, Melno jūru pasludināja par neitrālu, aizliedzot Osmaņu un Krievijas impērijām tur turēt kara flotes, Donava tika pasludināta par tirdzniecībai atvērtu upi, Krievijai nācās atdot Donavas kreisā krasta zemes Moldāvijai un Valahijai, kuras kļuva par suverēnām valstīm un vairs nebija vasaļatkarībā no Osmaņiem, Krievija apsolīja nejaukties Osmaņu impērijas iekšlietās, uzstājoties par tās pareizticīgo pavalstnieku aizstāvi, kā arī pārtraukt nocietinājumu būvi Ālandu salās.