Atšķirības starp "Sociālisms" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
'''Sociālisms''' (no lat. ''sociare'' - dalīties"; angl. ''socialism'', vāc. ''Sozialismus'', fr. ''socialisme'', kr. ''социализм'') - [[Marksisms|marksisma ideoloģijā]] hipotētiska sabiedriskā iekārta, kurā ekonomika kalpotu sociālo attiecību attīstībai sabiedrībā un kur valsts/sabiedrības politika būtu vērsta uz sociālo attiecību pilnveidošanu un sociālās nevienlīdzības novēršanu.  
 
'''Sociālisms''' (no lat. ''sociare'' - dalīties"; angl. ''socialism'', vāc. ''Sozialismus'', fr. ''socialisme'', kr. ''социализм'') - [[Marksisms|marksisma ideoloģijā]] hipotētiska sabiedriskā iekārta, kurā ekonomika kalpotu sociālo attiecību attīstībai sabiedrībā un kur valsts/sabiedrības politika būtu vērsta uz sociālo attiecību pilnveidošanu un sociālās nevienlīdzības novēršanu.  
  
−
Tā vēl nav bezšķiru sabiedrība, bet notiek strauja virzība uz to. Tiek ievērotas ne tikai kapitālistu, bet arī darbinieku intereses, kurā notiek taisnīga (atbilstoši ieguldījumam) labumu sadale starp kapitālu un darbu, kas iespējams, palielinot valsts regulējošo lomu un varbūt valsts īpašuma daļu. Vēsturiski ''sociālisma'' saknes var meklēt jau [[Platons|Platona]] priekšstatos par īpašuma kopību ideālajā valstī.  Jēdziens tiek lietots pirmo reizi 1827. gada angļu sociālista [[Ovens Roberts|R.Ovena]] žurnālā ''The Cooperative Magazine''. Kā ideoloģiska koncepcija izveidojās XIX gs. vidū [[Marksisms|marksistu]] vidē, reaģējot uz industriālās sabiedrības attīstību un problēmām: amatnieku un mazo uzņēmēju izspiešanu no tirgus, ko izraisīja rūpnieciskās ražošanas uzplaukums, strādnieku stāvokļa pasliktināšanos. Attiecīgi, marksisma doktrīna ir tā, kas radīja visu sociālistisko masu partiju modeli, kurš savukārt transformējās dažādās variācijās. Vēsturiski sociālisma pamatidejās izveidojās 6 virzieni un nav viennozīmīgas sociālisma definīcijas un ideoloģijas skaidrojuma. [[Markss Kārlis|K.Marksa]] ideju pamatā bija atziņa, ka, ja sociālās nevienlīdzības loģika balstās uz sabiedrības sociālo un politisko struktūru, tātad ir jāmaina pašu sabiedrības struktūru. Taču, galvenais jautājums ir kādā ceļā to veikt, un tieši šo dažādo ceļu virzienu skaits, skaidro sociālisma ideju neviennozīmīgo interpretāciju. Sociālisma ideoloģijas formas vieno to izejas punkts: kapitalisma radītas nevienlīdzības negatīvo seku, nabadzības kā sociāla ļaunuma bīstamības atzīšana. Pamatā ir ideja par cilvēku vienlīdzību, līdztiesību un kolektīvo solidaritāti, galvenokārt tieši ekonomikas un sociālajā jomā. Daudzi no sociālisma kritērijiem sociālās nodrošināšanas jomā un valsts daļējai kontrolei finanšu kapitāla apritē, pateicoties sociāldemokrātisko partiju aktīvai darbībai, vairāk vai mazāk daļēji ieviesti arī daļā t.s. brīvā tirgus jeb kapitālistiskajās valstīs. Latvijā sociālisma idejas bija izteikti populāras XX gs. pirmajā pusē, t.s. starpkaru periodā.  XX gs. mēģinājumi ieviest "tīru" sociālismu vairākās valstīs kā to iekārtu, neizdevās, neatgriezeniski izkropļojot pašu ideju un tām pārvēršoties par autoritārām vai totalitārām [[Komandekonomika|komandekonomikām]].
+
Tā vēl nav bezšķiru sabiedrība, bet notiek strauja virzība uz to. Tiek ievērotas ne tikai kapitālistu, bet arī darbinieku intereses, kurā notiek taisnīga (atbilstoši ieguldījumam) labumu sadale starp kapitālu un darbu, kas iespējams, palielinot valsts regulējošo lomu un varbūt valsts īpašuma daļu. Vēsturiski ''sociālisma'' saknes var meklēt jau [[Platons|Platona]] priekšstatos par īpašuma kopību ideālajā valstī, taču pamatidejas noformējās vēlīnajā [[Apgaismība]]s laikā, rodoties ideju pamatmasai par sociālo taisnīgumu.  Jēdziens tiek lietots pirmo reizi 1827. gada angļu sociālista [[Ovens Roberts|R.Ovena]] žurnālā ''The Cooperative Magazine''. Kā ideoloģiska koncepcija izveidojās 19 gs. pirmajā pusē t.s. sociālistu vidē, reaģējot uz industriālās sabiedrības attīstību un problēmām: amatnieku un mazo uzņēmēju izspiešanu no tirgus, ko izraisīja rūpnieciskās ražošanas uzplaukums, strādnieku stāvokļa pasliktināšanos. Attiecīgi, marksisma doktrīna ir tā, kas radīja visu sociālistisko masu partiju modeli, kurš savukārt transformējās dažādās variācijās. Vēsturiski sociālisma pamatidejās izveidojās 6 virzieni un nav viennozīmīgas sociālisma definīcijas un ideoloģijas skaidrojuma.
 +
 
 +
Sociālisma ideja ietekmēja [[Markss Kārlis|K.Marksa]] koncepciju, ka, ja sociālās nevienlīdzības loģika balstās uz sabiedrības sociālo un politisko struktūru, tātad ir jāmaina pašu sabiedrības struktūru. Taču, galvenais jautājums ir kādā ceļā to veikt, un tieši šo dažādo ceļu virzienu skaits, skaidro sociālisma ideju neviennozīmīgo interpretāciju. Sociālisma ideoloģijas formas vieno to izejas punkts: kapitalisma radītas nevienlīdzības negatīvo seku, nabadzības kā sociāla ļaunuma bīstamības atzīšana. Pamatā ir ideja par cilvēku vienlīdzību, līdztiesību un kolektīvo solidaritāti, galvenokārt tieši ekonomikas un sociālajā jomā. Daudzi no sociālisma kritērijiem sociālās nodrošināšanas jomā un valsts daļējai kontrolei finanšu kapitāla apritē, pateicoties sociāldemokrātisko partiju aktīvai darbībai, vairāk vai mazāk daļēji ieviesti arī daļā t.s. brīvā tirgus jeb kapitālistiskajās valstīs. Latvijā sociālisma idejas bija izteikti populāras XX gs. pirmajā pusē, t.s. starpkaru periodā.  XX gs. mēģinājumi ieviest "tīru" sociālismu vairākās valstīs kā to iekārtu, neizdevās, neatgriezeniski izkropļojot pašu ideju un tām pārvēršoties par autoritārām vai totalitārām [[Komandekonomika|komandekonomikām]].
 
* Ortodoksālajā [[Marksisms|marksismā]] un [[Marksisms-ļeņinisms|ļeņinismā]] sociālisms tiek uzskatīts par samērā īsu sabiedrības attīstības fāzi pēc proletariātiskās revolūcijas, starpposmu [[Kapitālisms|kapitālismu]] un [[Komunisms|komunismu]], kurā pastāv sociālā vienlīdzība un labklājības vienlīdzīga sadale, kopīpašums, kas kalpotu sabiedrībai kā veselumam un kurā tirgus saimniecības spontanitātes izraisīto pretrunu postošo raksturu novērš ar kopsabiedrības nozīmes procesu kopsabiedrisku pārvaldīšanu, t.i. ekonomika kalpo sociālo attiecību pilnveidošanai sabiedrībā. Sākotnējās koncepcijās populāra bija doma toreizējo sabiedrību aizstāt ar pilnīgi jaunu sabiedrisko sistēmu, kurā īpašumtiesības un vispārējā labklājības izplatīšana būtu pakļautiem sabiedrības vairākuma interesēm. Šo kontroli var veikt vai nu tieši pārvaldītu solidāras kopienas - piemēram, strādnieku padomes, - vai netieši: pilsoņu izvēlēts valsts pārvaldes aparāts. Saskaņā ar šo ''sociālisma'' traktējumu valstij jābūt tikai mehānismam, kuram ir jāgarantē visu sabiedrības locekļu vienlīdzība, attiecīgi, savukārt ražošana līdzekļiem jāatrodas visas sabiedrības kopīpašumā. Kā ekonomiska sistēma šajā teorijā sociālisms ir valsts, zemnieku un strādnieku kopienu pārvaldīts ražošanas process un ražošanas līdzekļi. XX gs. šo modeli nesekmīgi mēģināja ieviest [[PSRS]], ĶTR un virknē citu t.s. sociālisma bloka valstu.
 
* Ortodoksālajā [[Marksisms|marksismā]] un [[Marksisms-ļeņinisms|ļeņinismā]] sociālisms tiek uzskatīts par samērā īsu sabiedrības attīstības fāzi pēc proletariātiskās revolūcijas, starpposmu [[Kapitālisms|kapitālismu]] un [[Komunisms|komunismu]], kurā pastāv sociālā vienlīdzība un labklājības vienlīdzīga sadale, kopīpašums, kas kalpotu sabiedrībai kā veselumam un kurā tirgus saimniecības spontanitātes izraisīto pretrunu postošo raksturu novērš ar kopsabiedrības nozīmes procesu kopsabiedrisku pārvaldīšanu, t.i. ekonomika kalpo sociālo attiecību pilnveidošanai sabiedrībā. Sākotnējās koncepcijās populāra bija doma toreizējo sabiedrību aizstāt ar pilnīgi jaunu sabiedrisko sistēmu, kurā īpašumtiesības un vispārējā labklājības izplatīšana būtu pakļautiem sabiedrības vairākuma interesēm. Šo kontroli var veikt vai nu tieši pārvaldītu solidāras kopienas - piemēram, strādnieku padomes, - vai netieši: pilsoņu izvēlēts valsts pārvaldes aparāts. Saskaņā ar šo ''sociālisma'' traktējumu valstij jābūt tikai mehānismam, kuram ir jāgarantē visu sabiedrības locekļu vienlīdzība, attiecīgi, savukārt ražošana līdzekļiem jāatrodas visas sabiedrības kopīpašumā. Kā ekonomiska sistēma šajā teorijā sociālisms ir valsts, zemnieku un strādnieku kopienu pārvaldīts ražošanas process un ražošanas līdzekļi. XX gs. šo modeli nesekmīgi mēģināja ieviest [[PSRS]], ĶTR un virknē citu t.s. sociālisma bloka valstu.
 
* [[Sociāldemokrātija]]s teorijās lielāko tiesu tiek noraidīta ortodoksu ideja par kopīpašumu kā vienīgo īpašuma formu, pieļaujot jaukta tipa ekonomiku, kurā valsts kā pašu pilsoņu veidota pārvaldes aparāta loma ir vienādu iespēju nodrošināšana, monopolu nepieļaušana, sociālās nodrošinātības uzturēšana.
 
* [[Sociāldemokrātija]]s teorijās lielāko tiesu tiek noraidīta ortodoksu ideja par kopīpašumu kā vienīgo īpašuma formu, pieļaujot jaukta tipa ekonomiku, kurā valsts kā pašu pilsoņu veidota pārvaldes aparāta loma ir vienādu iespēju nodrošināšana, monopolu nepieļaušana, sociālās nodrošinātības uzturēšana.

Versija, kas saglabāta 2021. gada 2. februāris, plkst. 13.15

Sociālisms (no lat. sociare - dalīties"; angl. socialism, vāc. Sozialismus, fr. socialisme, kr. социализм) - marksisma ideoloģijā hipotētiska sabiedriskā iekārta, kurā ekonomika kalpotu sociālo attiecību attīstībai sabiedrībā un kur valsts/sabiedrības politika būtu vērsta uz sociālo attiecību pilnveidošanu un sociālās nevienlīdzības novēršanu.

Tā vēl nav bezšķiru sabiedrība, bet notiek strauja virzība uz to. Tiek ievērotas ne tikai kapitālistu, bet arī darbinieku intereses, kurā notiek taisnīga (atbilstoši ieguldījumam) labumu sadale starp kapitālu un darbu, kas iespējams, palielinot valsts regulējošo lomu un varbūt valsts īpašuma daļu. Vēsturiski sociālisma saknes var meklēt jau Platona priekšstatos par īpašuma kopību ideālajā valstī, taču pamatidejas noformējās vēlīnajā Apgaismības laikā, rodoties ideju pamatmasai par sociālo taisnīgumu. Jēdziens tiek lietots pirmo reizi 1827. gada angļu sociālista R.Ovena žurnālā The Cooperative Magazine. Kā ideoloģiska koncepcija izveidojās 19 gs. pirmajā pusē t.s. sociālistu vidē, reaģējot uz industriālās sabiedrības attīstību un problēmām: amatnieku un mazo uzņēmēju izspiešanu no tirgus, ko izraisīja rūpnieciskās ražošanas uzplaukums, strādnieku stāvokļa pasliktināšanos. Attiecīgi, marksisma doktrīna ir tā, kas radīja visu sociālistisko masu partiju modeli, kurš savukārt transformējās dažādās variācijās. Vēsturiski sociālisma pamatidejās izveidojās 6 virzieni un nav viennozīmīgas sociālisma definīcijas un ideoloģijas skaidrojuma.

Sociālisma ideja ietekmēja K.Marksa koncepciju, ka, ja sociālās nevienlīdzības loģika balstās uz sabiedrības sociālo un politisko struktūru, tātad ir jāmaina pašu sabiedrības struktūru. Taču, galvenais jautājums ir kādā ceļā to veikt, un tieši šo dažādo ceļu virzienu skaits, skaidro sociālisma ideju neviennozīmīgo interpretāciju. Sociālisma ideoloģijas formas vieno to izejas punkts: kapitalisma radītas nevienlīdzības negatīvo seku, nabadzības kā sociāla ļaunuma bīstamības atzīšana. Pamatā ir ideja par cilvēku vienlīdzību, līdztiesību un kolektīvo solidaritāti, galvenokārt tieši ekonomikas un sociālajā jomā. Daudzi no sociālisma kritērijiem sociālās nodrošināšanas jomā un valsts daļējai kontrolei finanšu kapitāla apritē, pateicoties sociāldemokrātisko partiju aktīvai darbībai, vairāk vai mazāk daļēji ieviesti arī daļā t.s. brīvā tirgus jeb kapitālistiskajās valstīs. Latvijā sociālisma idejas bija izteikti populāras XX gs. pirmajā pusē, t.s. starpkaru periodā. XX gs. mēģinājumi ieviest "tīru" sociālismu vairākās valstīs kā to iekārtu, neizdevās, neatgriezeniski izkropļojot pašu ideju un tām pārvēršoties par autoritārām vai totalitārām komandekonomikām.

  • Ortodoksālajā marksismā un ļeņinismā sociālisms tiek uzskatīts par samērā īsu sabiedrības attīstības fāzi pēc proletariātiskās revolūcijas, starpposmu kapitālismu un komunismu, kurā pastāv sociālā vienlīdzība un labklājības vienlīdzīga sadale, kopīpašums, kas kalpotu sabiedrībai kā veselumam un kurā tirgus saimniecības spontanitātes izraisīto pretrunu postošo raksturu novērš ar kopsabiedrības nozīmes procesu kopsabiedrisku pārvaldīšanu, t.i. ekonomika kalpo sociālo attiecību pilnveidošanai sabiedrībā. Sākotnējās koncepcijās populāra bija doma toreizējo sabiedrību aizstāt ar pilnīgi jaunu sabiedrisko sistēmu, kurā īpašumtiesības un vispārējā labklājības izplatīšana būtu pakļautiem sabiedrības vairākuma interesēm. Šo kontroli var veikt vai nu tieši pārvaldītu solidāras kopienas - piemēram, strādnieku padomes, - vai netieši: pilsoņu izvēlēts valsts pārvaldes aparāts. Saskaņā ar šo sociālisma traktējumu valstij jābūt tikai mehānismam, kuram ir jāgarantē visu sabiedrības locekļu vienlīdzība, attiecīgi, savukārt ražošana līdzekļiem jāatrodas visas sabiedrības kopīpašumā. Kā ekonomiska sistēma šajā teorijā sociālisms ir valsts, zemnieku un strādnieku kopienu pārvaldīts ražošanas process un ražošanas līdzekļi. XX gs. šo modeli nesekmīgi mēģināja ieviest PSRS, ĶTR un virknē citu t.s. sociālisma bloka valstu.
  • Sociāldemokrātijas teorijās lielāko tiesu tiek noraidīta ortodoksu ideja par kopīpašumu kā vienīgo īpašuma formu, pieļaujot jaukta tipa ekonomiku, kurā valsts kā pašu pilsoņu veidota pārvaldes aparāta loma ir vienādu iespēju nodrošināšana, monopolu nepieļaušana, sociālās nodrošinātības uzturēšana.

Skat. arī: sensimonisms, utopiskais sociālisms, revolucionārais sociālisms, demokrātiskais sociālisms, sociāldemokrātija, kristīgais sociālisms, katedras sociālisms, ētiskais sociālisms, plurālisma sociālisms, tirgus ekonomikas sociālisms

Literatūra par šo tēmu

  • Kalniņš B. Latvijas Sociāldemokrātijas piecdesmit gadi. - Memento: Stokholma, 1993., 247 lpp.
  • Karpovics Ernsts. Klasiskā vācu filozofija. - Liesma: Rīga, 1965., 265 lpp.
  • Augškalns-Aberbergs J. Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija: Vēsturisks atskats. - Nākotnes kultūra: Rīga, 1929.
  • Miliband R. Socialism for a Sceptical Age. - Polity Press: London, 1994
  • Matt Carter. T.H. Green and the Development of Ethical Socialism. - Imprint Academic, 2003, 230 P. ISBN 0907845320
  • Joshua Muravchik. Heaven on Earth: The Rise and Fall of Socialism. - Encounter Books: San Francisco, 2002, ISBN 1-893554-45-7
  • Newman Michael. Socialism: A Very Short Introduction. - Oxford University Press, 2005. ISBN 0-19-280431-6
  • Heinz Dietrich. Der Sozialismus des 21. Jahrhunderts. - Kai Homilius Verlag: Berlin, 2006, ISBN 3-89706-652-1
  • Joseph Schumpeter. Kapitalismus, Sozialismus und Demokratie. - UTB: Stuttgart, 2005, ISBN 978-3825201722
  • Мизес, Людвиг фон. Социализм: Экономический и социологический анализ. - Каталакси: Москва, 1994, 414 стр. ISBN 5-86366-022-8
  • Очерк теории социализма / Г.Д.Смирнов, Э.М.Андреев и др. - Политиздат: Москва, 1989. - 463 с. ISBN 5-250-00328-1

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Sociālisms&oldid=72353"