Atšķirības starp "Austrijas anšluss" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Anschluss_borderjpg.jpg|right|thumb|250px|Robežas starp Austriju un Vāciju nojaukšana]] | [[Attēls:Anschluss_borderjpg.jpg|right|thumb|250px|Robežas starp Austriju un Vāciju nojaukšana]] | ||
'''Austrijas anšluss''' (vāc. ''Anschluss Österreichs'') - Austrijas pievienošana Trešajam reiham 1938. gada 11.-13. martā, Berlīnes ārpolitiskā kursa uz visu vācu apdzīvoto zemju apvienošanu ietvaros. 12. februārī Austrijai tika iesniegts ultimāts, kas pieprasīja valdības nomaiņu, tam sekoja Trešā reiha karaspēka ienākšana 12. martā un Austrijas pievienošana Trešajam reiham 13. martā. [[Attēls:Hitler_in_Wien_1938.jpg|right|thumb|250px|A.Hitlers Vīnē 14. martā]] | '''Austrijas anšluss''' (vāc. ''Anschluss Österreichs'') - Austrijas pievienošana Trešajam reiham 1938. gada 11.-13. martā, Berlīnes ārpolitiskā kursa uz visu vācu apdzīvoto zemju apvienošanu ietvaros. 12. februārī Austrijai tika iesniegts ultimāts, kas pieprasīja valdības nomaiņu, tam sekoja Trešā reiha karaspēka ienākšana 12. martā un Austrijas pievienošana Trešajam reiham 13. martā. [[Attēls:Hitler_in_Wien_1938.jpg|right|thumb|250px|A.Hitlers Vīnē 14. martā]] | ||
| − | 1938. gada 12. februārī Austrijas kancleru [[Šušnigs Kurts Aloizs Jozefs Johans|K.Šušnigu]] (''Bundeskanzler Kurt Schuschnigg'', 1897.-1977.) uzaicināja vizītē Trešajā reihā, kur tikšanās laikā ar kancleru [[Hitlers Adolfs|A.Hitleru]] (''Reichskanzler Adolf Hitler'', 1889.-1945.) Austrijai tika iesniegtas ultimatīvas prasības<sup>'''1'''</sup>: nomainīt iekšlietu ministru pret 1933. gada 19. jūnijā aizliegtās ''Austrijas nacionālsociālistiskās partijas'' līderi [[Zeiss-Inkvarts Artūrs|A.Zeisu-Inkvartu]] (''Arthur Seyß-Inquart'', 1892.-1946.); turpmāk saskaņot jebkādu ārpolitisko darbību, savienot abu valstu ekonomikas, amnestēt par [[Dolfuss Engelberts|E.Dolfusa]] nogalināšanu notiesātos un cietumos esošos nacistus, 100 reiha virsnieku nosūtīšanu dienestā Austrijas armijā, pretī saņemot 100 Austrijas virsniekus dienestam ''[[Vērmahts|Vērmahtā]]'' pieredzes apmaiņai u.c. prasības. Atgriezies Austrijā Šušnigs 9. martā paziņoja par savu vēlmi šajā jautājumā rīkot plebiscītu (referendumu), uz ko Berlīne reaģēja ar prasību pēc viņa demisijas. 11. martā Šušnigs atkāpās no amata. 23:15 Austrijas prezidentam [[Miklass Vilhelms|V.Miklasam]] (''Wilhelm Miklas'', 1872.-1956.) nācās pēc Berlīnes pieprasījuma apstiprināt par kancleru A.Zeisu-Inkvartu, kurš uzreiz paziņoja par jaunā ministru kabineta sastāvu (jaunajā valdībā figurēja virkne kaimiņvalsts pilsoņu: [[Kaltenbrunners Ernsts|E.Kaltenbrunners]] [''Ernst Kaltenbrunner''] [[Gerings Hermanis|Geringa]] znots [[Hubers Francis|F.Hubers]] [''Franz Hueber''] u.c.). 12. martā Austrijas teritorijā saskaņā ar iepriekš izstrādātu iebrukuma plānu (''Unternehmen Otto'') ienāca ''Vērmahta'' daļas, pārņemot kontroli pār valsti. 13. martā tika publiskots ''Likums par Austrijas atkalapvienošanos ar Vācu valsti'', kurš tika leģitimizēts 10. aprīļa plebiscītā, kad par apvienošanos nobalsoja 99,75 % Austrijas pilsoņu. Trešā reiha teritorija palielinājās par 17%, bet iedzīvotāju skaits pieauga par 10% (6 700 000). | + | 1938. gada 12. februārī Austrijas kancleru [[Šušnigs Kurts Aloizs Jozefs Johans|K.Šušnigu]] (''Bundeskanzler Kurt Schuschnigg'', 1897.-1977.) uzaicināja vizītē Trešajā reihā, kur tikšanās laikā ar kancleru [[Hitlers Adolfs|A.Hitleru]] (''Reichskanzler Adolf Hitler'', 1889.-1945.) Austrijai tika iesniegtas ultimatīvas prasības<sup>'''1'''</sup>: nomainīt iekšlietu ministru pret 1933. gada 19. jūnijā aizliegtās ''Austrijas nacionālsociālistiskās partijas'' līderi [[Zeiss-Inkvarts Artūrs|A.Zeisu-Inkvartu]] (''Arthur Seyß-Inquart'', 1892.-1946.); turpmāk saskaņot jebkādu ārpolitisko darbību, savienot abu valstu ekonomikas, amnestēt par [[Dolfuss Engelberts|E.Dolfusa]] nogalināšanu notiesātos un cietumos esošos nacistus, 100 reiha virsnieku nosūtīšanu dienestā Austrijas armijā, pretī saņemot 100 Austrijas virsniekus dienestam ''[[Vērmahts|Vērmahtā]]'' pieredzes apmaiņai u.c. prasības. Atgriezies Austrijā Šušnigs 9. martā paziņoja par savu vēlmi šajā jautājumā rīkot plebiscītu (referendumu), uz ko Berlīne reaģēja ar prasību pēc viņa demisijas. 11. martā Šušnigs atkāpās no amata. 23:15 Austrijas prezidentam [[Miklass Vilhelms|V.Miklasam]] (''Wilhelm Miklas'', 1872.-1956.) nācās pēc Berlīnes pieprasījuma apstiprināt par kancleru A.Zeisu-Inkvartu, kurš uzreiz paziņoja par jaunā ministru kabineta sastāvu (jaunajā valdībā figurēja virkne kaimiņvalsts pilsoņu: [[Kaltenbrunners Ernsts|E.Kaltenbrunners]] [''Ernst Kaltenbrunner''] [[Gerings Hermanis|Geringa]] znots [[Hubers Francis|F.Hubers]] [''Franz Hueber''] u.c.). 12. martā Austrijas teritorijā saskaņā ar iepriekš izstrādātu iebrukuma plānu (''Unternehmen Otto'') ienāca ''Vērmahta'' daļas, pārņemot kontroli pār valsti. 13. martā tika publiskots ''Likums par Austrijas atkalapvienošanos ar Vācu valsti'', kurš tika leģitimizēts 10. aprīļa plebiscītā, kad par apvienošanos nobalsoja 99,75 % Austrijas pilsoņu. Trešā reiha teritorija palielinājās par 17%, bet iedzīvotāju skaits pieauga par 10% (6 700 000). 1945. gadā sabiedroto karaspēks okupēja Austriju, un nākamos desmit gadus tās stāvoklis bija neskaidrs, līdz 1955. gada 15. maijam, kad tika parakstīta starptautiska vienošanās par Austrijas valsts atjaunošanu, kas izbeidza okupāciju ''de iure'' un ''de facto''. Tika atzīta Austrijas suverenitāte, un pasludināts par spēkā neesošu 1938. gada Austrijas anšluss. Tajā pašā gadā tika parakstīts Austrijas konstitucionālais likums, kas deklarēja “patstāvīgu neitralitāti" un kā neleģitīmus pasludināja jebkādus iespējamos mēģinājumus nākotnē Austrijas vāciešiem apvienoties ar Vācijas vāciešiem vienā valstī. |
==== Atsauces un skaidrojumi ==== | ==== Atsauces un skaidrojumi ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 5. decembris, plkst. 14.18
Austrijas anšluss (vāc. Anschluss Österreichs) - Austrijas pievienošana Trešajam reiham 1938. gada 11.-13. martā, Berlīnes ārpolitiskā kursa uz visu vācu apdzīvoto zemju apvienošanu ietvaros. 12. februārī Austrijai tika iesniegts ultimāts, kas pieprasīja valdības nomaiņu, tam sekoja Trešā reiha karaspēka ienākšana 12. martā un Austrijas pievienošana Trešajam reiham 13. martā.
1938. gada 12. februārī Austrijas kancleru K.Šušnigu (Bundeskanzler Kurt Schuschnigg, 1897.-1977.) uzaicināja vizītē Trešajā reihā, kur tikšanās laikā ar kancleru A.Hitleru (Reichskanzler Adolf Hitler, 1889.-1945.) Austrijai tika iesniegtas ultimatīvas prasības1: nomainīt iekšlietu ministru pret 1933. gada 19. jūnijā aizliegtās Austrijas nacionālsociālistiskās partijas līderi A.Zeisu-Inkvartu (Arthur Seyß-Inquart, 1892.-1946.); turpmāk saskaņot jebkādu ārpolitisko darbību, savienot abu valstu ekonomikas, amnestēt par E.Dolfusa nogalināšanu notiesātos un cietumos esošos nacistus, 100 reiha virsnieku nosūtīšanu dienestā Austrijas armijā, pretī saņemot 100 Austrijas virsniekus dienestam Vērmahtā pieredzes apmaiņai u.c. prasības. Atgriezies Austrijā Šušnigs 9. martā paziņoja par savu vēlmi šajā jautājumā rīkot plebiscītu (referendumu), uz ko Berlīne reaģēja ar prasību pēc viņa demisijas. 11. martā Šušnigs atkāpās no amata. 23:15 Austrijas prezidentam V.Miklasam (Wilhelm Miklas, 1872.-1956.) nācās pēc Berlīnes pieprasījuma apstiprināt par kancleru A.Zeisu-Inkvartu, kurš uzreiz paziņoja par jaunā ministru kabineta sastāvu (jaunajā valdībā figurēja virkne kaimiņvalsts pilsoņu: E.Kaltenbrunners [Ernst Kaltenbrunner] Geringa znots F.Hubers [Franz Hueber] u.c.). 12. martā Austrijas teritorijā saskaņā ar iepriekš izstrādātu iebrukuma plānu (Unternehmen Otto) ienāca Vērmahta daļas, pārņemot kontroli pār valsti. 13. martā tika publiskots Likums par Austrijas atkalapvienošanos ar Vācu valsti, kurš tika leģitimizēts 10. aprīļa plebiscītā, kad par apvienošanos nobalsoja 99,75 % Austrijas pilsoņu. Trešā reiha teritorija palielinājās par 17%, bet iedzīvotāju skaits pieauga par 10% (6 700 000). 1945. gadā sabiedroto karaspēks okupēja Austriju, un nākamos desmit gadus tās stāvoklis bija neskaidrs, līdz 1955. gada 15. maijam, kad tika parakstīta starptautiska vienošanās par Austrijas valsts atjaunošanu, kas izbeidza okupāciju de iure un de facto. Tika atzīta Austrijas suverenitāte, un pasludināts par spēkā neesošu 1938. gada Austrijas anšluss. Tajā pašā gadā tika parakstīts Austrijas konstitucionālais likums, kas deklarēja “patstāvīgu neitralitāti" un kā neleģitīmus pasludināja jebkādus iespējamos mēģinājumus nākotnē Austrijas vāciešiem apvienoties ar Vācijas vāciešiem vienā valstī.
Atsauces un skaidrojumi
1 Nirnbergas kara tribunāls ir iekļāvis Vācijas 1938. gada ultimātu Austrijai tādu aktu skaitā, kas uzskatāmi par “noziegumiem pret mieru” - Lēbers (Loeber) D. A. Molotova–Ribentropa pakts, un tā juridiskās sekas Baltijas valstīs. // Latvijas Vēstnesis, 2001. 22/23. novembris, Nr. 169/170
Literatūra
- Parkinson, F. (ed.) Conquering the Past: Austrian Nazism Yesterday and Today. - Wayne State University Press. 1989. ISBN 0-8143-2054-6.
- Pauley, Bruce F. Hitler and the Forgotten Nazis: A History of Austrian National Socialism. - University of North Carolina Press. 1981. ISBN 0-8078-1456-3
- Schuschnigg K. The brutal takeover: The Austrian ex-Chancellor's account of the Anschluss of Austria by Hitler. - Weidenfeld and Nicolson. 1971 ISBN 0-297-00321-6.
- Ширер Уильям. Взлет и падение Третьего рейха. - Москва, 1991, т.1, стр. 387. ISBN 5-203-00475-7
- Наумов А.О. АНШЛЮС АВСТРИИ В 1938 ГОДУ КАК КРИЗИС ВЕРСАЛЬСКОЙ СИСТЕМЫ. // Новая и новейшая история. Nr6, 2006
Resursi internetā par šo tēmu
- Der Weg zum „Anschluss“ (Dokumentationsarchiv des österreichischen Widerstandes)
- Deutsches Historisches Museum: Der „Anschluß“ Österreichs
- Hiistorikerkommission der Republik Österreich
- Anschluss. Bibliographies. - United States Holocaust Memorial Museum
- Pictures of Adolf Hitler in Vienna
- Anschluss - a soundbite history of the German invasion into Austria
- Der Anschluss - Austrian History
