Atšķirības starp "Animisms" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 3. februāris, plkst. 11.48

Animisms (no lat. anima - "gars, dvēsele") - pirmatnējai sabiedrībai raksturīgi priekšstati (sastopami arī vēlākās sabiedrības attīstības fāzēs), ka apkārtējās vides objektiem (upēm, strautiem, kokiem, akmeņiem, dzīvniekiem utt.) katram piemīt savs individuāls gars, dvēsele, kuru ar upuriem un lugšanām var noskaņot sev draudzīgi. Pasaules kultūrās un vēsturē sastopam lielu skaitu un dažādību animistisko ticējumu. Piemēram, Filipīnās mītošo ifugao mitoloģijā ir ap 25 dažādu garu hierarhijas slāņi, tai skaitā atsevišķu reģionu gari, dievišķoti varoņi un mirušo senči. Šie gari ir visai personificēti, atšķirīgi, lokāli. Savukārt Ziemeļamerikas indiāņiem okanaga (Vašingtonas štats) šādu garubija maz, toties tie uzskatīja ka jebkuram objektam ir sava dvēsele, līdz ar to jebkurš objekts var kļūt par garu-sargātāju vai palīgu. Animisms nav neatņemama visu pirmatnējo reliģisko ticējumu sastāvdaļa un tā rezultātā reliģisko uzskatu evolūcijas stadija kā tāda. Taču kā ticējumu forma tā cilvēces vēsturē bijusi ļoti izplatīta. Metafiziskā nozīmē animisms ir pasaules uzskats, saskaņā ar kuru dzīvības pamatprincips ir "dvēsele". To sastopam gan antīkajā filosofijā, gan Renesanses laikā dzimušajā idejā par "pasaules dvēseli". Sengrieķu natūrfilosofijas aizsācējs Taless domāja, ka visi ķermeņi, kuriem liek kustēties kāds iekšējs spēks, apveltīti ar dvēseli - "viss ir dievu piepildīts". Senajā Romā Lukrēcijs par animus dēvēja neizmērojami sīkas matērijas daļiņas, kas izstaro no visu materiālo priekšmetu virsmām, iedarbojoties uz maņu orgāniem un radot sajūtas. Dvēsele kā matērijas paveids, pēc viņa domām, ir aktīva, darbīga un spējīga pakļaut un vadīt ķermeni. Pašu terminu "animisms" pirmais sāka lietot Georgs Ernsts Štāls (Georg Ernst Stahl) 1708. gadā savā darbā "Theoria medica", līdzīgi antīkajiem autoriem, turpinot dvēseles kā ķermeņa dzinējspēka tēmu. Zinātniskajā literatūrā, etnogrāfijā termins iegājās, pateicoties E.B.Teiloram (Sir Edward Burnett Tylor), kurš savā darbā Primitive Culture ar šo jēdzienu sāka apzīmēt pirmatnējos reliģiskos priekšstatus par apdvēseļoto pasauli, kurus radījis "mežonis filosofs", pārdomājot sapņu, nāves u.tml. fenomenu cēloņus. Vunds (Wundt Wilhelm Max) definē animismu kā metafizisku skatījumu, kura pamatā ir priekšstati par nepārtrauktu un atgriezenisku saikni starp psihi un visām dzīves izpausmēm, tādējādi par dzīvības pamatu uzskatot dvēseli.

Literatūra

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 16. lpp.

• Freud S. Totem and Taboo: Some Points of Agreement between the Mental Lives of Savages and Neurotics. / trans. Strachey. - W. W. Norton & Company, New York:, 1950, ISBN 0-393-00143-1
• Higginbotham Joyce. Paganism: An Introduction to Earth- Centered Religions. - Llewellyn, 2002
• Human and Cultural Geography. / Shelley Fred M. and Audrey E. Clarke, eds. - Wm. C. Brown Publishers, Dubuque, Iowa, 1994
• Magic, Witchcraft, and Religion: An Anthropological Study of the Supernatural. / Lehmann Arthur C. and James E. Myers, eds. - Mayfield Publishing Company, Mountain View, California, 1993
• Harvey Graham. Animism: Respecting the Living World - Hurst & Co, London; Columbia University Press, New York; Wakefield Press, Adelaide, 2005

• Käser Lothar. Animismus. Eine Einführung in die begrifflichen Grundlagen des Welt- und Menschenbildes traditionaler (ethnischer) Gesellschaften für Entwicklungshelfer und kirchliche Mitarbeiter in Übersee. - Liebenzeller Mission, Bad Liebenzell, 2004; ISBN 3-921113-61-X

Resursi internetā par šo tēmu

• Animism - Online Encyclopedia
• Sara Wenner. Basic Beliefs of Animism - Emuseum. 2001. Minnesota State University

• Волков Н. Магия, фетишизм и анимизм саамов. - о рукописи Н. Волкова из архива МАЭ РАН. 1947 г.