Atšķirības starp "Gospodars" versijām
No ''Vēsture''
(jauna lapa) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Gospodars''' (''hospodar'', vai ''gospodar'' - burt. "valdnieks") - [[Monarhs|monarha]] tituls [[Viduslaiki|viduslaikos]] Moldāvijas un Valahijas kņazistēs, pēc ranga atbilstošs titulam [[lielkņazs]], [[princis]]. Rumāņu avotos dažkārt šo titulu aizvieto, vai lieto tam paralēli titulu '''Domn''', vai '''Domnitar''' (arī ''Domnitor'', no lat. ''Dominus'' - kungs). | + | '''Gospodars''' (''hospodar'', vai ''gospodar'' - burt. "valdnieks") - [[Monarhs|monarha]] tituls [[Viduslaiki|viduslaikos]] Moldāvijas un Valahijas kņazistēs, Lietuvas lielkņazistē, pēc ranga atbilstošs titulam [[lielkņazs]], [[princis]]. Rumāņu avotos dažkārt šo titulu aizvieto, vai lieto tam paralēli titulu '''Domn''', vai '''Domnitar''' (arī ''Domnitor'', no lat. ''Dominus'' - kungs). |
| − | + | == Komentāri == | |
| − | + | Kā suverēns valdnieks, gospodars kronējās, nēsāja kroni, bija pilntiesīgs un suverēns savas valsts monarhs (līdz šīs kņazistes bija spiestas kļūt par Osmaņu impērijas vasaļvalstīm). Pirmais šo titulu pieņēmis Moldāvijas valdnieks Pēteris I Mušats (rum. ''Petru I Muşat'', lat. ''Petrus Waiwoda dei gratia dux Terre Moldavie'', valdījis 1375.-1391.g.), bet pirms tam Moldāvijas un Valahijas valdnieku tituls bija '''[[vojevoda]]'''. Tituls saglabājās vēl kādu laiku pēc Moldāvijas apvienošanās ar Valahiju 1859. gadā, līdz 1881. gadam, kad Rumānija tika proklamēta par karalisti. | |
| − | Pirmais šo titulu pieņēmis Moldāvijas valdnieks Pēteris I Mušats (rum. ''Petru I Muşat'', lat. ''Petrus Waiwoda dei gratia dux Terre Moldavie'', valdījis 1375.-1391.g.), bet pirms tam Moldāvijas un Valahijas valdnieku tituls bija '''[[vojevoda]]'''. | ||
| − | + | Lietuvas lielkņazistes statūtā Sigismunds III tiek dēvēts par "gospodaru". | |
| − | == | + | == Literatūra == |
* Berza Mihai. "Haraciul Moldovei şi al Ţării Româneşti în sec. XV–XIX", in Studii şi Materiale de Istorie Medie, II, 1957 | * Berza Mihai. "Haraciul Moldovei şi al Ţării Româneşti în sec. XV–XIX", in Studii şi Materiale de Istorie Medie, II, 1957 | ||
| 16. rindiņa: | 15. rindiņa: | ||
* Gheorghe I. Brătianu, Sfatul domnesc şi Adunarea Stărilor în Principatele Române, Bucharest, 1995 | * Gheorghe I. Brătianu, Sfatul domnesc şi Adunarea Stărilor în Principatele Române, Bucharest, 1995 | ||
* Georgescu Vlad. Istoria ideilor politice româneşti (1369-1878), Munich, 1987 | * Georgescu Vlad. Istoria ideilor politice româneşti (1369-1878), Munich, 1987 | ||
| + | * Latvijas tiesību avoti. II sēj. - Rīga: Juridiskā koledža, 2006., 131. lpp. | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
* [http://www.patzinakia.ro/ The Romanian Group for an Alternative History Website] | * [http://www.patzinakia.ro/ The Romanian Group for an Alternative History Website] | ||
Versija, kas saglabāta 2008. gada 17. augusts, plkst. 12.32
Gospodars (hospodar, vai gospodar - burt. "valdnieks") - monarha tituls viduslaikos Moldāvijas un Valahijas kņazistēs, Lietuvas lielkņazistē, pēc ranga atbilstošs titulam lielkņazs, princis. Rumāņu avotos dažkārt šo titulu aizvieto, vai lieto tam paralēli titulu Domn, vai Domnitar (arī Domnitor, no lat. Dominus - kungs).
Komentāri
Kā suverēns valdnieks, gospodars kronējās, nēsāja kroni, bija pilntiesīgs un suverēns savas valsts monarhs (līdz šīs kņazistes bija spiestas kļūt par Osmaņu impērijas vasaļvalstīm). Pirmais šo titulu pieņēmis Moldāvijas valdnieks Pēteris I Mušats (rum. Petru I Muşat, lat. Petrus Waiwoda dei gratia dux Terre Moldavie, valdījis 1375.-1391.g.), bet pirms tam Moldāvijas un Valahijas valdnieku tituls bija vojevoda. Tituls saglabājās vēl kādu laiku pēc Moldāvijas apvienošanās ar Valahiju 1859. gadā, līdz 1881. gadam, kad Rumānija tika proklamēta par karalisti.
Lietuvas lielkņazistes statūtā Sigismunds III tiek dēvēts par "gospodaru".
Literatūra
- Berza Mihai. "Haraciul Moldovei şi al Ţării Româneşti în sec. XV–XIX", in Studii şi Materiale de Istorie Medie, II, 1957
- Neagu Djuvara, Între Orient şi Occident. Ţările române la începutul epocii moderne, Humanitas, Bucharest, 1995
- Constantin C. Giurescu, Istoria Bucureştilor. Din cele mai vechi timpuri pînă în zilele noastre, Ed. Pentru Literatură, Bucharest, 1966
- Ştefan Ştefănescu, Istoria medie a României, Vol. I, Bucharest, 1991
- Gheorghe I. Brătianu, Sfatul domnesc şi Adunarea Stărilor în Principatele Române, Bucharest, 1995
- Georgescu Vlad. Istoria ideilor politice româneşti (1369-1878), Munich, 1987
- Latvijas tiesību avoti. II sēj. - Rīga: Juridiskā koledža, 2006., 131. lpp.
