Atšķirības starp "1968. gada Studentu maijs Francijā" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎Notikumu hronoloģija)
(Nav atšķirību)

Versija, kas saglabāta 2009. gada 21. aprīlis, plkst. 19.32

1968. gada maija studentu nemieri Parīzē - studentu sacelšanās Parīzē, Francijā, laikā no 1968. gada aprīlim līdz jūnijam, nomainīja konservatīvo morāli, (reliģiju, patriotismu, respektu pret autoritāti) pret liberālu morāli (vienlīdzību, seksuālu atbrīvotību, cilvēktiesībām), kā rezultātā daudzas turpmākās pārmaiņas sabiedrībā un uzvedībā turpmāk saistās ar tā saukto "68. gada paaudzi". Aiz atšķirīgiem iemesliem un ar atšķirīgu vardarbības pakāpi nemieri un protesti noritēja arī citviet, ieskaitot ASV, Meksiku, Japānu, Ķīnu, Dienvidkoreju u. c., taču tie nopietni neapdraudēja politisko sistēmu, kas palika nemainīga.

Notikumu hronoloģija

  • 22. martā Humanitāro zinātņu fakultātes studenti Nanterā, protestējot pret 6 "Dienvidvjetnamas aizstāvēšanas nacionālās komitejas" aktīvistu grupas arestu (kuri 20. martā bija apmētājuši ar akmeņiem American Express biroja logus), ieņēma fakultātes administratīvo korpusu. Izveidojās t.s. 22. marta kustība. Ar saukli "No universitātes kritikas līdz sabiedrības kritikai" fakultātē sākās pastāvīgas studentu diskusijas par nepieciešamajām pārmaiņām augstskolas darbības principos un visā sabiedrībā kopumā.
  • 29. martā studentu grupa Sorbonnas universitātē vienā no aktu zālēm noorganizēja mītiņu, kurā uzstājās 22. marta kustības pārstāvji, kā arī studentu aktīvistu pārstāvji no Itālijas, VFR, Beļģijas, Spānijas un Rietumberlīnes. Tika izveidota t.s. Universitāšu darbības kustība (UDA, kura vēlāk izveidoja "paralēlo kursu" kustību, kurā lekcijas lasīt tika aicināti speciālisti no malas, dažkārt pat ne no akadēmiskajām aprindām). Nantērā studenti izveidoja pašu nofotogrāfēto policijas aģentu fotogrāfiju izstādi - to cenšoties likvidēt, notika pirmā policijas sadursme ar studentiem, kuriem izdevās policijas vienību izdzīt no fakultātes ēkas.
  • 30. aprīlī universitātes administrācija apsūdzēja 8 studentu līderus par aicināšanu uz vardarbību un lika uz brīdi pārtraukt mācības fakultātē.
  • 1. maijā ikgadējai strādnieku demonstrācijai pievienojās studenti ar saukli "Darbu jauniešiem!", pieprasot 40 stundu darba dienu, arodbiedrību tiesības un pēdējā rīkojuma par sociālo pabalstu samazināšanu atcelšanu. Demonstrācijas turpinājās arī turpmākajās dienās.
  • 2. maijā tika paziņots par mācību pārtraukšanu Nantērā uz nenoteiktu laiku. Par atbildi Francijas Nacionālā studentu apvienība (FNSA) un Nacionālā Augstākās izglītības darbineiku arodbiedrība nāca klajā ar aicinājumu uz studentu streiku. Solidaritātes mītiņi un demonstrācijas notika praktiski visās augstskolās Francijā, sākās pirmās sadursmes ar policiju, kas tos mēģināja izklīdināt.
  • 3. maijā Universitāšu darbības kustība organizēja Nantēras studentu atbalsta demonstrāciju (~2000). Sorbonnas universitātes rektors Rošs pavēl pārtraukt augstskolas darbu un aicina iejaukties varas iestādes. Latīņu kvartālā tika ievesti īpašie policijas spēki (~2000), kas uzsāka kreisi noskaņoto studentu mītiņa izdzenāšanu (sadursmes aptvēra gandrīz visu Latīņu kvartālu, 596 studenti un pasniedzēji arestēti, vairāki simti guvuši vieglākas vai smagākas traumas). Protesta demonstrācijā iziet liela daļa pasniedzēju un vairāki tūkstoši līdz tam apolitiski noskaņoto studentu. Aktivizējās kreisi noskaņoto grupas, kaisot skrejlapas ar aicinājumiem, zīmējot grafiti, uzsākot izdot apkārtrakstus (avīzi).
  • 4. maijā sākās vispārējs studentu streiks Parīzē, Tulūzā, Lionā, Nantē, Strasbūrā u.c. augstskolu centros, demonstrācijas iziet ārpus universitātes kvartāla un jau tiek vērstas nevis pret universitātes kārtību, bet pret pastāvošo varu.
  • 5. maijā tika tiesāti 13 studentu nemieru aktīvisti. Izveidota "komiteja aizsardzībai pret represijām", nelielos stihskos mītiņus Latīņu kvartālā uzreiz izdzenāja policija. UDA nāca klajā ar aicinājumu veidot "rīcības komitejas" kā studentu pašpārvaldes aizmetņus, FNSA aicināja visu augstskolu studentus uz beztermiņa streiku.
  • 6. maijā studentu demonstrācija (~20 000) dodas uz Santē cietumu, kur, kā baumo, ieslodzīti arestētie studenti, pieprasot atbrīvot noteisākos, rektora un izglītības ministra demisiju. Kolonnas priekšā nests transparents "Mēs esam maza saujiņa ekstrēmistu". Atgriežoties Latīņu kvartālā demonstrantu kolonnai uzbruka policija (~6 000) un sākas ielu kaujas, tiek improvizētas pirmās barikādes. No visas pilsētas studentiem palīgā steidzās jauni cilvēki un ap pusnakti policijai pretojās jau aptuveni 30 000 studentu un to atbalstītāju. Ap 2:00 naktī policijas spēkiem izdevās pārraut to aizsardzību un izklīdināt (~600 ievainoto, 421 arestēts).
  • 7. maijā ~50 000 studentu un pasniedzēju demonstrācija ar prasību pārtraukt policijas patvaļu un atvērt universitāti. Nemieri aptvēruši visu Parīzi. Visā valstī demonstrācijas un streiki studentu atbalstam. Televīzijas darbinieku arodbedrība piedraudēja ar streiku, ja atspoguļojot notikumus, netiks pārtraukta ziņu cenzēšana un nepatiesu ziņu sniegšana.
  • 8. maijā prezidents paziņoja, ka valdība nekad nepiekāpsies vardarbībai. Parīziešī izveidoja "Komiteju pret represijām". Izcilākie franču intelektuāļi - Žans Pols Sartrs, Simona de Bovuāra, Natalī Sarrota, Fransuāza Sagāna, Andrē Gorcs, Francuā Moriaks u.c. - uzstājas ar atbalstu studentu prasībām. Parādās aicinājumi studentiem un strādniekiem apvienoties kopējā cīņā pret valdību par savu tiesību īstenošanu.
  • 10. maijā studentu nemieri visā Francijā. Parīzē ~50 000 demonstrācija tika apturēta pie Sēnas tiltiem, dodoties uz Justīcijas ministriju un Televīzijas pārvaldi. Demonstranti pagriezās atpakaļ, taču tika apturēti uz Senmišela bulvāra, kur pretstāve pārauga barikāžu cīņās ar policiju, t.s. "pirmā barikāžu nakts". Izmantojot asaru gāzi, ap 6:00 no rīta policijai izdevās barikādes ieņemt (460 arestēti, 367 ievainoto, no tiem 32 smagi).
  • 11. maijā opozīcijas partijas pieprasīja Nacionālās sapulces ārkārtas sasaukumu, bet premjerministrs Žoržs Pompidū uzstājās televīzijā un radio ar solījumu pārskatīt notiesāto studentu lietas un atvērt Sorbonnu.
  • 13. maijā ~800 000 liela demonstrācija Parīzē. Studenti ieņēma Sorbonnu un teātri "Odeon", nodibināja "Ģenerālo assambleju", kas pasludināja Sorbonnu par "autonomu tautas universitāti", kas augu diennakti atvērta jebkuram interesentam. Studenti ieņēma Strasbūras universitāti. Sākās 24 ģenerālstreiks, kurā piedalījās aptuveni 10 000 000 strādnieku. Valsts lielākajās pilsētās sākās studentu kustības atbalsta demonstrācijas: Marseļā (~50 000), Tulūzā (~40 000), Bordo (~50 000), Lionā (~60 000).
  • 16. maijā vairāk nekā 50 Francijas rūpnīcu strādnieki, par spīti arodbiedrību vadības un Francijas komunistiskās partijas noraidošajai nostājai, sāka streiku, atbalstot Parīzes studentu protestus. Virknē vietu strādnieki pārņēma savā kontrolē ražošanas telpas ("Renault" rūpnīcas, metalurģiskais kombināts Nantē u.c.). Sākas konflikti starp aģitatoriem no studentu vidus un komunistiem, kas nevēlas pieļaut studentu anarhistisko ideju ietekmes pieaugumu strādnieku vidū. Izveidojas t.s. studentu Revolucionārās Darbības Komitejas (RDK) kā studentu pašpārvaldes un pašorganizēšanās veids, alternatīva līdz tam pastāvošajam dalījumam pēc piederības fakultātei.
  • 23. maijā t.s. Otrā barikāžu nakts - ielu cīņas starp studentiem, kuri protestē pret varas iestāžu cenbtieniem izraidīt vienu no to līderiem D.Kon-Benditu no valsts, un policiju.
  • 25. maijā arodbiedrību līderi slepus vienojas par streiku pārtraukšanu, panākot valdības un darba devēju piekāpšanos atsevišķos saimnieciskos jautājumos, t.s. Grenela vienošanās.
  • 27. maijā Šarletti stadionā plaša pret valdību un komunistiem (pret de Gollu un Grenela vienošanām) vērsta demonstrācija, ko organizēja 22. marta kustība un sociālisti.
  • 29. maijā arodbiedrību vadība piekāpās strādniekiem un pasludināja streika turpināšanu. ~500 000 liela strādnieku demonstrācija pret valdību. Francijas prezidentsa de Golls pameta Parīzi un devās uz Francijas armijas kontingenta štābu VFR, apspriesties par šī kontingenta izmantošanu nemieru apspiešanā ar bruņotu spēku.
  • 1. jūnijā de Golls atgriezās Parīzē, atlaida Nacionālo sapulci un paziņoja, ka nepiekāpsies nemierniekiem nevienā jautājumā. Valdību atbalstošas labēji noskaņoto iedzīvotāju demonstrācijas. Sarunu par streika pārtraukšanu atsākšana ar arodbiedribu vadību.
  • 10.-11. jūnijā pēdējās pret valdību vērstās masu demonstrācijas barikāžu cīņas Latīņu kvartālā. Arodbiedrības pārtrauca streiku.
  • 15. jūnijā publiskots prezidenta dekrēts par studentu kreiso radiķāļu kustību (22. marta kustība, RDK u.c.) pasludināšanu par nelikumīgām.
  • 16. jūnijā policija ieņēma Sorbonnu un "Odeon", izdzenāja, arestējot līderus, studentu komūnas Latīņu kvartālā. Nemieri bija apspiesti.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=1968._gada_Studentu_maijs_Francijā&oldid=15311"