Atšķirības starp "Dunss Skots" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Joanns Dunss Skots''' (angl. ''John Duns Scotus'', ~1265-1308.) - [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] mūks, filosofs, ievērojams [[sholastika]]s pārstāvis. Dzimis ap 1265. gadu [[Skotijas karaliste|Skotijas karalistē]]. Bijis pasniedzējs Oksfordas un Parīzes [[Universitāte|universitātēs]]. Savā filosofijā kritizēja [[Tomisms|tomismu]], sliecās nošķirt filosofiju no teoloģijas uzskatot, ka nav iespējams racionāli pamatot ideju, ka pasaule radīta no nekā, atzina saprāta atkarību no gribas. Dievu izprata kā absolūto brīvību. Atbalstot bezvainīgās ieņemšanas pasludināšanu par Baznīcas dogmu, pierādīja, ka Marijas pasargātība no iedzimtā grēka nevis mazina viņas dotumus, bet gan palielina tos: ja Marija būtu piedzimusi bez grēka, tas būtu vēl lielāks pestīšanas žēlastības darbs, nekā, ja viņai dota vara pacelties tam pāri - svētījošā žēlastība, kas nākusi no iepriekš paredzētā Kristus nopelna, ļāvusi Marijai izglābties no iedzimtā grēka, kuru viņa, tāpat kā ikviens no Ādama cilts, būtu mantojusi. Disputos par [[Universālijas|universālijām]] ieņēma [[Nominālisms|nominālisma]] pozīcijas. Lai uzsvērtu atsevišķā primātu, ieviesa terminu "haecceitas" ("šitādība") individuālās atšķirības nozīmē. Loģikā ieviesa "intencijas" ("ar prātu izprotamās sugas") jēdzienu, pirmais pretstatīja konkrēto nozīmi (viņa termins) abstraktajai nozīmei. Izvirzīja arī mūsdienu matemātiskajā loģikā zināmo tēzi: "No meliem izriet viss, ko vien kāds vēlas". Loģikā nošķīra divus vispārīguma kvantorus: 1) katrs (''omnis'') "jebkura" nozīmē - ņemot visu pēc kārtas; 2) ikviens (''unusquisque'') nozīmē - "lai ko arī ņemtu" (augstākās abstrakcijas veids). | + | '''Joanns Dunss Skots''' (angl. ''John Duns Scotus'', ~1265-1308.) - [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] mūks, filosofs, ievērojams [[sholastika]]s pārstāvis. Dzimis ap 1265. gadu [[Skotijas karaliste|Skotijas karalistē]]. Bijis pasniedzējs Oksfordas un Parīzes [[Universitāte|universitātēs]]. 1305. gadā Parīzē saņēmis doktora grādu par disputā aizstāvētu darbu par S. Marijas permanentā nevainīguma koncepciju (lat. ''Immaculata Conceptio''). Savā filosofijā kritizēja [[Tomisms|tomismu]], sliecās nošķirt filosofiju no teoloģijas uzskatot, ka nav iespējams racionāli pamatot ideju, ka pasaule radīta no nekā, atzina saprāta atkarību no gribas. Dievu izprata kā absolūto brīvību. Atbalstot bezvainīgās ieņemšanas pasludināšanu par Baznīcas dogmu, pierādīja, ka Marijas pasargātība no iedzimtā grēka nevis mazina viņas dotumus, bet gan palielina tos: ja Marija būtu piedzimusi bez grēka, tas būtu vēl lielāks pestīšanas žēlastības darbs, nekā, ja viņai dota vara pacelties tam pāri - svētījošā žēlastība, kas nākusi no iepriekš paredzētā Kristus nopelna, ļāvusi Marijai izglābties no iedzimtā grēka, kuru viņa, tāpat kā ikviens no Ādama cilts, būtu mantojusi. Disputos par [[Universālijas|universālijām]] ieņēma [[Nominālisms|nominālisma]] pozīcijas. Lai uzsvērtu atsevišķā primātu, ieviesa terminu "haecceitas" ("šitādība") individuālās atšķirības nozīmē. Loģikā ieviesa "intencijas" ("ar prātu izprotamās sugas") jēdzienu, pirmais pretstatīja konkrēto nozīmi (viņa termins) abstraktajai nozīmei. Izvirzīja arī mūsdienu matemātiskajā loģikā zināmo tēzi: "No meliem izriet viss, ko vien kāds vēlas". Loģikā nošķīra divus vispārīguma kvantorus: 1) katrs (''omnis'') "jebkura" nozīmē - ņemot visu pēc kārtas; 2) ikviens (''unusquisque'') nozīmē - "lai ko arī ņemtu" (augstākās abstrakcijas veids). |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 15. maijs, plkst. 09.12
Joanns Dunss Skots (angl. John Duns Scotus, ~1265-1308.) - franciskāņu mūks, filosofs, ievērojams sholastikas pārstāvis. Dzimis ap 1265. gadu Skotijas karalistē. Bijis pasniedzējs Oksfordas un Parīzes universitātēs. 1305. gadā Parīzē saņēmis doktora grādu par disputā aizstāvētu darbu par S. Marijas permanentā nevainīguma koncepciju (lat. Immaculata Conceptio). Savā filosofijā kritizēja tomismu, sliecās nošķirt filosofiju no teoloģijas uzskatot, ka nav iespējams racionāli pamatot ideju, ka pasaule radīta no nekā, atzina saprāta atkarību no gribas. Dievu izprata kā absolūto brīvību. Atbalstot bezvainīgās ieņemšanas pasludināšanu par Baznīcas dogmu, pierādīja, ka Marijas pasargātība no iedzimtā grēka nevis mazina viņas dotumus, bet gan palielina tos: ja Marija būtu piedzimusi bez grēka, tas būtu vēl lielāks pestīšanas žēlastības darbs, nekā, ja viņai dota vara pacelties tam pāri - svētījošā žēlastība, kas nākusi no iepriekš paredzētā Kristus nopelna, ļāvusi Marijai izglābties no iedzimtā grēka, kuru viņa, tāpat kā ikviens no Ādama cilts, būtu mantojusi. Disputos par universālijām ieņēma nominālisma pozīcijas. Lai uzsvērtu atsevišķā primātu, ieviesa terminu "haecceitas" ("šitādība") individuālās atšķirības nozīmē. Loģikā ieviesa "intencijas" ("ar prātu izprotamās sugas") jēdzienu, pirmais pretstatīja konkrēto nozīmi (viņa termins) abstraktajai nozīmei. Izvirzīja arī mūsdienu matemātiskajā loģikā zināmo tēzi: "No meliem izriet viss, ko vien kāds vēlas". Loģikā nošķīra divus vispārīguma kvantorus: 1) katrs (omnis) "jebkura" nozīmē - ņemot visu pēc kārtas; 2) ikviens (unusquisque) nozīmē - "lai ko arī ņemtu" (augstākās abstrakcijas veids).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 94.-95. lpp.
- Rubenis A. Ētika. Viduslaiku izglītība, antropoloģija un ētika. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2007. 240 lpp. ISBN 9984377962
