Atšķirības starp "Fenomenoloģija" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 1. jūlijs, plkst. 11.49

Fenomenoloģija – burt. "mācība par parādībām, fenomeniem", Edmunda Huserla (1859.-1938.) iedibināta metodiska pieeja pētāmajam priekšmetam, kas tā vietā, lai analizētu to ar dažādiem teorētiskiem pieņēmumiem, izejot no tā, kā attiecīgais priekšmets parādās, pirmām kārtām sagatavo par to aprakstu. Filosofiski fenomenoloģiju skaidro kā apjēgumu par to, kas notiek cilvēka apziņā (apziņa ir plūsma). Huserls un tā sekotāji pievērsās parādībām (fenomeniem) kā uztveres objektiem (nevis kā neatkarīgi eksistējošiem faktiem un notikumiem), cenzdamies izzināt, kādā veidā cilvēki domā par apkārtējo pasauli un kā viņi to izskaidro. Pretstatā pozitīvismam jeb “zinātniskajai” filozofijai, fenomenoloģija uzskata, ka realitāte pēc savas būtības ir relatīva [tāda, kas pastāv un mainās atkarībā no apkārtējiem apstākļiem (pretstats absolūtam)] un subjektīva. Radās kā virziens ar pārliecību, ka filozofijai pirmām kārtām vajag pievērstie apziņas struktūrām un visiem tiem procesiem, kas mūsu galvās veido jēgas, kuras tālāk attiecīgi veido visu mūsu dzīvi. Ja fenomenoloģijas radītājs Huserls uzsvēra, ka jāanalizē ir paša cilvēka apziņa un process, kā tajā top jēgas, tad viņa sekotāji Šics un Lukmans pirmām kārtām pievērsās atziņai, ka sabiedrība funkcionē saistībā ar tajā jau esošajām apjēgumiem, kurus darbojoties cilvēks nepārtraukti interpretē un pārinterpretē. Fenomenoloģijas centrālā jēdziena - apziņas "intencionalitātes" (apziņa vērsta uz objektu), - uzdevums ir apliecināt principu: "nav objekta bez subjekta". Fenomenoloģiskās metodes galvenās prasības ir: 1) fenomenoloģiskā redukcija, t.i. atturēšanās no jebkādiem spriedumiem, kas attiecas uz objektīvo realitāti un iet pāri "tīrās" jeb subjektīvās pieredzes ietvariem; 2) transcedentālā redukcija, t.i. paņēmiens, kuru lietojot, pats izziņas subjekts tiek aplūkots nevis kā reāla, empīriska, sociāla un psihofizioloģiska būtne, bet gan kā "tīra", transcedentāla apziņa. Fenomenoloģijas idejas gūla eksistenciālisma pamatā. Virkne filosofu (Ž.P. Sartrs, Moriss Merlo-Pontī u.c.) pretstata fenomenoloģiju dialektiskajam materiālismam. Virkne katoļu filosofu (Šteina, Van Breda u.c.) to sintezē ar neotomismu. Fenomenologu kreisais virziens (Farbers, daļēji arī Ingardens) norobežojas no eksistenciālisma, turoties pie fenomenoloģijas racionālā kodola. Fenomenoloģiskā virziena teorētisko pētījumu lielākais centrs ir Huserla arhīvs Lūvenas katoļu universitātē (Beļģijā). Fenomenoloģijai īpaša nozīme ir bijusi arī filozofijā Latvijā, jo XX gs. vidus ievērojamākais latviešu filosofs Teodors Celms (1893.-1989.) savulaik ir studējis pie Huserla.

Literatūra par šo tēmu

• Svešvārdu vārdnīca - Norden: Rīga, 1996., 226. lpp.
• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 120.-121. lpp.
• Moriss Merlo-Pontī. Acs un gars. - Laikmetīgās mākslas centrs: Rīga, 2007.
• Vērotājs un sabiedrība: Fenomenoloģiski risinājumi. / sast. un priekšv. sarakst. Māra Rubene – LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2008. ISBN 978-9984-8252-5-0
• Starptautiskā konferences "Vērotājs un sabiedrība: sociālā dimensija Baltijas jūras reģiona valstu fenomenoloģiskajā domā" materiāli. - LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2005.
• Edmunds Huserls. Fenomenoloģija. / No vācu val. tulk. Rihards Kūlis un Aigars Dāboliņš. - LU Filozofijas un socioloģijas institūta apgāds: Rīga, 2002.

Resursi internetā par šo tēmu

• Pārmaiņas pasaules uzskatā XX gs.
• Andrejs Balodis: Redzēšanas māksla - Satrori
• Uldis Vēgners: Vērotājs un sabiedrība: Fenomenoloģiski risinājumi.
• Prof. Andžela Alesa Bello. Edīte Šteina. Cilvēciskā būtne un tās dvēsele.
• Kivle I. Skaņa, runa, balss un mūzika fenomenoloģiskajā perspektīvā (promocijas darba kopsavilkums). 2008. (.doc)
• Šimfa E. Rietumu garīgā pasaule laikmeta pārvērtībās. // Publiskās lietas.
• Zembahs R. Moriss Merlo-Pontī: uztvertās pasaules aicinājums.
• Rubene M. Redzes tēlu noslēpumi un filosofiskā estētika.