Atšķirības starp "Altāris" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
* [[Kristietība|Kristietībā]] - upurēšanas galds, uz kura novietots upuris (sv. Vakarēdiens), ''svētie Raksti'', relikvijas u.tml. Centrālais arhitektoniskais objekts dievnamā. Pirmajos gadsimtos to veidoja horizontāla plāksne (''mensa''), kas novietota uz paaugstinātas pamatnes (''stipes''). Galvenā dievnama daļa, augstāka par pārējām divām daļām, novietota austrumu pusē. Paredzēts vienīgi svētkalpotāju sakramentālām darbībām un simbolizē neredzamo, garīgo pasauli. Dažos dievnamos bez viena, galvenā, ir vēl arī vairāki citi altāri, bet visu altāru iekārtojums ir vienāds. Nepieciešamie altāra piederumi ir divi galdi: [[dievgalds]] (tronis) un upura galds. Ap XII gs. aiz vai uz galda tika novietots dekoratīvs paaugstinājums - [[retabls]]. Tālākā attīstība ietekmēja altāru skaita pieaugumu un sazarotas tipoloģijas izveidošanos, piemēram, sarkofāga, ciborija, virotņu, baldahīna, tabernākula altāri u.c. | * [[Kristietība|Kristietībā]] - upurēšanas galds, uz kura novietots upuris (sv. Vakarēdiens), ''svētie Raksti'', relikvijas u.tml. Centrālais arhitektoniskais objekts dievnamā. Pirmajos gadsimtos to veidoja horizontāla plāksne (''mensa''), kas novietota uz paaugstinātas pamatnes (''stipes''). Galvenā dievnama daļa, augstāka par pārējām divām daļām, novietota austrumu pusē. Paredzēts vienīgi svētkalpotāju sakramentālām darbībām un simbolizē neredzamo, garīgo pasauli. Dažos dievnamos bez viena, galvenā, ir vēl arī vairāki citi altāri, bet visu altāru iekārtojums ir vienāds. Nepieciešamie altāra piederumi ir divi galdi: [[dievgalds]] (tronis) un upura galds. Ap XII gs. aiz vai uz galda tika novietots dekoratīvs paaugstinājums - [[retabls]]. Tālākā attīstība ietekmēja altāru skaita pieaugumu un sazarotas tipoloģijas izveidošanos, piemēram, sarkofāga, ciborija, virotņu, baldahīna, tabernākula altāri u.c. | ||
** Pareizticīgo Baznīcā - [[Bīskaps|bīskapa]] svētīts svētais altāris (vai ''antimi(e)ns'' kā tā aizvietotājs) ar svēto relikviju daļiņām (tikai pie šiem noteikumiem var tikt svinēts euharistiskais dievkalpojums). | ** Pareizticīgo Baznīcā - [[Bīskaps|bīskapa]] svētīts svētais altāris (vai ''antimi(e)ns'' kā tā aizvietotājs) ar svēto relikviju daļiņām (tikai pie šiem noteikumiem var tikt svinēts euharistiskais dievkalpojums). | ||
| − | ** Romas Katoļu Baznīcā no altāru skaita atkarīgs dievnama statuss, vai tā ir baznīca, [[katedrāle]] vai [[bazilika]]. | + | ** Romas Katoļu Baznīcā no altāru skaita atkarīgs dievnama statuss, vai tā ir [[baznīca]], [[katedrāle]] vai [[bazilika]]. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 21. septembris, plkst. 12.05
Altāris (altare, no altaria - "augstais upura galds", no lat. altus - "augsts"; sengr. βωμός, bemos, angl./vāc. Altar, fr. autel) - īpaši veidota upurēšanas vieta reliģiskā kultā, virsma, uz kuras vai pie kuras tiek veikts rituāls.
- Kristietībā - upurēšanas galds, uz kura novietots upuris (sv. Vakarēdiens), svētie Raksti, relikvijas u.tml. Centrālais arhitektoniskais objekts dievnamā. Pirmajos gadsimtos to veidoja horizontāla plāksne (mensa), kas novietota uz paaugstinātas pamatnes (stipes). Galvenā dievnama daļa, augstāka par pārējām divām daļām, novietota austrumu pusē. Paredzēts vienīgi svētkalpotāju sakramentālām darbībām un simbolizē neredzamo, garīgo pasauli. Dažos dievnamos bez viena, galvenā, ir vēl arī vairāki citi altāri, bet visu altāru iekārtojums ir vienāds. Nepieciešamie altāra piederumi ir divi galdi: dievgalds (tronis) un upura galds. Ap XII gs. aiz vai uz galda tika novietots dekoratīvs paaugstinājums - retabls. Tālākā attīstība ietekmēja altāru skaita pieaugumu un sazarotas tipoloģijas izveidošanos, piemēram, sarkofāga, ciborija, virotņu, baldahīna, tabernākula altāri u.c.
- Pareizticīgo Baznīcā - bīskapa svētīts svētais altāris (vai antimi(e)ns kā tā aizvietotājs) ar svēto relikviju daļiņām (tikai pie šiem noteikumiem var tikt svinēts euharistiskais dievkalpojums).
- Romas Katoļu Baznīcā no altāru skaita atkarīgs dievnama statuss, vai tā ir baznīca, katedrāle vai bazilika.
Literatūra par šo tēmu
- Hallo R. Die Monumentalaltare des Altertums. - Diss: Göttingen, 1923
- Braun J. Der christliche Altar. - München, 1924
- Ritter K.-B. Der Altar. - Kassel, 1930
- Hasse M. Der Flügelaltar. - Dresden, 1941
- Heimann K. Der christliche Altar. - Arensberg, 1954
- Grundmann W. Die Sprache des Altares. - Berlin, 1966
- Knoepfli A. Der Altar des 18. Jh. - München, 1978
- Schindler H. Der Schnitzaltar - Meisterwerke in Süddtl., Österr. und Südtirol. - Recklinghausen, 1982
- Seifert A, Westfälische Altäre. - Diss: München, Bonn 1983
- Beutler Ch. Die Anfänge des mittelalterlichen Altäre. // Studien zur europ. Skulptur im 12./13. Jh., Frankfurt am M. 1994, S. 457-467
Resursi internetā par šo tēmu
- Altars (in Scripture) - Catholic Encyclopedia
- History of the Christian Altar - Catholic Encyclopedia
- Altar (religion) - Britannica Online Encyclopedia
- Home Altar in the Hindu tradition - Harvard university
