Atšķirības starp "Konts Ogists" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 2. decembris, plkst. 12.30

Ogists Konts (Auguste Comte, 1798.-1857.) - filosofs, "socioloģijas tēvs" un pozitīvisma pamatlicējs, vēstures filozofs.

Dzimis 1798. gada 17. janvārī Monpeljē, Francijā, ierēdņa ģimenē. Mācījies licejā un vēlāk Parīzes politehniskajā skolā. 1818. gadā iekārtojās darbā pie Sensimona par privātsekretāru. 1832.-1843. gados repetitors un eksaminators Parīzes politehniskajā skolā. Sadzīvē bija noslēgts vienpatis, visu laiku veltot savām idejām un mērķtiecīgam darbam kabinetā; nekad netika ceļojis, neinteresējās par politiku, nelasīja laikrakstus un žurnālus. Dzīvoja smagos apstākļos. Saskarsmē ar apkārtējiem ļoti iedomīgs. Uzskatīja, ka cilvēki nesaprotot viņa teorijas un idejas, neiedziļinās un neaizdomājas par iztirzātās problēmas būtību, virspusēji uztver viņa idejas. Zināmākiee darbi ir "Pozitīvās filozofijas kurss" 6 sējumos (1830.–1842.) un "Pozitīvās politikas sistēma" 4 sējumos (1851.–1854.).

No sava skolotāja Sensimona filozofs aizguva domu par sabiedrības organizāciju un pašu terminu „pozitīvisms”. Pozitīvismā svarīga ir atziņa, ka cilvēka prāts nevar visu absolūti izzināt un tāpēc atsakās pētīt notikumu cēloņus un parādību iekšējo būtību, bet koncentrējas uz pašu notikumu gaitu. Ar pozitīvismu Konts atzīmē kontrastu starp nepieciešamo un nevajadzīgo. Pozitīvisms pieļauj iespēju, ka nevar sasniegt absolūtas zināšanas. Ogists Konts uzskata, ka neviena zinātne vēl nav sasniegusi pozitīvo pilnību. Visās zinātnēs ir sastopamas iepriekšējo posmu pēdas. Radīja savu zinātņu hierarhijas sistēmu, kurā galvenā bija matemātika, pēc tam – fizika, ķīmija u.c. eksaktās zinātnes, savukārt sabiedriskās jeb humanitārās zinātnes uzskatīja par atpalikušām (vēsture vispār neesot zinātnes vārda cienīga - nevajadzīgu un bezmērķīgu faktu un sīkumu studēšana). Nekas šajās zinātnēs nav simtprocentīgi objektīvs un pierādāms, līdz ar to tie ir tikai minējumi. Savukārt minējumi par vienu notikumu var būtiski atšķirties cits no cita. Tas neveicina zinātnes attīstību, jo zinātnieki vadās no savām emocijām, bet tas ietekmē viņu pētījumus un nepareizi. Pētot notikumu jāatmet emocijas un jābalstās uz zinātniskiem pamatojumiem. Vēsturē nekas nav objektīvs, tātad tā ir nevajadzīga zinātne. Ar sabiedriskās dzīves pētīšanu jānodarbojas zinātnei, ko viņš nosauca par "socioloģiju". Tai ir jāatrod likumus, kas nosaka sabiedrības dzīvi un evolūciju, jānovēro un jāpēta sabiedrības iekārta, jāsalīdzina dažādas sabiedrības balstoties uz to vēsturi. Postulēja, ka socioloģijai jākļūst par zinātņu zinātni, pārņemot no eksaktajām zinātnēm metodoloģiju. Zinātnei jābūt pozitīvai un pēc Ogista Konta domām nav vajadzības meklēt lietu cēloņus, jo pietiek ar pašas dabas likumiem. Nav būtiski kāpēc notiek kāds notikums, bet svarīgi ir kā tas notiek. Cēloņus nav vērts pētīt, jo ne vienmēr ir pierādāma to objektivitāte. Kā zinātnisko metodi piedāvāja lietota matemātisku aprēķinu. Cilvēces attīstību jāveicina ar nesatricināmiem likumiem un jāveido stabila sabiedrība, kurā zinātniekiem jādod intelektuālā vara, bet materiālais spēks slēptos strādnieku un buržuāzijas rokās. Sabiedrību, pēc Ogista Konta domām, tāpat kā mehānismu var noregulēt, tad tā darbosies pēc noteiktiem likumiem un stingri noteiktās robežās. Savukārt socioloģijas uzdevums ir atklāt sabiedrības eksistences likumus un organizēt sabiedrību, lai tā būtu stabila un turpinātu progresēt. Piedāvāja sabiedrības stabilitāti veidot uz reliģijas bāzes, kur Dieva vietā ir pati cilvēce. Dievs ir dominējis pirmajā cilvēces attīstības pakāpē un bijis nozīmīgs vēlāk. Dievs ir kaut kas pārdabisks, kas, protams, nav pieņemams Konta jaunajai pozitīvisma stadijai. Dievs ir neizskaidrojama, subjektīva parādība. Konts savā būtībā ir reliģiozs. Viņš izveido savu reliģiju, izstrādā rituālu un kalendāru, kur svēto vārdu vietā ir cilvēces labdaru vārdi.

Izvirzīja cilvēces vēsturiskās attīstības 3 stadiju teoriju:

• teoloģiskais laikmets (no aizvēstures līdz XIV gadsimtam) – visu neizprotamo skaidro kā brīnumu
• metafiziskais laikmets (no XIV gs. līdz Lielajai franču revolūcijai) – meklē skaidrojumu lietu būtībā, filozofiskums
• pozitīvais laikmets – priekšplānā ir pozitīvie zinātniskie fakti.

Uzskatīja, ka teoloģiskais un pozitīvisma laikmets ir organiski periodi, jo viduslaikos sabiedrību organizē un pārvalda Baznīca, bet metafiziskais laikmets ir kritiskais periods. Metafiziskajā laikmetā darbojas apgaismotāji, bet laikmetu noslēdz revolūcija, kura liekas nepievilcīga pašam Kontam, jo uzskata, ka šis periods ir nenozīmīgs, jo ir tikai kā pārejas periods no teoloģiskā perioda uz pozitīvo periodu.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 211. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu