Atšķirības starp "Kroče Benedeto" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Benedeto Kroče''' (''Benedetto Croce'', 1866.-1952.) - filosofs, kultūrvēsturnieks, politiķis. | '''Benedeto Kroče''' (''Benedetto Croce'', 1866.-1952.) - filosofs, kultūrvēsturnieks, politiķis. | ||
---- | ---- | ||
| − | Dzimis 1866. gada 25. februārī Pesčaserolā (''Pescasseroli''), [[Itālijas karaliste 1861.-1947.|Itālijas karalistē]], bagātu zemes īpašnieku ģimenē. 1883. gadā zemestrīcē gāja bojā viņa ģimene, un zēnu paņēma pie sevis tā tēvocis Silvio Spaventa. Studējis jurisprudenci Neapoles universitātē, taču studijas nepabeidza, to vietā izvēloties Eiropas apceļošanu. 1903. gadā kopā ar [[Džentile Džovanni|Džentili]] (''Giovanni Gentile'') sāka izdot žurnālu "La Critica", taču, žurnālam kļūstot profašistiskam, pameta redzakciju. 26.01.1910. iecelts par Itālijas karalistes senatoru. 1914. gadā apprecējās ar Adeli Rossi, turpmākajos gados ģimenē piedzima 4 meitas. Laikā no 1902. līdz 1920. gadam profesors Neapoles universitātē. 1920.-1921. gados pildīja izglītības ministra pienākumus. Nepieņēma [[Fašisms|fašistu]] valdību un atsacījās ar to sadarboties. 1943. gadā kļuva par atjaunotās Liberālās partijas priekšsēdētāju un Satversmes sapulces locekli. 1947. gadā pameta politiku, pievēršoties zinātnei - savā villā Neapolē izveidoja Vēstures pētījumu institūtu. 1949. gadā tika paralizēts, taču turpināja aktīvi darboties intelektuālajā darbā. Miris 1952. gada 20. novembrī Neapolē. | + | Dzimis 1866. gada 25. februārī Pesčaserolā (''Pescasseroli''), [[Itālijas karaliste 1861.-1947.|Itālijas karalistē]], bagātu zemes īpašnieku ģimenē. 1883. gadā zemestrīcē gāja bojā viņa ģimene, un zēnu paņēma pie sevis tā tēvocis Silvio Spaventa (''Silvio Spaventa''). Studējis jurisprudenci Neapoles universitātē (''dell'Università di Napoli''), taču studijas nepabeidza, to vietā izvēloties Eiropas apceļošanu un Hēgeļa darbu lasīšanu. 1903. gadā kopā ar [[Džentile Džovanni|Džentili]] (''Giovanni Gentile'') sāka izdot žurnālu "La Critica", taču, žurnālam kļūstot profašistiskam, pameta redzakciju. 26.01.1910. iecelts par Itālijas karalistes senatoru. 1914. gadā apprecējās ar Adeli Rossi, turpmākajos gados ģimenē piedzima 4 meitas. Laikā no 1902. līdz 1920. gadam profesors Neapoles universitātē. 1920.-1921. gados pildīja izglītības ministra pienākumus. Nepieņēma [[Fašisms|fašistu]] valdību un atsacījās ar to sadarboties. 1943. gadā kļuva par atjaunotās Liberālās partijas priekšsēdētāju un Satversmes sapulces locekli. 1947. gadā pameta politiku, pievēršoties zinātnei - savā villā Neapolē izveidoja Vēstures pētījumu institūtu (''Istituto Italiano per gli Studi Storici''). 1949. gadā tika paralizēts, taču turpināja aktīvi darboties intelektuālajā darbā. Miris 1952. gada 20. novembrī Neapolē. |
Savos uzskatos karojošs [[Marksisms|marksisma]] pretinieks, [[Neohēgelisms|neohēgelietis]]. Postulēja 4 pasaules gara augšupejas pakāpes: estētisko (gara iemiesošanās atsevišķajā), loģisko (vispārīgā sfēra), ekonomisko (privāto interešu sfēra) un ētisko (kopējo interešu sfēra). Viņa uzskati visai ietekmēja mākslas zinātni. mākslu kā atsevišķā intuitīvu izpratni, kas izpaužas jutekliskos tēlos, Kroče pretstatīja loģiskajai domāšanai kā racionālai vispārīgā izziņai. Par ētikas pamatprincipu izvirzīja indivīda pakārtotību vizpārīgajam. Galvenais darbs ir "Gara filosofija" (1902.-1917.). | Savos uzskatos karojošs [[Marksisms|marksisma]] pretinieks, [[Neohēgelisms|neohēgelietis]]. Postulēja 4 pasaules gara augšupejas pakāpes: estētisko (gara iemiesošanās atsevišķajā), loģisko (vispārīgā sfēra), ekonomisko (privāto interešu sfēra) un ētisko (kopējo interešu sfēra). Viņa uzskati visai ietekmēja mākslas zinātni. mākslu kā atsevišķā intuitīvu izpratni, kas izpaužas jutekliskos tēlos, Kroče pretstatīja loģiskajai domāšanai kā racionālai vispārīgā izziņai. Par ētikas pamatprincipu izvirzīja indivīda pakārtotību vizpārīgajam. Galvenais darbs ir "Gara filosofija" (1902.-1917.). | ||
Pašreizējā versija, 2009. gada 3. decembris, plkst. 12.59
Benedeto Kroče (Benedetto Croce, 1866.-1952.) - filosofs, kultūrvēsturnieks, politiķis.
Dzimis 1866. gada 25. februārī Pesčaserolā (Pescasseroli), Itālijas karalistē, bagātu zemes īpašnieku ģimenē. 1883. gadā zemestrīcē gāja bojā viņa ģimene, un zēnu paņēma pie sevis tā tēvocis Silvio Spaventa (Silvio Spaventa). Studējis jurisprudenci Neapoles universitātē (dell'Università di Napoli), taču studijas nepabeidza, to vietā izvēloties Eiropas apceļošanu un Hēgeļa darbu lasīšanu. 1903. gadā kopā ar Džentili (Giovanni Gentile) sāka izdot žurnālu "La Critica", taču, žurnālam kļūstot profašistiskam, pameta redzakciju. 26.01.1910. iecelts par Itālijas karalistes senatoru. 1914. gadā apprecējās ar Adeli Rossi, turpmākajos gados ģimenē piedzima 4 meitas. Laikā no 1902. līdz 1920. gadam profesors Neapoles universitātē. 1920.-1921. gados pildīja izglītības ministra pienākumus. Nepieņēma fašistu valdību un atsacījās ar to sadarboties. 1943. gadā kļuva par atjaunotās Liberālās partijas priekšsēdētāju un Satversmes sapulces locekli. 1947. gadā pameta politiku, pievēršoties zinātnei - savā villā Neapolē izveidoja Vēstures pētījumu institūtu (Istituto Italiano per gli Studi Storici). 1949. gadā tika paralizēts, taču turpināja aktīvi darboties intelektuālajā darbā. Miris 1952. gada 20. novembrī Neapolē.
Savos uzskatos karojošs marksisma pretinieks, neohēgelietis. Postulēja 4 pasaules gara augšupejas pakāpes: estētisko (gara iemiesošanās atsevišķajā), loģisko (vispārīgā sfēra), ekonomisko (privāto interešu sfēra) un ētisko (kopējo interešu sfēra). Viņa uzskati visai ietekmēja mākslas zinātni. mākslu kā atsevišķā intuitīvu izpratni, kas izpaužas jutekliskos tēlos, Kroče pretstatīja loģiskajai domāšanai kā racionālai vispārīgā izziņai. Par ētikas pamatprincipu izvirzīja indivīda pakārtotību vizpārīgajam. Galvenais darbs ir "Gara filosofija" (1902.-1917.).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 217. lpp.
- Fabio Fernando Rizi. Benedetto Croce and Italian Fascism. - Univ. of Toronto Press: Toronto, 2003
- Karl Egon Lönne. Benedetto Croce: Vermittler zwischen deutschem und italienischem Geistesleben. - Francke: Tübingen u.a., 2002
- Sarah Dessi Schmid, Ernst Cassirer und Benedetto Croce. - Francke: Tübingen, 2005
- Manfred Thiel,. Benedetto Croce: Italien am Vorabend des Faschismus; eine analytische Darstellung. - Elpis-Verlag: Heidelberg, 2003
- Robert Zimmer. Benedetto Croces Ästhetik und ihre Entwicklung. - Peter Lang: Frankfurt am Main, 1985
- Кроче Б. Исторический материализм и марксистская экономика. - Москва, 1902
- Кроче Б. Эстетика как наука о выражении и как общая лингвистика. Часть I. Теория. - М. и С. Сабашниковы: Москва, 1920, 172 с.
- Кроче Б. Теория и история историографии. - Школа «Языки русской культуры»: Москва, 1998, 192 с.
- Кроче Б. Антология сочинений по философии: История. Экономика. Право. Этика. Поэзия. - Пневма: СПб., 1999
- Мальцева С. Философско-эстетическая концепция Бенедетто Кроче. Диалог прошлого с настоящим. — Петербург XXI век: СПб., 1996, 160 с., ISBN 5-88485-035-2
- Овсянникова И.А. Либеральная философия Бенедетто Кроче. - Омск, 1998
Resursi internetā par šo tēmu
- Benedetto Croce - Classic Encyclopedia
- Croce's Aesthetics - Stanford Enciclopedia of Philosophy
- Online Books by Benedetto Croce.
- Benedetto Croce. Aesthetic as Science of Expression and General Linguistic. - Project Gutenberg
- Benedetto Croce Archive.
- Benedetto Croce - Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon
- Literatur von und über Benedetto Croce im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek
