Atšķirības starp "Herēze" versijām
No ''Vēsture''
m |
|||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | ''' | + | '''Herēze''' (no gr. ''αἵρεσις'' – hairesis, „izvēle“) novecojušā literatūrā arī '''ķecerība''' (no vāc. "Ketzer": no grieķu ''καθαρός – katharos'') – maldu mācība, apzināta novirze no vispārpieņemtā ticības kanona un atšķirīgs, attiecīgi "nepareizs" pamatpostulātu traktējums. Sākotnēji vārds nozīmēja „virziena izvēle“, un Palestīnas jūdeohellēniskajā vidē ar to apzīmēja gan dažādas[filozofijas skolas, gan iekšējos strāvojumus dažādās reliģijās (piemēram, [[Jūdaisms|jūdaismā]] iekšējās reliģiskās partijas: [[Farizeji|farizejus]] un [[Sadukeji|sadukejus]]), līdzīgi tam, ko mūsdienās apzīmē ar jēdzienu "[[sekta]]". Šādā nozīmē m.ē. pirmajā gadsimtā jūdi kristiešus dēvēja par „nacariešu herētiķiem“ jeb "ķeceriem" (t.i. „nacariešu sektu“). Negatīvu nozīmi apzīmējums iegūst [[Jaunā Derība|Jaunajā derībā]], jo tika uzskatīts, ka pestīšanu var iegūt tikai caur [[Jēzus Kristus|Kristu]], un citu alternatīvu nav – Kristus noliegšana noved pie pazušanas. Apustulis Pēteris raksta par „samaitājošo herēzi“ (2. vēst. 2:1), gan sv. Pāvils herēzi ierindo vienā kategorijā ar tādiem grēkiem kā maģija un elku pielūgsme (vēst galil. 5:20). Kristīgā Baznīca sāka par „herēzi“ dēvēt idejas, kuras it kā atzina Dievu, bet noraida kādu vai kādas no Baznīcas pamatdoktrīnām un [[Rituāls|rituāliem]]. [[Viduslaiki|Viduslaikos]] abas ortodoksās Baznīcas – Romas katoļu un Grieķu katoļu (pareizticīgā) – viena otru uzskatīja par herētiķiem, kā arī abas par herētiķiem uzskatīja visus [[Protestantisms|protestantus]]. |
Attiecīgi: | Attiecīgi: | ||
| − | * '''Heresiarhs''' (sengr. αἱρεσιάρχης | + | * '''Heresiarhs''' (sengr. ''αἱρεσιάρχης - hairesiarchēs'') – herētiķu kopienas, sektas garīgais līderis; |
| − | * '''Herētiķis''', jeb '''Ķeceris''' (sengr. αἱρετικός | + | * '''Herētiķis''', jeb '''Ķeceris''' (sengr. ''αἱρετικός - hairetikos'') – herētiķu kopienas loceklis, herēzes piekritējs. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
| + | * Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 225. lpp. | ||
| + | ---- | ||
* Walter Bauer. A Greek-English Lexicon of the New Testament and Other Early Christian Literature. 3d ed., edited and revised by Frederick William Danker, 2000 | * Walter Bauer. A Greek-English Lexicon of the New Testament and Other Early Christian Literature. 3d ed., edited and revised by Frederick William Danker, 2000 | ||
* Christoph Auffarth. Die Ketzer. - C. H. Beck Verlag, München 2005, ISBN 3-406-50883-9 | * Christoph Auffarth. Die Ketzer. - C. H. Beck Verlag, München 2005, ISBN 3-406-50883-9 | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 7. decembris, plkst. 15.43
Herēze (no gr. αἵρεσις – hairesis, „izvēle“) novecojušā literatūrā arī ķecerība (no vāc. "Ketzer": no grieķu καθαρός – katharos) – maldu mācība, apzināta novirze no vispārpieņemtā ticības kanona un atšķirīgs, attiecīgi "nepareizs" pamatpostulātu traktējums. Sākotnēji vārds nozīmēja „virziena izvēle“, un Palestīnas jūdeohellēniskajā vidē ar to apzīmēja gan dažādas[filozofijas skolas, gan iekšējos strāvojumus dažādās reliģijās (piemēram, jūdaismā iekšējās reliģiskās partijas: farizejus un sadukejus), līdzīgi tam, ko mūsdienās apzīmē ar jēdzienu "sekta". Šādā nozīmē m.ē. pirmajā gadsimtā jūdi kristiešus dēvēja par „nacariešu herētiķiem“ jeb "ķeceriem" (t.i. „nacariešu sektu“). Negatīvu nozīmi apzīmējums iegūst Jaunajā derībā, jo tika uzskatīts, ka pestīšanu var iegūt tikai caur Kristu, un citu alternatīvu nav – Kristus noliegšana noved pie pazušanas. Apustulis Pēteris raksta par „samaitājošo herēzi“ (2. vēst. 2:1), gan sv. Pāvils herēzi ierindo vienā kategorijā ar tādiem grēkiem kā maģija un elku pielūgsme (vēst galil. 5:20). Kristīgā Baznīca sāka par „herēzi“ dēvēt idejas, kuras it kā atzina Dievu, bet noraida kādu vai kādas no Baznīcas pamatdoktrīnām un rituāliem. Viduslaikos abas ortodoksās Baznīcas – Romas katoļu un Grieķu katoļu (pareizticīgā) – viena otru uzskatīja par herētiķiem, kā arī abas par herētiķiem uzskatīja visus protestantus.
Attiecīgi:
- Heresiarhs (sengr. αἱρεσιάρχης - hairesiarchēs) – herētiķu kopienas, sektas garīgais līderis;
- Herētiķis, jeb Ķeceris (sengr. αἱρετικός - hairetikos) – herētiķu kopienas loceklis, herēzes piekritējs.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 225. lpp.
- Walter Bauer. A Greek-English Lexicon of the New Testament and Other Early Christian Literature. 3d ed., edited and revised by Frederick William Danker, 2000
- Christoph Auffarth. Die Ketzer. - C. H. Beck Verlag, München 2005, ISBN 3-406-50883-9
- Alfonso de Castro. Adversos omnes haereses libri XIV - Paris 1534, Antwerpen 1556
- Martin Mosebach. Häresie der Formlosigkeit. Die römische Liturgie und ihr Feind. - Wien, 2002. ISBN 3-85418-102-7
- Теологический энциклопедический словарь. Ред. Уолтер Элвелл. Москва: Ассоциация «Духовное возрождение», 2003. С. 440.
- прот. Иванцов-Платонов «Ереси и расколы первых веков христианства» - Москва, 1878
Resursi internetā par šo tēmu
- Aktuelle Literatur zur Häresie und zur Wahrheit des christlichen Glaubens
- Ketzer im Mittelalterlichen Recht (Universität Konstanz, Sommersemester 2003; mit umfangreichen Literaturhinweisen)
- Les hérésies du XIe au XIIe siècle
- Свт. Игнатий (Брянчанинов). Понятие о ереси и расколе.
- С. В. Булгаков. Справочник по ересям, сектам и расколам
- Краткая информация о религиях и конфессиях - энциклопедия «Народы и религии мира»
