Atšķirības starp "Psihoanalīzes metode" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 17. decembris, plkst. 20.48

Psihoanalīzes metode jeb psihovēstures metode - vēstures pētīšanas metode kurā koncentrējas uz zemapziņas simboliem un asociācijām, kolektīvām sabiedrības vēlmēm, bailēm un citām sajūtām un praksēm. Psihovēsture cenšas pētīt vēstures notikumu psiholoģisko motivāciju. Tā apvieno psihoterapijas pieņēmumus ar sociālo zinātņu metodoloģiju, lai saprastu emocionālos iemeslus grupu, nāciju sociālo un politsko uzvedību. Tā daudz koncetrējas uz bērnību un ģimeni, kā arī uz antropoloģijas un etnoloģijas psiholoģiskajā studijām. Šī teorija daudz ko ir aizņēmusies no Freida teorijas par sapņiem un to saprašanu. Psihoanalīze pievēršas analīzei gan psihiski, gan sociāli. Centrā atrodas iespējamā skatītāju reakcija uz redzēto, izpratne par redzēto. Metodes iedibinātājs ir Lloyd de Mause, kurš aprakstīja dažādus psihogēniskus kodus, kas balstījās uz vecāku uzvedību vēsturē un dažādās kultūrās, līdz ar to tā ir cieši saistīta ar vēsturisko biogrāfiju. Ir trīs novirzieni:

1. Bērnības vēsture – kā bērni tika audzināti, kā tika veidota ģimene, kā un vai šīs prakses ir mainījušās, bērnu vieta sabiedrība dažādos laikos, izturēšanās prêt bērniem.
2. Psihobiogrāfija – atsevišķu cilvēku motivācijas izpratne.
3. Grupas psihovēsture – cenšas saprast lielāku grupu motivāciju. Šeit tiek mēģināts skatīt grupu fantāziju analīzi – politisko runu analīze, karikatūru analīze, mediju virsraksti, jo tie visi ietver norādes uz zemapziņas domāšanu un uzvedību.

Par aizsācējiem var uzskatīt Freida darbu “Civilization and its Discontents”, Wilhelm Reich “Mass psychology of Fascism”, Erich Fromm ‘The Fear of Freedom” – par politisko ideoloģiju motivāciju.

Protams, šai metodei ir ļoti liela vājā puse: vēsturnieks nevar vairs piekļūt pagātnes cilvēkiem, lai saprastu, kas ir zemapziņas objekts un kas nē. Vēsturniekam ir grūti objektīvi un neapgāžami noteikt, piemēram, vai tieši tas objekts var tikt uzskatīts par tādu un tādu simbolu, vai arī tam ir bijusi cita nozīme. Bieži vien tiek uzskatīta par palīgnozari.

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

• The Postmodern History Reader. - London, New York, 1998
• Topolski J. Methodology of History. - Warsaw, 1976
• Rose Gillian. Visual Methodologies: an introduction to the interpretation of visual materials. - Sage Publications: London, 2007

• Haupt H.G., Kocka J. Geschichte und Vergleich. - Frankfurt am Main, 1996
• Historische Methode. - München, 1988.

• Абрамов В. Математические методы в исторических исследованиях. - Саранск, 1998
• Ковальченко И.Д. Методы исторического исследования. - Москва, 1987
• Споры о главном. - Москва, 1993