Atšķirības starp "Lingvistiskā filosofija" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Lingvistiskā filosofija''', arī '''loģiskā analīze''', '''lingvistiskā analīze''', '''ikdienas valodas filosofija''' – viens no [[Analītiskā filosofija|analītiskās filosofijas]] virzieniem. Populārs anglosakšu zemēs ([[Rails Džilberts|Dž.Rails]], Dž.Ostins, Dž.Visdoms, M.Bleks, P.Malkolms u.c.). Šī virziena pamatā ir Mūra „veselā saprāta filosofija“ un [[Vitgenšteins Ludvigs|Vitgenšteina]] vēlīnie uzskati. Līdzīgi kā citas [[Neopozitīvisms|neopozitīvisma]] skolas, neatzīst, ka filosofija būtu pasaules uzskats, un tradicionālās filosofijas problēmas uzskata par pseidoproblēmām, kas rodas tāpēc, ka sakarā ar valodas dezorientējošo ietekmi uz domāšanu netiek izprasta valodas īstenā daba. Filosofijai drīzāk jānoskaidro grūtības, kas rodas, nepareizi lietojot vārdus un teikumus. Kā uzsver lingvistiskās filosofijas Kembridžas grupas pārstāvji, filosofijas uzdevums ir pildīt „terapeitisku“ funkciju, ārstēt mūsu valodas kaites. Cenšoties „pārvarēt metafiziku“, lingvistiskās filosofijas piekritēji ne tikai atmet tradicionālās filosofijas „ontoloģisko metafiziku“, bet arī, noliedzot vispār jebkādas viengabalainas filosofiskas koncepcijas iespējamību, noraida [[Loģiskais pozitīvisms|loģiskā pozitīvisma]] gnozeologisko metafiziku ar tās „tieši dotā“ principu, [[Verificējamības princips|verificējamības principu]] u.c. Uzskatot valodas analīzi par filosofiskās pētīšanas pamatmērķi, lingvistiskās filosofijas, it īpaši Oksfordas grupas pārstāvji, par savas ievērības objektu izraugās nevis mākslīgās valodas, valodas-modeļus, bet gan dabisko sarunu valodu (pamatojot to, ka sarunvalodas bagātību nav iespējams izsmeļoši izteikt kaut kādās „ideālās valodas“ shēmās). Kritiķi norāda, ka lingvistiskā filosofija pārvēršot pētīšanu par valodai piemītošo izteicienu dažādo lietošanas veidu aprakstu, ka valoda tai ir līdzeklis pasaules konstruēšanai, nevis atspoguļošanai, valoda tiek pārvērsta par mistisku autonomu spēku. | + | '''Lingvistiskā filosofija''', arī '''loģiskā analīze''', '''lingvistiskā analīze''', '''ikdienas valodas filosofija''' – viens no [[Analītiskā filosofija|analītiskās filosofijas]] virzieniem. Populārs anglosakšu zemēs ([[Rails Džilberts|Dž.Rails]], Dž.Ostins, Dž.Visdoms, M.Bleks, P.Malkolms u.c.). Šī virziena pamatā ir Mūra „veselā saprāta filosofija“ un [[Vitgenšteins Ludvigs|Vitgenšteina]] vēlīnie uzskati. Pēc Vitgenšteina domām, filosofijas objekts ir lingvistiskā analīze, valodas un domāšanas semantiskā noskaidrošana. Filosofiskās problēmas, raksta Vitgenšteins, tiek risinātas nevis iegūstot jaunu informāciju, bet gan organizējot to, ko mēs vienmēr esam zinājuši: filosofija ir cīņa pret mūsu sapratnes noburtību ar mūsu valodu. Filosofiskās problēmas tiek atrisinātas, ielūkojoties mūsu valodas darbības mehānismā un pie tam darot to tādā veidā, lai mēs problēmas atpazītu - pretēji tieksmei tās pārprast. “... skaidrība, pēc kādas tiecamies, ir patiešām pilnīga skaidrība. Bet tas gluži vienkārši nozīmē, ka filosofiskām problēmām vajag pilnīgi izzust”. Pēc Vitgenšteina domām, filosofija ir paradokss, bet tāds paradokss, kuru mēs varam apjēgt vienīgi nonākot pie skaidras izpratnes par to, ko mēs darām, kad veicam domāšanas un runas darbības. Līdzīgi kā citas [[Neopozitīvisms|neopozitīvisma]] skolas, neatzīst, ka filosofija būtu pasaules uzskats, un tradicionālās filosofijas problēmas uzskata par pseidoproblēmām, kas rodas tāpēc, ka sakarā ar valodas dezorientējošo ietekmi uz domāšanu netiek izprasta valodas īstenā daba. Filosofijai drīzāk jānoskaidro grūtības, kas rodas, nepareizi lietojot vārdus un teikumus. Kā uzsver lingvistiskās filosofijas Kembridžas grupas pārstāvji, filosofijas uzdevums ir pildīt „terapeitisku“ funkciju, ārstēt mūsu valodas kaites. Cenšoties „pārvarēt metafiziku“, lingvistiskās filosofijas piekritēji ne tikai atmet tradicionālās filosofijas „ontoloģisko metafiziku“, bet arī, noliedzot vispār jebkādas viengabalainas filosofiskas koncepcijas iespējamību, noraida [[Loģiskais pozitīvisms|loģiskā pozitīvisma]] gnozeologisko metafiziku ar tās „tieši dotā“ principu, [[Verificējamības princips|verificējamības principu]] u.c. Uzskatot valodas analīzi par filosofiskās pētīšanas pamatmērķi, lingvistiskās filosofijas, it īpaši Oksfordas grupas pārstāvji, par savas ievērības objektu izraugās nevis mākslīgās valodas, valodas-modeļus, bet gan dabisko sarunu valodu (pamatojot to, ka sarunvalodas bagātību nav iespējams izsmeļoši izteikt kaut kādās „ideālās valodas“ shēmās). Kritiķi norāda, ka lingvistiskā filosofija pārvēršot pētīšanu par valodai piemītošo izteicienu dažādo lietošanas veidu aprakstu, ka valoda tai ir līdzeklis pasaules konstruēšanai, nevis atspoguļošanai, valoda tiek pārvērsta par mistisku autonomu spēku. Var uzskaitīt vairākas XX gs. filosofijā atrodamas idejas par valodu, piemēram: 1) valodas loģiskais modelis, kas sākas ar Frēges pētījumiem, 2) uz valodas lietotājiem vērstas pieejas (Ostins un Vitgenšteins), 3) valodas divkāršās artikulācija ideja semioloģijā un lingvistikā, 4) Čomska ģeneratīvās gramatikas koncepcija, 5) dihotomija starp valodu un runu jeb kodu un vēstījumu, 6) biheivioristiskā valodas izpratne un 7) valoda kā simbolu sistēma (Gudmens). |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 237.-238. lpp. | * Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 237.-238. lpp. | ||
| + | * Vējš J.N. Lingvistiskā filozofija. – Avots: Rīga, 1981. | ||
| + | |||
| + | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
| + | |||
| + | * [http://home.parks.lv/gundega/salidz.htm Filosofijas noteiksme Ludviga Vitgenšteina un Žaka Deridā koncepcijās.] | ||
| + | * [http://filozofija.lu.lv/taurens.html Taurens J. Lingvistiskās nozīmes teorijas arhitektūras semantikā.] | ||
[[Kategorija:Filosofija]] | [[Kategorija:Filosofija]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 27. janvāris, plkst. 11.24
Lingvistiskā filosofija, arī loģiskā analīze, lingvistiskā analīze, ikdienas valodas filosofija – viens no analītiskās filosofijas virzieniem. Populārs anglosakšu zemēs (Dž.Rails, Dž.Ostins, Dž.Visdoms, M.Bleks, P.Malkolms u.c.). Šī virziena pamatā ir Mūra „veselā saprāta filosofija“ un Vitgenšteina vēlīnie uzskati. Pēc Vitgenšteina domām, filosofijas objekts ir lingvistiskā analīze, valodas un domāšanas semantiskā noskaidrošana. Filosofiskās problēmas, raksta Vitgenšteins, tiek risinātas nevis iegūstot jaunu informāciju, bet gan organizējot to, ko mēs vienmēr esam zinājuši: filosofija ir cīņa pret mūsu sapratnes noburtību ar mūsu valodu. Filosofiskās problēmas tiek atrisinātas, ielūkojoties mūsu valodas darbības mehānismā un pie tam darot to tādā veidā, lai mēs problēmas atpazītu - pretēji tieksmei tās pārprast. “... skaidrība, pēc kādas tiecamies, ir patiešām pilnīga skaidrība. Bet tas gluži vienkārši nozīmē, ka filosofiskām problēmām vajag pilnīgi izzust”. Pēc Vitgenšteina domām, filosofija ir paradokss, bet tāds paradokss, kuru mēs varam apjēgt vienīgi nonākot pie skaidras izpratnes par to, ko mēs darām, kad veicam domāšanas un runas darbības. Līdzīgi kā citas neopozitīvisma skolas, neatzīst, ka filosofija būtu pasaules uzskats, un tradicionālās filosofijas problēmas uzskata par pseidoproblēmām, kas rodas tāpēc, ka sakarā ar valodas dezorientējošo ietekmi uz domāšanu netiek izprasta valodas īstenā daba. Filosofijai drīzāk jānoskaidro grūtības, kas rodas, nepareizi lietojot vārdus un teikumus. Kā uzsver lingvistiskās filosofijas Kembridžas grupas pārstāvji, filosofijas uzdevums ir pildīt „terapeitisku“ funkciju, ārstēt mūsu valodas kaites. Cenšoties „pārvarēt metafiziku“, lingvistiskās filosofijas piekritēji ne tikai atmet tradicionālās filosofijas „ontoloģisko metafiziku“, bet arī, noliedzot vispār jebkādas viengabalainas filosofiskas koncepcijas iespējamību, noraida loģiskā pozitīvisma gnozeologisko metafiziku ar tās „tieši dotā“ principu, verificējamības principu u.c. Uzskatot valodas analīzi par filosofiskās pētīšanas pamatmērķi, lingvistiskās filosofijas, it īpaši Oksfordas grupas pārstāvji, par savas ievērības objektu izraugās nevis mākslīgās valodas, valodas-modeļus, bet gan dabisko sarunu valodu (pamatojot to, ka sarunvalodas bagātību nav iespējams izsmeļoši izteikt kaut kādās „ideālās valodas“ shēmās). Kritiķi norāda, ka lingvistiskā filosofija pārvēršot pētīšanu par valodai piemītošo izteicienu dažādo lietošanas veidu aprakstu, ka valoda tai ir līdzeklis pasaules konstruēšanai, nevis atspoguļošanai, valoda tiek pārvērsta par mistisku autonomu spēku. Var uzskaitīt vairākas XX gs. filosofijā atrodamas idejas par valodu, piemēram: 1) valodas loģiskais modelis, kas sākas ar Frēges pētījumiem, 2) uz valodas lietotājiem vērstas pieejas (Ostins un Vitgenšteins), 3) valodas divkāršās artikulācija ideja semioloģijā un lingvistikā, 4) Čomska ģeneratīvās gramatikas koncepcija, 5) dihotomija starp valodu un runu jeb kodu un vēstījumu, 6) biheivioristiskā valodas izpratne un 7) valoda kā simbolu sistēma (Gudmens).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 237.-238. lpp.
- Vējš J.N. Lingvistiskā filozofija. – Avots: Rīga, 1981.
