Atšķirības starp "Liepājas koncentrācijas nometne (1934.-1935.)" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Liepājas koncentrācijas nometne''' - [[koncentrācijas nometne]]s tipa ieslodzījuma vieta<ref>Pasaulē starpkaru posmā šīs nometnes uzskatīja par pieņemamu veidu, kā izolēt lielas cilvēku grupas kara vai nekārtību apstākļos. Tikai pēc II pasaules kara, kad atklājās patiesība par masu slepkavībām nacistu un vēlāk arī padomju koncentrācijas nometnēs, šis nometņu apzīmējums ieguva jaunu nozīmi jau ar ārkārtēji negatīvu attieksmi. Tādēļ mūsdienās ir politkorekta tendence vieglāka režīma, taču arī pēc būtības koncentrācijas nometnes, dēvēt par "internēto nometnēm".</ref> Latvijas Republikā, [[Liepājas kara osta]]s teritorijā laikā no 1934. gada maija līdz 1935. gada martam, kurā pēc [[Ulmaņa apvērsums|Ulmaņa apvērsuma]] tika ieslodzīti [[Ulmaņa autoritārais režīms|režīma]] esošie un potenciālie politiskie pretinieki. Nometne bija ierīkota bijušajās [[Krievijas impērija|cara laiku]] kazarmās - sākotnēji nometne sastāvēja no piecām ēkām, kurās tika ievietoti ieslodzītie (četras vienā nožogojumā, un viena divstāvu ēka otrānožogojumā – 3., 18., 19., 20., 21. korpuss), bet no 1934. gada novembra ieslodzītie atradās vairs tikai divās ēkās (18, 19. korpusā). Ēkā Nr. 21 atradās kanceleja (virsnieki, divi rakstveži, dežurējošais telefonists, palīgtelpas, kā arī četras istabas), ēkā Nr. 23 – dežūrvirsnieka telpas, sardzes telpas un palīgtelpas, ēkā Nr. 18 – nometnes telpas (sešas istabas 14–26 m2 platībā, kā arī vannasistaba, virtuve, mazgājamā telpa un divas atejas), ēkā Nr. 19 (12 istabas 11–31 m2 platībā; viena 96, 55 m2, divas atejas, mazgāšanās telpa, virtuve). Nometni apjoza ar dubults dzeloņstiepļu 3990 m garu žogu un sešiem sargtorņiem. | '''Liepājas koncentrācijas nometne''' - [[koncentrācijas nometne]]s tipa ieslodzījuma vieta<ref>Pasaulē starpkaru posmā šīs nometnes uzskatīja par pieņemamu veidu, kā izolēt lielas cilvēku grupas kara vai nekārtību apstākļos. Tikai pēc II pasaules kara, kad atklājās patiesība par masu slepkavībām nacistu un vēlāk arī padomju koncentrācijas nometnēs, šis nometņu apzīmējums ieguva jaunu nozīmi jau ar ārkārtēji negatīvu attieksmi. Tādēļ mūsdienās ir politkorekta tendence vieglāka režīma, taču arī pēc būtības koncentrācijas nometnes, dēvēt par "internēto nometnēm".</ref> Latvijas Republikā, [[Liepājas kara osta]]s teritorijā laikā no 1934. gada maija līdz 1935. gada martam, kurā pēc [[Ulmaņa apvērsums|Ulmaņa apvērsuma]] tika ieslodzīti [[Ulmaņa autoritārais režīms|režīma]] esošie un potenciālie politiskie pretinieki. Nometne bija ierīkota bijušajās [[Krievijas impērija|cara laiku]] kazarmās - sākotnēji nometne sastāvēja no piecām ēkām, kurās tika ievietoti ieslodzītie (četras vienā nožogojumā, un viena divstāvu ēka otrānožogojumā – 3., 18., 19., 20., 21. korpuss), bet no 1934. gada novembra ieslodzītie atradās vairs tikai divās ēkās (18, 19. korpusā). Ēkā Nr. 21 atradās kanceleja (virsnieki, divi rakstveži, dežurējošais telefonists, palīgtelpas, kā arī četras istabas), ēkā Nr. 23 – dežūrvirsnieka telpas, sardzes telpas un palīgtelpas, ēkā Nr. 18 – nometnes telpas (sešas istabas 14–26 m2 platībā, kā arī vannasistaba, virtuve, mazgājamā telpa un divas atejas), ēkā Nr. 19 (12 istabas 11–31 m2 platībā; viena 96, 55 m2, divas atejas, mazgāšanās telpa, virtuve). Nometni apjoza ar dubults dzeloņstiepļu 3990 m garu žogu un sešiem sargtorņiem. | ||
| − | Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma norisinājās plašas represijas, kuru rezultātā vasarā, balstoties uz politiskiem apsvērumiem, tika apcietinātas vismaz 1080 personas. Lielākā daļa no potenciālajiem politiskajiem opozicionāriem nonāca apcietinājumā bez apsūdzības uzrādīšanas un tikai salīdzinoši nelielu daļu apcietināja par kādu nodarījumu. Nometnē ieslodzītie oficiālajā sarakstē tika dēvēti par "arestētajiem", "apcietinātajiem" vai "ieslodzītajiem", bet no jūnija sākuma oficiāli visi viņi bija "internētie". Lielākā daļa | + | Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma norisinājās plašas represijas, kuru rezultātā vasarā, balstoties uz politiskiem apsvērumiem, tika apcietinātas vismaz 1080 personas. Lielākā daļa no potenciālajiem politiskajiem opozicionāriem nonāca apcietinājumā bez apsūdzības uzrādīšanas un tikai salīdzinoši nelielu daļu apcietināja par kādu nodarījumu. Nometnē ieslodzītie oficiālajā sarakstē tika dēvēti par "arestētajiem", "apcietinātajiem" vai "ieslodzītajiem", bet no jūnija sākuma oficiāli visi viņi bija "internētie". Lielākā daļa ieslodzīto (322 jeb 87%) bija Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vai ar to saistītu biedrību un arodbiedrību biedri. Tika ieslodzīti saeimas deputāti un vadoši partijas darbinieki: Florians Ankipāns, Voldemārs Bastjānis, Ansis Buševics, Kārlis Dēķens, Roberts Dukurs, Eduards Dzelzītis, Hermanis Kaupiņš, Pauls Lejiņš, Fricis Menders, Izidors Muižnieks, Eduards Radziņš, Miķelis Rozentāls, Ansis Rudevics, Andrejs Veckalns, Jānis Višņa, Pēteris Zeibolts, [[Jānis Augškalns-Aberbergs]], Rūdolfs Drillis (Rīgas pilsētas valdes loceklis), Kārlis Ertners (Siguldas pilsētas galva), rakstnieks Valdis Grēviņš, Jānis Jagars (Rīgas pilsētas galvas biedrs), Klāvs Lorencs, Noijs Maizels, bijušais deputāts Ernests Morics, Otomārs Oškalns, Vladimirs Piguļevskis (izglītības ministrijas baltkrievu skolu pārvaldes priekšnieks), Tālivaldis Skreija, Arnolds Serdants, rakstnieks Kārlis Tīfentāls (Dziļleja), Ernests Birznieks (Liepājas pilsētas galvas biedrs), Vulfs Hiršhorns (Aizputes pilsētas galvas biedrs), Hipotēku bankas direktors Roberts Bīlmanis, Jūlijs Treimanis, Rūdolfs Drillis u.c. 8 ieslodzītie bija [[Latvijas apvienotā cionistu sociālistu partija|Latvijas apvienotās cionistu sociālistu partijas]] biedri (peim. Makss Lazersons). 26 ieslodzītos politiskā policija uzskatīja par piederīgiem [[Latvijas komunistiskā partija|Latvijas komunistiskajai partijai]], to vidū partijas Rīgas organizācijas rajona komitejas loceklis Boruhs Berkovičs, Liepājas domnieks Kārlis Mackuss, literāts Meinhards Rudzītis, Pauls Bluziks<ref>Literatūrā ieslodzītais Rīgas pilsētas elektrotīklu spēkstacijas strādnieks Pauls Bluziks tiek pasniegts kā "Leģiona" biedrs, tomēr Politiskās pārvaldes dokumentācijā viņš figurē kā komunists.</ref>. Tika ieslodzīts arī [[Krievu darba zemnieku partija]]s centrālās komitejas priekšsēdētājs, Saeimas deputāts un Daugavpils domnieks Meletijs Kaļistratovs, kura partiju Politiskā pārvalde turēja aizdomās par ciešu sadarbību ar komunistiem. No labējiem politiķiem nometnē atradās [[Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija]]s Saeimas deputāts Alberts Erniņš, Valdis Šlakans un partijas sekretārs Rihards Kronbergs, arī [[Jaunā zemnieku savienība|Jaunās zemnieku savienības]] līderis Pēteris Leikarts un leģionārs, [[Lāčplēša kara ordenis|LkO]] kavalieru un brīvības cīnītāju biedrības “Leģions” Jaunjelgavas nodaļas sekretārs Alfreds Stāks. Bija arī vairākas aktīvajā karadienestā esošās militārpersonas, kuras steidzamā kārtā tika no armijas atvaļinātas: pulkvedis-leitnants Roberts Lielbiksis, kapteinis Jēkabs Dombrovskis, kapteinis Edgars Ratnieks, kapteinis-leitnants Ernests Maršals, virsleitnants Voldemārs Beikerts, virsnieka vietnieki Pauls Karstais, Jānis Liepiņš (abi dienēja Saeimas apsardzē), kā arī agrāk atvaļinātais pulkvedis-leitnants Pēteris Ozols. |
Saskaņā ar kara un tieslietu ministru vienošanos 1934. gada 20. maijā Kurzemes divīzijas štāba priekšnieka rīcībā no tieslietu resoram pakļautā cietumu departamenta nosūtīja 2 cietuma virsniekus un 30 cietuma uzraugus. Par nometnes pārzini tika iecelts Fricis Grintāls, par viņa palīgu – Aleksandrs Pētersons. 23. maijā nometnes vadība ar Kurzemes apgabala garnizona priekšnieka ģenerāļa [[Dankers Oskars|O.Dankera]] pavēli tika nodota armijas rokās. Līdz 1934. gada 31. jūlijam nometnes komandanta pienākumus pildīja pulkvedis-leitnants [[Jānis Stulpiņš]], bet pēc tam viņu nomainīja 1. Liepājas kājnieku pulka bataljona komandieris [[pulkvedis-leitnants]] [[Teodors Rutulis]]. 31. maijā ar Rīgas apgabala garnizona priekšnieka ģenerāļa [[Berķis Krišjānis|K.Berķa]] pavēli, Liepājas apgabala garnizona priekšniekam tika noteikti vispārējie nometnes pastāvēšanas principi. Pavēlē uzsvērts, ka nometne izveidota, pamatojoties uz noteikumiem par kara stāvokli, un ka tajā ievietojamas visas tās personas, "kuras kaitīgas valsts iekārtai vai apsardzībai". Ieslodzīto nosūtīšanu uz nometni un atbrīvošanu no tās kontrolēja Politiskā pārvalde. Politiskās pārvaldes priekšniekam bija noteicošais vārds arī saistībā ar internēto īslaicīgo atbrīvošanu. Saskaņā ar 8. jūnija apsardzes štata projektu iekšējā apsardzībā bija paredzēti 15 ārējie sargi, 36 iekšējie, 3 vecākie uzraugi, 9 pavades uzraugi un brīvdienu maiņa. Pēc pāris dienām komandants jau pieprasīja vēl 20 uzraugus. Jūlijā apsardzi veica 60, septembrī – 48, oktobrī – 33, bet decembrī vairs tikai 25 uzraugi. Nometnes ārējo apsardzi veica Liepājas garnizona daļu karavīri. Daļa virsnieku un cietumsargu ieslodzītos kopumā uztvēra kā valsts ienaidniekus, kamēr citi pret viņiem izturējās pieklājīgi, apzinoties, ka tie nav kriminālnoziedznieki. | Saskaņā ar kara un tieslietu ministru vienošanos 1934. gada 20. maijā Kurzemes divīzijas štāba priekšnieka rīcībā no tieslietu resoram pakļautā cietumu departamenta nosūtīja 2 cietuma virsniekus un 30 cietuma uzraugus. Par nometnes pārzini tika iecelts Fricis Grintāls, par viņa palīgu – Aleksandrs Pētersons. 23. maijā nometnes vadība ar Kurzemes apgabala garnizona priekšnieka ģenerāļa [[Dankers Oskars|O.Dankera]] pavēli tika nodota armijas rokās. Līdz 1934. gada 31. jūlijam nometnes komandanta pienākumus pildīja pulkvedis-leitnants [[Jānis Stulpiņš]], bet pēc tam viņu nomainīja 1. Liepājas kājnieku pulka bataljona komandieris [[pulkvedis-leitnants]] [[Teodors Rutulis]]. 31. maijā ar Rīgas apgabala garnizona priekšnieka ģenerāļa [[Berķis Krišjānis|K.Berķa]] pavēli, Liepājas apgabala garnizona priekšniekam tika noteikti vispārējie nometnes pastāvēšanas principi. Pavēlē uzsvērts, ka nometne izveidota, pamatojoties uz noteikumiem par kara stāvokli, un ka tajā ievietojamas visas tās personas, "kuras kaitīgas valsts iekārtai vai apsardzībai". Ieslodzīto nosūtīšanu uz nometni un atbrīvošanu no tās kontrolēja Politiskā pārvalde. Politiskās pārvaldes priekšniekam bija noteicošais vārds arī saistībā ar internēto īslaicīgo atbrīvošanu. Saskaņā ar 8. jūnija apsardzes štata projektu iekšējā apsardzībā bija paredzēti 15 ārējie sargi, 36 iekšējie, 3 vecākie uzraugi, 9 pavades uzraugi un brīvdienu maiņa. Pēc pāris dienām komandants jau pieprasīja vēl 20 uzraugus. Jūlijā apsardzi veica 60, septembrī – 48, oktobrī – 33, bet decembrī vairs tikai 25 uzraugi. Nometnes ārējo apsardzi veica Liepājas garnizona daļu karavīri. Daļa virsnieku un cietumsargu ieslodzītos kopumā uztvēra kā valsts ienaidniekus, kamēr citi pret viņiem izturējās pieklājīgi, apzinoties, ka tie nav kriminālnoziedznieki. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 1. februāris, plkst. 11.59
Liepājas koncentrācijas nometne - koncentrācijas nometnes tipa ieslodzījuma vieta[1] Latvijas Republikā, Liepājas kara ostas teritorijā laikā no 1934. gada maija līdz 1935. gada martam, kurā pēc Ulmaņa apvērsuma tika ieslodzīti režīma esošie un potenciālie politiskie pretinieki. Nometne bija ierīkota bijušajās cara laiku kazarmās - sākotnēji nometne sastāvēja no piecām ēkām, kurās tika ievietoti ieslodzītie (četras vienā nožogojumā, un viena divstāvu ēka otrānožogojumā – 3., 18., 19., 20., 21. korpuss), bet no 1934. gada novembra ieslodzītie atradās vairs tikai divās ēkās (18, 19. korpusā). Ēkā Nr. 21 atradās kanceleja (virsnieki, divi rakstveži, dežurējošais telefonists, palīgtelpas, kā arī četras istabas), ēkā Nr. 23 – dežūrvirsnieka telpas, sardzes telpas un palīgtelpas, ēkā Nr. 18 – nometnes telpas (sešas istabas 14–26 m2 platībā, kā arī vannasistaba, virtuve, mazgājamā telpa un divas atejas), ēkā Nr. 19 (12 istabas 11–31 m2 platībā; viena 96, 55 m2, divas atejas, mazgāšanās telpa, virtuve). Nometni apjoza ar dubults dzeloņstiepļu 3990 m garu žogu un sešiem sargtorņiem.
Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma norisinājās plašas represijas, kuru rezultātā vasarā, balstoties uz politiskiem apsvērumiem, tika apcietinātas vismaz 1080 personas. Lielākā daļa no potenciālajiem politiskajiem opozicionāriem nonāca apcietinājumā bez apsūdzības uzrādīšanas un tikai salīdzinoši nelielu daļu apcietināja par kādu nodarījumu. Nometnē ieslodzītie oficiālajā sarakstē tika dēvēti par "arestētajiem", "apcietinātajiem" vai "ieslodzītajiem", bet no jūnija sākuma oficiāli visi viņi bija "internētie". Lielākā daļa ieslodzīto (322 jeb 87%) bija Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vai ar to saistītu biedrību un arodbiedrību biedri. Tika ieslodzīti saeimas deputāti un vadoši partijas darbinieki: Florians Ankipāns, Voldemārs Bastjānis, Ansis Buševics, Kārlis Dēķens, Roberts Dukurs, Eduards Dzelzītis, Hermanis Kaupiņš, Pauls Lejiņš, Fricis Menders, Izidors Muižnieks, Eduards Radziņš, Miķelis Rozentāls, Ansis Rudevics, Andrejs Veckalns, Jānis Višņa, Pēteris Zeibolts, Jānis Augškalns-Aberbergs, Rūdolfs Drillis (Rīgas pilsētas valdes loceklis), Kārlis Ertners (Siguldas pilsētas galva), rakstnieks Valdis Grēviņš, Jānis Jagars (Rīgas pilsētas galvas biedrs), Klāvs Lorencs, Noijs Maizels, bijušais deputāts Ernests Morics, Otomārs Oškalns, Vladimirs Piguļevskis (izglītības ministrijas baltkrievu skolu pārvaldes priekšnieks), Tālivaldis Skreija, Arnolds Serdants, rakstnieks Kārlis Tīfentāls (Dziļleja), Ernests Birznieks (Liepājas pilsētas galvas biedrs), Vulfs Hiršhorns (Aizputes pilsētas galvas biedrs), Hipotēku bankas direktors Roberts Bīlmanis, Jūlijs Treimanis, Rūdolfs Drillis u.c. 8 ieslodzītie bija Latvijas apvienotās cionistu sociālistu partijas biedri (peim. Makss Lazersons). 26 ieslodzītos politiskā policija uzskatīja par piederīgiem Latvijas komunistiskajai partijai, to vidū partijas Rīgas organizācijas rajona komitejas loceklis Boruhs Berkovičs, Liepājas domnieks Kārlis Mackuss, literāts Meinhards Rudzītis, Pauls Bluziks[2]. Tika ieslodzīts arī Krievu darba zemnieku partijas centrālās komitejas priekšsēdētājs, Saeimas deputāts un Daugavpils domnieks Meletijs Kaļistratovs, kura partiju Politiskā pārvalde turēja aizdomās par ciešu sadarbību ar komunistiem. No labējiem politiķiem nometnē atradās Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas Saeimas deputāts Alberts Erniņš, Valdis Šlakans un partijas sekretārs Rihards Kronbergs, arī Jaunās zemnieku savienības līderis Pēteris Leikarts un leģionārs, LkO kavalieru un brīvības cīnītāju biedrības “Leģions” Jaunjelgavas nodaļas sekretārs Alfreds Stāks. Bija arī vairākas aktīvajā karadienestā esošās militārpersonas, kuras steidzamā kārtā tika no armijas atvaļinātas: pulkvedis-leitnants Roberts Lielbiksis, kapteinis Jēkabs Dombrovskis, kapteinis Edgars Ratnieks, kapteinis-leitnants Ernests Maršals, virsleitnants Voldemārs Beikerts, virsnieka vietnieki Pauls Karstais, Jānis Liepiņš (abi dienēja Saeimas apsardzē), kā arī agrāk atvaļinātais pulkvedis-leitnants Pēteris Ozols.
Saskaņā ar kara un tieslietu ministru vienošanos 1934. gada 20. maijā Kurzemes divīzijas štāba priekšnieka rīcībā no tieslietu resoram pakļautā cietumu departamenta nosūtīja 2 cietuma virsniekus un 30 cietuma uzraugus. Par nometnes pārzini tika iecelts Fricis Grintāls, par viņa palīgu – Aleksandrs Pētersons. 23. maijā nometnes vadība ar Kurzemes apgabala garnizona priekšnieka ģenerāļa O.Dankera pavēli tika nodota armijas rokās. Līdz 1934. gada 31. jūlijam nometnes komandanta pienākumus pildīja pulkvedis-leitnants Jānis Stulpiņš, bet pēc tam viņu nomainīja 1. Liepājas kājnieku pulka bataljona komandieris pulkvedis-leitnants Teodors Rutulis. 31. maijā ar Rīgas apgabala garnizona priekšnieka ģenerāļa K.Berķa pavēli, Liepājas apgabala garnizona priekšniekam tika noteikti vispārējie nometnes pastāvēšanas principi. Pavēlē uzsvērts, ka nometne izveidota, pamatojoties uz noteikumiem par kara stāvokli, un ka tajā ievietojamas visas tās personas, "kuras kaitīgas valsts iekārtai vai apsardzībai". Ieslodzīto nosūtīšanu uz nometni un atbrīvošanu no tās kontrolēja Politiskā pārvalde. Politiskās pārvaldes priekšniekam bija noteicošais vārds arī saistībā ar internēto īslaicīgo atbrīvošanu. Saskaņā ar 8. jūnija apsardzes štata projektu iekšējā apsardzībā bija paredzēti 15 ārējie sargi, 36 iekšējie, 3 vecākie uzraugi, 9 pavades uzraugi un brīvdienu maiņa. Pēc pāris dienām komandants jau pieprasīja vēl 20 uzraugus. Jūlijā apsardzi veica 60, septembrī – 48, oktobrī – 33, bet decembrī vairs tikai 25 uzraugi. Nometnes ārējo apsardzi veica Liepājas garnizona daļu karavīri. Daļa virsnieku un cietumsargu ieslodzītos kopumā uztvēra kā valsts ienaidniekus, kamēr citi pret viņiem izturējās pieklājīgi, apzinoties, ka tie nav kriminālnoziedznieki.
Dienas kārtība bija: 7:00 no rīta pārbaude un brokastis, 8:00 – darbi un pastaigāšanās sētā (pastaigā varēja doties divu baraku ieslodzītie reizē, katru dienu pastaigām nometnes teritorijā tika dotas 4 1/2 stundas - pastaigu laikā internētie spēlēja volejbolu, sauļojās, citi brīvos brīžus veltīja pašmācībai, daudzi lasīja grāmatas, spēlēja šahu, citas galda spēles, nereti diskutēja par dažādiem jautājumiem), 12:30 – pusdienas, 18:30 – vakariņas, 21:00 – vakara pārbaude, 22:00 – nakts miers. Katram ieslodzītajam pašam bija jāuztur kamerā tīrība, jāuzkopj savu gultu un jāmazgā ēdienu traukus. Ieslodzītajiem pēc noteiktas kārtības bija jāuzkopj koplietošanas telpas, sēta, jāzāģē malku, jāpienes malku, ūdeni, produktus un jāveic visi citi nometnes saimniecības darbi. Sākotnēji ieslodzītos ar varu nodarbināja Liepājas kara ostas labiekārtošanas darbos, tomēr armijas komandieris 18. jūlijā aizliedza ieslodzīto nodarbināšanu ārpus nometnes. Muzicēt tun dziedāt bija aizliegts. Tika atļauts pie sevis glabāt dažādus personiskos priekšmetus, kā arī par savu naudu iegādātos pārtikas produktus, nepastāvēja ierobežojumi iekšzemes laikrakstu abonēšanai. Bija atļauts rakstīt vienu vēstuli nedēļā, skaidri salasāmiem burtiem latviski, vāciski vai krieviski (vēstuļu perlustrēšana cenzēšana notika saskaņā ar īpašu instrukciju). Vienu reizi nedēļā ieslodzītie varēja (tikai ar Politiskās pārvaldes atļauju) satikties ar tuvākajiem ģimenes locekļiem nometnes administrācijas klātbūtnē. Par režīma pārkāpumiem tika piemēroti sodi: piezīme un rājiens, noliegums saņemt papildu produktus, noliegums sarakstīties un satiktiesar piederīgajiem, arests gaišā kamerā uz 15 dienām un tumšā uz septiņām dienām (kuri bija pārkāpuši nometnes režīmu, sodu izcieta Liepājas cietumā). Ieslodzītajiem bija iespējams uz laiku tikt atbrīvotiem (piemēram, Kārlis Erihs uz piecām dienām devās uz sievastēva bērēm, bet Klāvs Lorencs - uz mātes bērēm).
Pārtika tika nodrošināta ar noteiktajām tieslietu ministrijas ieslodzījuma vietu arestēto pārtikas normām. Ēdienkartē 1934. gada jūnijā bija atrodams: brokastīs 600 g rudzu maizes, 12 g kafijas, pusdienās gaļas zupa, vakariņās putra vai zirņi ar aizdaru apmēram 100 g gaļas vai 200 g zivju zupā, vakariņās virs 600 g kartupeļu. No 1934. gada septembra pārtikas devas tika pielīdzinātas kareivju normai: visai dienai rudzu maize (300 g), baltmaize (300 g), kafija (13 g), piens (60 g), cukurs (30 g), sālīts speķis (35 g). Pusdienās tika pasniegta gaļas vai zivju zupa (sakņu, makaronu, frikadeļu vai tml.), kā arī reizi nedēļā otrais ēdiens (viltotais zaķis, kartupeļu sacepums), bet vakariņās biezputra ar aizdaru. Saslimšanas gadījumā dienas deva vienam cilvēkam tika palielināta ar papildu gaļas buljonu (100 g), auzu pārslām (100 g) un ogām (100 g). Ēdienkarti ieslodzītie varēja papildināt ar tuvinieku pienesumiem, kā arī pašu gatavotu papildu ēdienu uz viņiem atvēlētās plīts. Kā liecina E.Orehova dienasgrāmata, ieslodzītie izjutuši cukuraun taukvielu trūkumu, arī ēdiena kvalitāte nereti bija slikta - lai atvieglotu dzīvi, ieslodzītie neoficiāli bija noorganizējuši savstarpējo palīdzību, kad tie, kuriem bija atbalsts sūtījumu veidā no ārpuses, palīdzēja citiem, kuriem tādu nebija.
Pirmie atbrīvotie bija jau 22. jūnijā, bet vasaras laikā bija atbrīvotas 86 personas. skaitliski sistemātiska un vairāk vai mazāk vienmērīga atbrīvošana ardažu dienu vai nedēļu pārtraukumiem turpinājās līdz pat 1935. gada janvāra beigām. Atbrīvošanai no ieslodzītie iesniedza lūgumus (attiecībā uz lūgumarakstīšanu starp nometnē ievietotajiem pastāvēja domstarpības - daļa uzskatīja, ka lūgumrakstus nevajag rakstīt, jo tā rakstītājs atzīst režīma leģitimitāti), savukārt Politiskās pārvaldes priekšnieks deva atzinumu. Formālo lēmumu paratbrīvošanu pieņēma armijas komandieris. Pēc atbrīvošanas lūguma iesniegšanas internētos nopratināja Politiskās pārvaldes ierēdņi - pratināšanas laikā uz atbrīvošanu pretendējošajiem vajadzēja sniegt ziņas par noskaņojumu nometnē. Noskaņojumu labi raksturo ieraksts E.Orehova dienasgrāmatā: “Mēs neviens, varbūt izņemot dažus cilvēkus, nezinām, kad nometnes vārti mums atvērsies priekš brīvības. Un tas ir visgrūtākais priekš ieslodzītā, jo pie beztermiņa ieslodzījuma, kad nezini beigas šīm dienām, nezini skaitīt dienas. Ja arī būtu pateikts, ka esi ieslodzītsbez termiņa, uz visu mūžu, i arī tad būtu vieglāk: bet tagad neesi neko noziedzīgu, pretvalstisku toreizējiem Latvijas likumiem darījis, bet sēdi … bez cerībām, bez domām par nākotni.”[3]
Atsauces un piezīmes
- ↑ Pasaulē starpkaru posmā šīs nometnes uzskatīja par pieņemamu veidu, kā izolēt lielas cilvēku grupas kara vai nekārtību apstākļos. Tikai pēc II pasaules kara, kad atklājās patiesība par masu slepkavībām nacistu un vēlāk arī padomju koncentrācijas nometnēs, šis nometņu apzīmējums ieguva jaunu nozīmi jau ar ārkārtēji negatīvu attieksmi. Tādēļ mūsdienās ir politkorekta tendence vieglāka režīma, taču arī pēc būtības koncentrācijas nometnes, dēvēt par "internēto nometnēm".
- ↑ Literatūrā ieslodzītais Rīgas pilsētas elektrotīklu spēkstacijas strādnieks Pauls Bluziks tiek pasniegts kā "Leģiona" biedrs, tomēr Politiskās pārvaldes dokumentācijā viņš figurē kā komunists.
- ↑ Orehova dienasgrāmata, 1934. g. 9. jūn. LVVA, 6402. f., 1. apr., 7. l., 4. lp.
