Atšķirības starp "Loskis Nikolajs" versijām

Pašreizējā versija, 2010. gada 8. februāris, plkst. 10.12

Nikolajs Loskis (kr. Лосский Николай Онуфриевич, angl. Nikolai Lossky, 1870.-1965.) - filosofs.

Dzimis 1870. gada 6. decembrī (24. novembrī) Krievijas impērijā, Vitebskas guberņas Krāslavas miestā, mežsarga Onufrija un viņa sievas Adelaidas (dzim. Pržilenska) 15 bērnu ģimenē, bērnību pavadījis Dagdā. No 1881. gada mācījies Vitebskas ģimnāzijā, bet 1887. gadā izslēgts no ģimnāzijas par "sociālisma un anisma propagandu" bez tiesībām iestāties citās mācību iestādēs. 1887. gadā dzīvojis Cīrihē, 1888. gadā uzsācis studijas Berlīnes universitātes Filozofijas fakultātē. 1889. gada sākumā devies uz Alžīriju, kur pusgadu dienējis Francijas ārzemnieku leģionā (demobilizēts pirms termiņa veselības problēmu dēļ). 1889. gada decembrī ieradies Pēterburgā, kur iestājies pusgadu ilgos grāmatvežu kursos, bet 1890. gadā viņam izdevies iestāties ģimnāzijas 8. klasē un to absolvēt. No 1891. gada ar Literatūras biedrības stipendiju, vēlāk ar Imperatora stipendiju studējis dabaszinātnes Pēterburgas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, no 1894. gada Vēstures un filoloģijas fakultātē. 1896.-1898. gados bija brīvklausītājs šīs fakultātes filosofijas katedrā. 1898. gadā absolvējis universitāti un filosofijas katedrā sācis gatavoties mācībspēka darbam - 1900. gadā nolasījis parauglekciju un kļuvis par privātdocentu. Lasījis lekciju kursu "Gribas un sajūtu psiholoģija". 1901.-1902. gados komandējumā Strasbūras, Leipcigas un Ženēvas universitātēs. 1902. gadā salaulājies ar Ludmilu Stojuņinu. 1902.-1903. gados lasījis lekcijas par "Filosofijas psiholoģiju" Pēterburgas universitātē, 1903. gadā bijis komandējumā Getingenes universitātē, aizstāvējis maģistra grādu Pēterburgā. 1905.-1908. gados žurnāla "Boпpocы жизни" ("Dzīvības jautājumi") redaktors. 1907. gadā aizstāvēja doktora grādu Maskavas universtātē. No 1909. līdz 1921. gadam Vēstures un filosofijas fakultātes lektors, vēlāk profesors Pēterburgas universitātē. Vadījis seminārus par zināšanu teoriju Pēterburgas universitātē un Augstākajos sieviešu kursos. 1912. gadā lasījis lekcijas arī Psihoneiroloģijas institūtā. 1916. gadā ieguvis ordinētā profesora nosaukumu. 1920. gadā Tautas universitātē lasījis kursu "Ievads filosofijā". Savos politiskajos uzskatos noliedzoši raudzījās uz boļševismu, no 1905. līdz 1917. gadam bijis Tautas brīvības partijas biedrs. 1920.-1922. gados žurnāla "Mыcль" ("Doma") redaktors. 1921. gadā atlaists no darba universitātē, bet1922. gada augustā apcietināts un novembrī izraidīts no valsts. Pēc Čehoslovākijas prezidenta T.Masarika personīga uzaicinājuma pārcēlies uz dzīvi Prāgā. No 1922. līdz 1929. gadam lasījis lekcijas Prāgas Krievu universitātē un Krievu pedagoģiskajā institūtā. 1925.-1933. gados kā vieslektors lasījis lekcijas Neapolē, Varšavā, Parīzē, Belgradā, Šveices universitātēs, Oksfordā, Sofijā, Čikāgā (Stenforda universitātē). 1936. gadā lasīja lekcijas Brno universitātē un Kārļa universitātē Prāgā un Berlīnē. 1942.-1945. gados profesors Jana Amosa Komenska universitātē Bratislavā. 1945. gadā pārcēlies uz Parīzi, kurlasījis lekcijas Reliģiski folosofiskajā akadēmijā. 1946. gadā pārcēlies uz dzīvi ASV, kur lasījis lekcijas Svētā Vladimira garīgajā akadēmijā Ņujorkā. 1961. gadā pēc dēla nāves pārcēlies uz Franciju, pēdējos dzīves gadus pavadījis aprūpes centrā. 1965. gada 24. janvārī miris un apglabāts Senženevjēvas de Buā kapsētā netālu no Parīzes.

Uzskatīja, ka filosofijas uzdevums ir izveidot koncepciju par pasauli kā vienotu veselumu. To centās konstruēt, balstoties uz reliģisko pieredzi un mācību par Dievu kā pāri laikam stāvošu substancionālu spēku. Gnozeoloģijā bija tuvs imanentu skolai. Lietas tiekot izzinātas ar intelektuālas vai mistiskas intuīcijas palīdzību. Profesors Pēterburgas universitētē. 1922. gadā emigrējis uz ASV - pofesors Krievu garīgajā akadēmijā Ņujorkā. Kopā ar S.Franku (1877.-1950.) izveidoja t.s. integrālā intuitīvisma sistēmu, kurā apvienoja Platona, Bergsona un imanentu idejas un V.Solovjova mistiku.

Zināmākie darbi ir: "Intuitīvisma pamatojums" (Обоснование интуитивизма, 1906.), "Krievijas filozofijas vēsture" (История российской Философии, 1917.), "Dostojevskis un tā kristīgais pasaules uzskats" (Достоевский и его христианское мировоззрение, 1945.) u.c.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 245.-246. lpp.

• Shein Louis J. N.O.Lossky, 1870-1965: A Russian Philosopher. // Russian Review. 1966, 25:2, pp. 214-216

• Лосский Н.О. Характер русского народа. В 2-х книгах. - Ключ: Москва, 1990
• Лосский Н.О. Сочинения. - Москва, 1990
• Лосский Н.О. Избранное. - Москва, 1991
• Лосский Н.О. История русской философии. - Советский писатель: Москва, 1991. - 480 с.
• Лосский Н.О. Ценность и Бытие. - АСТ: Москва, 2000
• Лосский Н.О. Воспоминания: Жизнь и философский путь. - Русский путь: Москва, 2009, ISBN 978-5-98454-012-4
• Ермичев А.А. Штрихи к пониманию философии Н.О. Лосским. // Вестник Московского университета. Серия 7. Философия. 1993, № 4. - С. 64-69.
• Ермичев А.А. Никулин, Введенский и Лосский: критицизм и интуитивизм в Санкт-Петербургском университете. // Вече. Альманах русской философии и культуры. Выпуск 12. - СПб., 1999, - С. 87-105.
• Овчаров А.А. Основы идеал-реалистической теории интуиции. - Кузбассвузиздат: Кемерово, 1999, - 215 C.
• Королькова Е.А. Онтология зла в философии Н. О. Лосского. // Русская философия. Концепции. Персоналии. Методика преподавания. — СПб., 2001, - С. 74-75.
• Шалимов П.Б. Лосский Н.О. как историк русской философии. - Москва, 1993

Resursi internetā par šo tēmu

• Nikolay Onufriyevich Lossky (Russian philosopher) - Britannica online encyclopedia
• Nikolai Lossky - Hutchinson encyclopedia
• Notes from the profession. // Studies in East European Thought. Volume 48, Numbers 2-4 / September, 1996 (.pdf)

• Лосский Николай Онуфриевич - hrono.ru
• Лосский Николай Онуфриевич - автобиография
• Лосский Н.О. История русской философии.
• Лосский Н.О. Всё имманентно всему.
• Лосский Н.О. Учение о перевоплощении.