Atšķirības starp "Funkcionālā teorija" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 8. februāris, plkst. 14.49

Funkcionālā teorija - sabiedrības attīstību skaidrojoša koncepcija, kas aplūko sabiedrību kā sistēmu. Uzsver, ka pats svarīgākais ir sociālās sistēmas saskaņota harmoniska funkcionēšana. Tās nodrošināšanā liela loma ir sociālam līdzsvaram, stabilitātei, kongruencei (saskaņai) un dažādu daļu integrācijai, it īpaši tam, kā katrs sabiedrības elements (indivīdi, organizācijas, institūti) pilda savas funkcijas. Savukārt disfunkcija ir novirzes no vispārpieņemtām normām, dažādi konflikti utt., kas grauj sistēmas viengabalainību. Katras atvērtas sociālās sistēmas pamatus veidojot indivīdu darbības un mijiedarbības. Cenšoties sasniegt nospraustos mērķus, indivīdi reaģē uz apkārtējiem notikumiem, parādībām, objektiem, t.i., noteiktā veidā darbojas. Veikdami noteiktas darbības, indivīdi pilda noteiktas lomas. Lomu izpildītāju domas un rīcība nav patvaļīga, jo to nosaka kopīgas normas un vērtības. Lai sociālā sistēma varētu normāli funkcionēt, ir jāsaskaņo dažādu indivīdu un grupu rīcība. Redzamākie pārstāvji ir T.Pārsonss, R.Mērtons, N.Smelsers.

Literatūra par šo tēmu

• Штомка П. Социология социальных изменений. - Москва, 1996

Resursi internetā par šo tēmu