Atšķirības starp "Pārsonss Tolkots" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 8. februāris, plkst. 15.02

Tolkots Pārsonss - vēsturnieks, sociologs, funkcionālās teorijas piekritējs.

Pārsonss izceļ četrus organizācijas līmeņus: 1) primārajam jeb „tehniskajam” līmenim ir raksturīga tieša elementu mijiedarbība. Šeit pastāv tiešs, personisks cilvēku kontakts citam ar citu, darbības korelācija ar apstākļiem. 2) Pārvaldes līmenī tiek regulēta pirmā līmeņa elementu mijiedarbība. Šis organizācijas līmenis ir starpnieks struktūru ārējās attiecībās; rūpējas par cilvēku materiālo nodrošinājumu un vērīgi seko kārtības saglabāšanai. 3) Institucionālās organizācijas līmeņa kompetencē ir „augstākas kārtas” jautājumi: dažādi pārvaldes institūti, administratīvās padomes utt. 4) Pašā augstākajā – valstiskajā organizācijas līmenī runa ir par valsts un valdības organizācijām, kurām ir kontroles un regulēšanas funkcijas attiecībā pret zemākajiem līmeņiem. Sabiedrības pastāvēšana un saskaņota darbība ir atkarīga no tās struktūru normālas funkcionēšanas. Ar funkcionēšanu tiek saprasta darbība, kura veicina vai kavē sociuma kā veseluma saglabāšanos. Šādai darbībai ir jāatbilst 4 sistēmprasībām (4 funkcionāliem imperatīviem AGIL).,t.i., darbībai ir jābūt:

1. adaptīvai (A – adaption) – jāveicina sistēmas pielāgošanās tās apkārtnei;
2. mērķvirzošai (G – goal attainment) – mērķus un to prioritātes noteicošai, mērķu sasniegšanai nepieciešamo resursu mobilizējošai;
3. integrējošai ( I – integration) – sistēmas vienotības, veseluma un iekšējas kārtības uzturošai;
4. latenta parauga saglabājošai (L – latency) – sistēmas līdzsvaru nodrošinošai. Stabilā sociālā organismā normāli funkcionējošas daļas uztur un saglabā līdzsvaru, sistēmas homeostāzi. Daļas funkcionē normāli (pareizi), ja to darbība atbilst sabiedrības stabilitāti nodrošinošai vērtību orientācijai. Disfunkcija ir graujoša darbība, kas vērsta uz sistēmas stabilitātes, noturīguma izjaukšanu.

Pārsonss uzsver, ka sociālā sistēmā pastāv divējādi procesi. Vieni ir integrējoši un regulējoši. Tiem ir kompensējošs raksturs – tie nodrošina līdzsvara atjaunošanu pēc perturbācijām un garantē sabiedrības dzīves nepārtrauktību un atjaunošanu. Šie procesi ir vērsti pret atsevišķu daļu disfunkcijām. Pārmaiņas, jaunievedumi sabiedrībā ir nepieciešami, bet tie jārealizē bez konfliktiem. Konfliktus var apsteigt, saprātīgi novēršot disfunkcijas izraisošos faktorus. Otri ir strukturālo izmaiņu procesi, kuri skar pamatvērtību un normu sistēmu. Strukturālās izmaiņās katra nākošā fāze atšķiras no iepriekšējās ar pieaugošu sarežģītību, t.i., sistēmas ietvaros palielinās specializēto elementu skaits un to daudzveidība. Sociālās sistēmas izmaiņas notiek adaptācijas spēju palielināšanās virzienā. T.Pārsonss izceļ 4 galvenos izmaiņu mehānismus:

1. diferenciācijas mehānismu, kurš aptver struktūras un funkciju ziņā jaunu un specifisku vienību (elementu) veidošanos. Šis mehānisms parādās, kad sociālās sistēmas kāda struktūra sadalās divās vai vairākās struktūrās (vienībās), kuras atšķiras sava rakstura un funkcionālo uzdevumu ziņā.
2. Adaptivitātes palielināšanas mehānisms, kurš optimizē katras jaunas vienības efektivitāti. Adaptivitātes uzlabošanās rezultātā sociālajām struktūrām kļūst pieejams plašāks resursu klāsts, un tās var atbrīvoties no dažiem agrākajiem funkcionēšanas ierobežojumiem.
3. Iekļaušanās mehānisms, kas nodrošina jauno struktūru (vienību) integrāciju sabiedrībā, saglabājot to saskaņotu darbību jaunos apstākļos.
4. Aksioloģiskā ģenerācija ir vispārēju normatīvo standartu veidošanas mehānisms, kas darbojas ģeneralizējot jaunās normas un tās atbalstošās garantijas un stimulus. Visi četri mehānismi darbojas kopīgi, vienlaicīgi, un to mērķis ir nodrošināt sabiedrībā harmoniju un homeostāzi, normālu funkcionēšanu un attīstību.

Literatūra par šo tēmu

• Громов И., Мацкевич А., Семенов В. Западная теоретическая социология.- Санкт-Петербург, 1996

Resursi internetā par šo tēmu