Atšķirības starp "Analītiskā filosofija" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 12. marts, plkst. 10.25

Analītiskā filosofija - neopozitīviskā pieeja sociālām zinātnēm, uzsverot, ka filosofijā izšķirošā loma ir kaut kam, ko dēvē par analīzi. Tas, no kā tieši šī analīze sastāv, mainās atkarībā no filosofa, kuru aplūko. Šo apzīmējumu, iespējams, pirmais sāka lietot Ernests Nāgels 1936. gadā, lai atšķirtu jauno XX gs. sākuma filosofiju no vecās, iepriekšējās filosofijas. Analītiskā filosofija ir pārāk daudzveidīga savās metodēs un attieksmēs, lai iekļautos vienā definīcijā. Definīcija būs vai nu pārāk plaša un aptvers filosofus, kurus parasti neuzskata par analītiķiem, vai arī pārāk šaura un izslēgs filosofus, kurus uzskata par analītiķiem.

Analītiskajā filosofijā nav izstrādāta vienota sociālo zinātņu koncepcija. Neopozitīvists F.Kaufmans kritizē V.Vindelbandu un H.Rikertu par dabas un sociālo zinātņu krasu pretstatīšanu un cenšas parādīt šo zinātņu līdzību. Pēc viņa domām, gan vienās, gan otrās var izmantot verifikācijas un falsifikācijas procedūras. Empīriskie likumi tiek formulēti sintētisko teikumu formā, bet universālie pārveidošanas likumi – analītisko teikumu formā. Gan vienās, gan otrās zinātnēs izmanto formalizāciju un matemātiku. Gan fizikas, gan ekonomikas likumus izmanto izskaidrošanai un prognozēšanai. Rūpīga izpēte parāda, ka šie likumi ir nedeterminiski, varbūtīgi utt. Ar vārdu sakot, F.Kaufmans nonāk pie slēdziena, ka dabas un sociālās zinātnes arī strukturāli ir identiskas. Analītiskās filosofijas ietvaros sastopami arī citi viedokļi. Tā piemēram, vitgenšteinietis P.Vinčs uzskata, ka sociālā izziņa ir pilnīgi patstāvīgs, no dabas izziņas principiāli atšķirīgs izziņas veids, jo: 1) sociālā realitāte savā sarežģītībā pārspēj jebkuras dabas sistēmas un procesus; 2) sociālā izziņa nevar apmierināties ar cilvēku un sabiedrības darbības ārējām (verificējamām) izpausmēm, jo tās neatklāj sociālā būtību. Sociālajai izziņai jātiek aiz ārējā, t.i., iekšējā, garīgā, intelektuāli emotīvā slānī. Šajā sakarībā P.Vinčs “sapludina” pozitīvismu ar hermeneitiku. Viņš orientē ne tikai uz Es, bet arī uz “sabiedrības dzīves”, “sabiedrības struktūras”, “sabiedrības darbības” saprašanu. Šāda saprašana iespējama pateicoties tam, ka sociālās attiecības ir principiāli tādas pašas kā ideju attiecības (sociālās attiecības ir ideju caurstrāvotas attiecības).

Skat. arī lingvistiskā filosofija

Literatūra par šo tēmu

• Kūle M, Kūlis R. Filosofija. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1998. - 656 lpp., ISBN 9984-17-119-1

• Делез Ж. Логика смысла. - Москва, 1995
• Фреге Г. Мысль. // Логика. Философия. Язык. - Москва, 1987
• Куликов С.Б. Методологические возможности парадоксальных суждений. // Тр. всерос. филос. семинара молодых ученых им. П. В. Копнина (сессия 1) . - Томск, 2002. − С. 155-158

Resursi internetā par šo tēmu

• Filosofijas noteiksme Ludviga Vitgenšteina un Žaka Deridā koncepcijās.
• Pīters Saimonss. Analītiskā filozofija: kādēļ tā ir vislabākā filozofija. 1. daļa // Diena. 22.11.2008.
• Pīters Saimonss. Analītiskā filozofija: kādēļ tā ir vislabākā filozofija. 2. daļa // Diena. 29.11.2008.