Atšķirības starp "Luters Martins" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
(jauns šķirklis)
(Nav atšķirību)

Versija, kas saglabāta 2010. gada 15. marts, plkst. 09.34

Martins Luters (Martin Luther, 1483.-1546.), latviešu literatūrā arī Mārtiņš Luters - teologs, Romas Katoļu Baznīcas reformators.

Dzimis 1483. gada 9. novembrī Eislēbenē, turīgu zemnieka un vara raktuvju īpašnieka Hansa Lutera ģimenē. Pamatizglītību guva Magdeburgā un Eizenahā. 1505. gadā uzsāka jurisprudences studijas Erfurtes universitātē, taču drīz pameta studijas un iestājās augustīniešu ordenī, lai kļūtu par mūku. 1508. gadā viņu norīkoja studēt teoloģiju Vitenbergas Universitātē. 1512. gadā ieguva zinātnisko grādu un 1513. gadā sāka strādāt par teoloģijas pasniedzēju. 1514. gadā kļuva par mācītāju pilsētas Vitenbergas katedrālē. Vadīja indulgenču tirdzniecību pilsētā. 1516. gadā Romas kūrija atņēma augustīniešiem indulgenču tirdzniecības tiesības, nododot tās dominikāņu ordenim, kas aizsāka augustīniešu un dominikāņu pretstāvi vācu zemēs, bet Martina Lutera dzīvē - viņa sanaidošanos ar dominikāņu sludinātāju un indulgenču tirdzniecības kuratoru, visai talantīgo oratoru Johanu Tecelu, kā arī tālāko konfliktu ar Baznīcu. Tas sākās ar Lutera sacerētajām 95 tēzēm, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja Brandenburgas bīskapam un Maincas arhibīskapam (pēdējais tās nosūtīja uz Romu, lūdzot aizliegt Luteram par šo tēmu sprediķot). Populārā epizode par tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm 31. oktobrī mūsdienās tiek apšaubīta.[1] Jauns bija tas, ka Luters izvairījās no viduslaikos pierastās iekšējo disputu prakses, bet savas 95 tēzes pārtulkoja vāciski, iespieda un izplatīja tautā, t.i. ikdienišķas iekšējas teoloģiskas nesaskaņas darīja zināmas ārpus Baznīcas, laju vidū. Gada beigās par tām jau bija dzirdējuši visās vācu zemēs. Savukārt Luters piemeklēja Bībelē pamatojumu saviem uzskatiem, un šajos meklējumos vēl vairāk politizēja šo teoloģisko strīdu - pakāpeniski Lutera acīs apšaubāmas kļuva ne tikai tiesības piedot grēkus, bet arī pati pāvesta varas leģitimitāte, koncilu nemaldība un Baznīcas hierarhu autoritāte.

Skat. arī Disputatio pro Declaratione Virtutis Indulgentiarum

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. - Zvaigzne ABC: Rīga. - 175. lpp. ISBN 5405014176