Atšķirības starp "Mendzi" versijām
(jauns šķirklis) |
(Nav atšķirību)
|
Versija, kas saglabāta 2010. gada 17. jūnijs, plkst. 12.41
Mendzi (trad. ķīn. 孟子, piņj. Meng Ji, ~372.-289. g.p.m.ē.) – filosofs konfuciānists, Konfūcija sekotājs.
Domātāja mācība apkopota krājumā "Mendzi". Par izziņas procesa pamatu uzskatīja nevis juteklisku uztveri un sajūtas, bet gan prāta liecību. Morāle un ētika rodoties no cilvēka dabiskajām īpašībām; cilvēkam esot jau iedzimtas zināmas pozitīvas īpašības. Ētikas un morāles normas esot Debesu - augstākā mērķtiecīgā spēka, - dotas. Atzina, ka pastāv iedzimtas spējas un iedzimtas zināšanas. Cilvēks pēc savas dabas ir labs. Vara ir līdzeklis, ar kura palīdzību "dižais" cilvēks izpauž savu dabu attiecībās ar līdzcilvēkiem. „Ja cilvēks vecs, tad vienalga, vai viņš ir no savējiem vai no svešajiem; ja cilvēks jauns, tad vienalga, vai viņš ir no savējiem vai no svešajiem" (老吾老以及人之老，幼吾幼以及人之幼). Uzsvēra tautas primaritāti un, ka sliktam valdniekam Debesis atņem "mandātu" valdīt.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 268. lpp.
- Elman Benjamin A. From Philosophy to Philology: Intellectual and Social Aspects of Change in Late Imperial China. - MA: Council on East Asian Studies, Cambridge, 1984
