Konfūcijs
Kunfudzi (孔夫子 - Kong fuzǐ, 孔子 - Kongzi, 孔丘 - Kong Qiu; 551.-479. g.p.m.ē.) latinizēts kā Konfūcijs (Confucius) - ierēdnis, politiķis, Pavasara un Rudens perioda filosofs, konfūcisma aizsācējs. Ķīnā zināms kā sjeņši - "pirmais skolotājs".
Par Konfūcija dzīvi ticamu avot visai maz, jo dzīves laikā nebija guvis slavu, ar sava laika ietekmīgajiem politiķiem maz saistīts, reti pieminēts. Pamatavoti ir "Apkopotās runas" (Luņju, III gs. p.m.ē.) un "Dzuo komentāri" (Dzuodžuaņ), kā arī Sima Cjaņs. Konfūcija dzimta Kuni piederējusi zemākajai aristokrātijai - ši - un kalpoja kā ierēdņi Lu dalienā, kur tajā laikā valdīja Džou dinastijas jaunākais atzars. Tēvs, Šu Ljanhe (叔梁纥, Shū Liáng-hé) jeb Šuljans He, bija karavīrs, bet viņa otrā sieva, Konfūcija māte Džendzaja (颜征在, Yán Zhēng-zài) nāca no visai ietekmīgās Jaņu dzimtas. Konfūcija dzimšanas dienu tradicionāli svin 28. septembrī. Tēvs, kurš bija jau vecs vīrs, mira, kad viņš bija 3 gadus vecs, bet māte, kas dēlu dzemdēja 16 gadu vecumā, mira, pirms viņš sasniedza pilngadību. Avoti vēsta, ka bijis īpaši gara auguma: "9 či un 6 cuņus garš" (t.i. virs 180 cm). Nācās smagi strādāt, arī visprastākos darbus, lai nodrošinātu iztiku, jo izcelsme nedeva nekādas priekšrocības, kā vienīgi tiesības izglītoties un iespēju izvēlēties kalpošanas veidu. 18 gadu vecumā Konfūcijs apprecējās ar meiteni no Biņguaņu dzimtas, ģimenē piedzima dēls, pēc laika arī meita.
Guva savai kārtai atbilstošu pamatizglītību, t.i. apguva rituālu izpildes, mūzikas, šaušanas ar loku, kaujas ratu vadīšanas, rakstīšanas un matemātikas pamatus. Karjeru veidoja lēnām, jo zemās izcelsmes dēļ nevarēja izvēlēties dienesta veidu. Sāka kā padomnieka Dzjihuaņdzi lopu gans un sargs, tad rēķinvedis, darba padomnieks, līdz tika iecelts par sodu pārvaldnieku (vidējā ranga ierēdnis, pakļauts galvenajam padomniekam). 500. g.p.m.ē. viņš pat vadīja veiksmīgas Lu vietvalža diplomātiskās sarunas ar Cji zemes sūtni par pamiera slēgšanu Sjiagu ielejā.
498. g.p.m.ē. Lu zemi pārņēma iekšējas jukas - notika sacelšanās pret t.s. Triju Dzimtu (Šusuņi, Dzjisuņi un Mensuņi) hegemoniju. Spriežot pēc visa, Konfūcijs ņēma dalību sazvērestībā, jo kad dumpinieki tomēr tika sakauti, 497. g.p.m.ē. viņš piepeši steigā pameta Lu, lai četrpadsmit (no 497. līdz 484.) gadus pavadītu klejojumos, sarunās un vērojumos. Konfūcijs uzsāka ceļu no Vei valsts, caur Sun valsti devās uz Čeņ valsti, Cai valsti un, iespējams, arī Ču valsti, atpakaļceļā uzturējās Čeņ, vēl dažus gadus pavadīja Vei, līdz atgriezās dzimtajā Lu. Ceļā viņu pavadīja trīs vai četri mācekļi, dažas sarunas ar kuriem daļēji saglabājušās "Apkopotajās runās" un ļauj spriest par Konfūcija uzskatiem. Šīs sarunas aptvēra visplašāko tematiku: sēru rituālus un ziedošanas rituālus; kā kalpot saviem vecākiem, kamēr tie dzīvi, un kā to darīt pēc viņu nāves; kā kalpot vecākiem, ja tie nejauki izturas; kā izvērtēt, kuram piemīt cilvēkmīlestība un kuram - asa uztveres spēja, un vai cildenu cilvēku iespējams piemuļķot; kā mācīties un kādas zināšanas saglabāt; kā klausīties dzeju un ko mīlēt mūzikā; kā būtu, ja pasaulē viss notiktu pēc cilvēka prāta u.tml. Miris 479. gadā p.m.ē., vietvalža Ai sešpadsmitā valdīšanas gada ceturtā mēneša astoņpadsmitajā dienā.
Domāšanā no citiem viņu atšķīra nepārtraukta mācīšanās un vēlme sevi pilnveidot, kā arī apziņa, ka dzīve ir vienīgā iespēja to piepildīt: "Kad būšu pavadījis piecdesmit gadus mācoties, tad nepieļaušu lielas kļūdas". Pakāpeniski radot saistītu mācību par to, kas ir tikums kam šai dzīvē piemīt vērtība un kāda varētu būt ideāla valsts vara. Veidodams savu vīziju par morālu politisko kārtību, balstījās ne tikai uz sava prāta spējām, bet arī uz vēsturi un kultūras ieražām. Pats uzskatīja, ka nerada neko oriģinālu: "Es izklāstu, bet neradu. Es mīlu senatni, jo ticu tai." Pievērsās tādu ideju kā "vērtība" (sjeņ), "cildenums" (šan) un "tikums" (de) pārformulēšanas.
Konfūcija ideāls, kam viņš centās līdzināties, bija Džou vietvaldis, sava brāļa - valdnieka Vu - padomnieks un reģents laikā, kad Vu mantinieks nebija pilngadīgs. Kā paraugus minēja arī citus padomniekus - piemēram, Dzičaņu un Guaņu Džunu, - uzskatot, ka šie vīri ir uzslavas cienīgi. Šajos vērtējumos izpaužas Konfūcija attieksme pret ārkārtēju lojalitāti un galēju apzinīgumu, spēja iecietīgi raudzīties uz nepiedienīgu rīcību politiskajā karjerā, ja tas ļāvis sasniegt cēlāku mērķi, samierinājās ar vardarbību, ja tā varēja paātrināt pozitīvas pārmaiņas. Balstījās uz atziņu, ka līdztiesība, līdzvērtība nav iespējama - gan dabā, gan cilvēku sabiedrībā visa pamatā iz hierarhija no zemāka uz augstāku, kurā zemākais pakļaujas augstākajam.
To visu viņš apsprieda ar saviem sekotājiem, analizējot, lai nonāktu pie precīza un objektīva vērtējuma. Konfūcija izpratnē morāle bija skaistums - un tai nevajadzēja pakļauties likumiem. Likumi tikai kaitē tās skaistumam, un drastisku likumu ieviešana liecina nevis par kārtību, bet gan par cilvēka morālās neveiksmes atzīšanu. Pēc viņa domām, cilvēka spējām un raksturam, nevis mantojuma tiesībām bija jābūt tā karjeras pamatā. Raksturs bija stūrakmens, kas ļauj izvērtēt, vai cilvēks derīgs būt par valdnieka padomnieku, vai tikai par īpašuma pārvaldnieku vai kalpu. Apstiprinājumu savām domām viņš meklēja vēsturē un dzejā, tradīcijās un uzskatos, rituālos un mūzikā. Lielu vērību pievērsa valodai. "Apkopotās runas" vēsta, ka "vienmēr lietojis pareizu izrunu", deklamēdams "Dzejas klasiku" vai "Dokumentu kanonu" - ar "pareizu izrunu" saprotot to, kā jāskan vārdiem dzejā, tai skanot pirmo reizi Džou galmā, ticēja, ka atjaunojot pareizu izrunu, iespējams labāk izprast seno poēmu un rakstu jēgu, un aplami būtu klasiskās odas skandēt modernajā izrunā vai dialektā, jo varēja zust nianses un mainīties satura būtība.
Literatūra par šo tēmu
- Konfūcijs. Apkopotās runas. - Neptūns: Rīga, 2006. - 133 lpp.
- Staburova J. Balts zirgs nav zirgs jeb tradicionālā Ķīnas filozofija. - LU: Rīga, 1995.
- Anpiņa Dzjiņa. Īstais Konfūcijs : Domātāja un politiķa dzīve. - Atēna: Rīga, 2010. - 246 lpp.
- Конфуциева летопись "Чуньцю" (Весны и осени). / пер. и прим. Н.И. Монастырева - Восточная литература РАН: Москва, 1999 - 351 с. ISBN 5-02-018117-X
