Atšķirības starp "Monteskjē Šarls Luijs de" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Monteskje.jpg|right|thumb|200px|]] | [[Attēls:Monteskje.jpg|right|thumb|200px|]] | ||
| − | '''Šarls Luijs Monteskjē''' (1689.-1755.) - domātājs. | + | '''Šarls Luijs de Sekondā, barons Delabrēds de Monteskjē''' (''Charles-Louis de Secondat, baron de La Brède et de Montesquieu'', 1689.-1755.) jeb vienkārši '''Šarls Luijs de Monteskjē''' - [[barons]], domātājs [[apgaismotājs]]. |
| + | |||
| + | Dzimis 1689. gada 18. janvārī de Labredas muižā netālu no Bordo. Paputējuša muižnieka dēls. Viņa tēvocis de Monteskjē – Bordo pilsētas tiesas prezidents - novēlēja viņam savu vārdu, īpašumu un amatu. 1700. gadā uzsāka mācības [[Jezuītu ordenis|jezuītu]] koledžā, kuru apsolvēja 1705.gadā. Tad viņš sāka jurisprudences studijas, gatavodamies tiesneša darbam. Pēc stāšanās amatā, kuru Monteskjē bija mantojis no mirušā tēvoča, visai drīz tika ievēlēts Bordo pilsētas akadēmijā. | ||
Zināmākie darbi ir: "Vēstules no Persijas" (1721.), "Pārdomas par romiešu diženuma un krišanas cēloņiem" (1734.), "Par likumu garu" (1748.). Ļoti populāri Francijas sabiedrībā XVIII-XIX gs. mijā. | Zināmākie darbi ir: "Vēstules no Persijas" (1721.), "Pārdomas par romiešu diženuma un krišanas cēloņiem" (1734.), "Par likumu garu" (1748.). Ļoti populāri Francijas sabiedrībā XVIII-XIX gs. mijā. | ||
| − | Savā mācībā kritizēja [[Absolūtisms|Absolūtismu]], centās skaidrot valsts izcelšanās un likumu dabisko pamatu un formulēt vēlamās sociālās reformas. Objektīvi šāda sabiedrības pielīdzināšana dabai bija pretstats viduslaiku providenciālisma teorijai. Monteskjē bija viens no [[Ģeogrāfiskais determinisms|ģeogrāfiskā determinisma]] pamatlicējiem - pēc viņa domām tautas tikumus, tās likumu raksturu un valsts pārvaldes veidu nosaka klimats, augsne un teritorijas apmērs. Par optimālāko uzskatīja [[Monarhija|konstitucionālo monarhiju]]. Izveidoja savu [[varas dalīšana]]s teorijas koncepciju. Būdams ticīgs katolis, visai kritiski iztaicās par Baznīcas laicīgo struktūru, tās lomu un darbību. | + | Savā mācībā kritizēja [[Absolūtisms|Absolūtismu]], centās skaidrot valsts izcelšanās un likumu dabisko pamatu un formulēt vēlamās sociālās reformas. Objektīvi šāda sabiedrības pielīdzināšana dabai bija pretstats viduslaiku providenciālisma teorijai. Monteskjē bija viens no [[Ģeogrāfiskais determinisms|ģeogrāfiskā determinisma]] pamatlicējiem - pēc viņa domām tautas tikumus, tās likumu raksturu un valsts pārvaldes veidu nosaka klimats, augsne un teritorijas apmērs. Par optimālāko uzskatīja [[Monarhija|konstitucionālo monarhiju]]. Izveidoja savu [[varas dalīšana]]s teorijas koncepciju. Skeptiski raugoties uz varas koncentrāciju pašā valsts aparātā, de Monteskjē piedāvā ''corps intermédiaires'' – "nepieciešamām “pastarpinošām vienībām" starp valsti un pilsoni, kuras ļautu mīkstināt un kontrolēt politisko varu, - līdzās funkcionāli nošķirtām likumdevēja un izpildvarām piedāvāja veidot trešo neatkarīgas varas atzaru - tiesu varu: "No pašas lietas būtības izriet: lai novērstu varas ļaunprātīgu izmantošanu, ir nepieciešams, lai vara uzraudzītu varu. Padoto politiskā brīvība ir sava veida dvēseles miers, kas izriet no pārliecības, kāda ir personai par savu drošību. Lai nodrošinātu tādu brīvību, valdībai jābūt izveidotai tā, lai cilvēkiem nebūtu jābaidās citam no cita. Brīvība nevar eksistēt, ja likumdevējvara un izpildvara būs koncentrētas vienās rokās. Brīvība nevar eksistēt arī tad, ja tiesu vara nebūs atdalīta no likumdevējvaras un izpildvaras."<ref>Монтескье Ш. Избранные произведения. (О духе законов). - Москва, 1955, c. 289.</ref> Šis elements kļuva diezgan būtisks eiropeiskajā “pilsoniskās sabiedrības” teorçtiskajā tradīcijā, kurā pilsoniskas pašorganizācijas spēja tiek uzskatīta par pretsvaru valsts administratīvajai varai. Būdams ticīgs katolis, visai kritiski iztaicās par Baznīcas laicīgo struktūru, tās lomu un darbību. |
| + | |||
| + | ==== Atsauces un piezīmes ==== | ||
| + | |||
| + | {{atsauces}} | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
* Monteskjē Šarls Luijs. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 279. lpp. | * Monteskjē Šarls Luijs. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 279. lpp. | ||
| + | * Šarls Luijs de Monteskjē. Persiešu vēstules. - Zvaigzne: Rīga, 1990. - 266 lpp. ISBN10 5405003301 | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
[[Kategorija:M]] | [[Kategorija:M]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 13. augusts, plkst. 09.53
Šarls Luijs de Sekondā, barons Delabrēds de Monteskjē (Charles-Louis de Secondat, baron de La Brède et de Montesquieu, 1689.-1755.) jeb vienkārši Šarls Luijs de Monteskjē - barons, domātājs apgaismotājs.
Dzimis 1689. gada 18. janvārī de Labredas muižā netālu no Bordo. Paputējuša muižnieka dēls. Viņa tēvocis de Monteskjē – Bordo pilsētas tiesas prezidents - novēlēja viņam savu vārdu, īpašumu un amatu. 1700. gadā uzsāka mācības jezuītu koledžā, kuru apsolvēja 1705.gadā. Tad viņš sāka jurisprudences studijas, gatavodamies tiesneša darbam. Pēc stāšanās amatā, kuru Monteskjē bija mantojis no mirušā tēvoča, visai drīz tika ievēlēts Bordo pilsētas akadēmijā.
Zināmākie darbi ir: "Vēstules no Persijas" (1721.), "Pārdomas par romiešu diženuma un krišanas cēloņiem" (1734.), "Par likumu garu" (1748.). Ļoti populāri Francijas sabiedrībā XVIII-XIX gs. mijā.
Savā mācībā kritizēja Absolūtismu, centās skaidrot valsts izcelšanās un likumu dabisko pamatu un formulēt vēlamās sociālās reformas. Objektīvi šāda sabiedrības pielīdzināšana dabai bija pretstats viduslaiku providenciālisma teorijai. Monteskjē bija viens no ģeogrāfiskā determinisma pamatlicējiem - pēc viņa domām tautas tikumus, tās likumu raksturu un valsts pārvaldes veidu nosaka klimats, augsne un teritorijas apmērs. Par optimālāko uzskatīja konstitucionālo monarhiju. Izveidoja savu varas dalīšanas teorijas koncepciju. Skeptiski raugoties uz varas koncentrāciju pašā valsts aparātā, de Monteskjē piedāvā corps intermédiaires – "nepieciešamām “pastarpinošām vienībām" starp valsti un pilsoni, kuras ļautu mīkstināt un kontrolēt politisko varu, - līdzās funkcionāli nošķirtām likumdevēja un izpildvarām piedāvāja veidot trešo neatkarīgas varas atzaru - tiesu varu: "No pašas lietas būtības izriet: lai novērstu varas ļaunprātīgu izmantošanu, ir nepieciešams, lai vara uzraudzītu varu. Padoto politiskā brīvība ir sava veida dvēseles miers, kas izriet no pārliecības, kāda ir personai par savu drošību. Lai nodrošinātu tādu brīvību, valdībai jābūt izveidotai tā, lai cilvēkiem nebūtu jābaidās citam no cita. Brīvība nevar eksistēt, ja likumdevējvara un izpildvara būs koncentrētas vienās rokās. Brīvība nevar eksistēt arī tad, ja tiesu vara nebūs atdalīta no likumdevējvaras un izpildvaras."[1] Šis elements kļuva diezgan būtisks eiropeiskajā “pilsoniskās sabiedrības” teorçtiskajā tradīcijā, kurā pilsoniskas pašorganizācijas spēja tiek uzskatīta par pretsvaru valsts administratīvajai varai. Būdams ticīgs katolis, visai kritiski iztaicās par Baznīcas laicīgo struktūru, tās lomu un darbību.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Монтескье Ш. Избранные произведения. (О духе законов). - Москва, 1955, c. 289.
Literatūra par šo tēmu
- Monteskjē Šarls Luijs. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 279. lpp.
- Šarls Luijs de Monteskjē. Persiešu vēstules. - Zvaigzne: Rīga, 1990. - 266 lpp. ISBN10 5405003301
