Atšķirības starp "Pareizticība" versijām
(jauns šķirklis) |
(Nav atšķirību)
|
Versija, kas saglabāta 2010. gada 26. augusts, plkst. 14.13
Pareizticība jeb Austrumu Ortodoksālā Baznīca - 14 autokefālu (patstāvīgu) kristietības Baznīcu grupa, kas ir saglabājusi nosacītu teoloģiski doktrinālo vienotību, taču nav vienota strukturāli, t.i. nav vienota administratīvi autoritatīva centra, - galvenie ir Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzalemes patriarhāti (sākotnēji - metropolijas). Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts ir pareizticīgo visaugstākais sēdeklis, tas ir arī visas pasaules pareizticīgo centrs. Ekumeniskais patriarhs ir „primus inter pares” – „pirmais starp līdzīgajiem” attiecībā uz citiem pareizticīgo patriarhiem. Konstantinopoles primāts iemieso sevī pareizticīgo vienību un koordinē to darbību. Par ticības avotiem atzīst Svētos rakstus (Veco un Jauno Derību) un Svēto tradīciju – septiņu ekumēnisko koncilu, kā arī vietējo koncilu lēmumus, savus liturģiskos tekstus, baznīcu tēvu sacerējumus. Dieva Trīsvienības trešā persona – Svētais Gars iziet tikai no Tēva. Teoloģijā ievērojamākās atšķirības no Rietumu kristietības ir jautājumā par Svētā Gara vietu teoloģijā (filioque diskusija), Iedzimtā grēka traktējumu, Sv. Marijas miesisko Debesīs uzņemšanu, Baznīcas hierarhiju (pāvesta vieta un loma). Lielākā daļa pareizticības apakšvirzienu pieturās pie Konstantinopoles liturģijas. Ģeogrāfiski aptver Austrumeiropu, Balkānu slāvu tautas un Vidusjūras baseina austrumdaļu. Pareizticības dogmatikas un baznīcas organizācijas pamati veidojās laikā no II līdz VIII gs., un te nozīmīgākie bija pareizticīgās baznīcas tēvi Atanasijs, Basilijs Lielais, Jānis Zeltmute, Damaskas Jānis, Nazianzas Gregors u.c., kā arī koncili Efesā (431.) un Halkedonā (451.), kas tika sasaukti, lai precizētu mācību par Kristus dievišķo un cilvēcisko dabu. Terminu „ortodoksāls” sāka lietot V gadsimta grieķu kristieši, lai atšķirtu kanonisko ticību no herēzēm, bet par ortodoksālām, jeb pareizticīgām, sevi sāka dēvēt virkne Austrumu Baznīcu pēc tam, kad V gadsimtā atšķēlās monofizītu kustība. Atšķirīgu traktējumu attīstību noteica arī apstāklis, ka Bizantija bija daudz vairāk pārmantojusi sengrieķu kultūras tradīcijas un kā daļa klasiskās izglītības tās bija sastopamas vēl ilgi. Tādēļ arī pareizticībā vairāk ienāca grieķu pasaules uztvere, piemēram, uzskats par Dieva klātbūtni pasaulē pareizticībā tika traktēts kā Dieva iemiesošanās Kristū un Baznīcā kā Kristus turpinājumā. Nopietnākas atšķirības liturģijā un dogmatikā sāka parādīties, politiski sabrūkot Romas impērijai un sadaloties Rietumromas un Austrumromas impērijās, zināmā mērā izolējot kristietības centrus austrumos un rietumos vienu no otra. Tās veicināja arī vairāki teoloģiski faktori, piemēram, Rietumu baznīcas tēvu jau no 589. gada Nikejas ticības apliecībā iekļautā piebilde, ka Svētais Gars iziet ne tikai no Tēva, bet arī no Dēla (filioque – “un Dēla”), kuru Konstantinopoles patriarhs nosodīja. Bez tam Konstantinopoles patriarhs kategoriski noraidīja dogmatu, ka Romas pāvests ir Baznīcas augstākā autoritāte (patriarhs 876. gadā to pasludināja par maldu mācību). Pēc Nikejas II koncila 787. gadā, Baznīcas Austrumu virzienos tika noliegts kulta celtnēs izmantot skulptūras, ko plaši izmantoja Rietumromas impērijā, kādu laiku bija aizliegtas arī svētbildes. Šīs un daudzas citas pretrunas noveda pie 1054. gada Lielās shizmas, kas sašķēla līdz tam de iure vienoto kristietību Austrumu un Rietumu Baznīcās. Mūsdienu Latvijas teritorijā pareizticības misionāri un pirmie neofiti Jersikā, Koknesē un Tālavā parādījās XI gs. Nedaudzās draudzes bija Polockas arhibīskapu aizgādībā. XIV g. no Rīgas maģistrāta grāmatām zināms, ka Rīgā bija pareizticīgā Sv. Nikolaja baznīca un konvents Aldaru ielas rajonā. Vēlākajos gadsimtos tās izplatība norisa Krievijas Pareizticīgās Baznīcas aizgādībā. 1836. gada 14. septembrī tika nodibināts Pleskavas bīskapijas Rīgas vikariāts. 1843. gadā Pleskavas Garīgajā seminārā sāka mācīt latviešu valodu. 1847. gadā Rīgā tika atvērta pareizticīgo “Latviešu garīgā skola”. Tajā pašā gadā sākās baznīcas grāmatu tulkošana latviešu valodā. 1848. gadā bija 33 pareizticīgo latviešu draudzes. Pēc Krievijas impērijas sabrukuma nodibinoties Latvijas Republikai, Maskavas patriarhs Tihons ar savu lēmumu Nr.1026 atzina autokefālas Latvijas Pareizticīgās Baznīcas izveidošanu.
Vēsturiski izveidojušās 14 autokefālu (patstāvīgu) pareizticīgo Baznīcu, kuru liturģijās un dogmatikā ir zināmas savstarpējas atšķirības un kuras savstarpēji administratīvi nav saistītas:
- Krievijas Pareizticīgā Baznīca
- Koptu Pareizticīgā Baznīca
- Etiopijas Pareizticīgā Baznīca
- Grieķijas Pareizticīgā Baznīca
- Gruzijas Pareizticīgā Baznīca
- Sīrijas Pareizticīgā Baznīca
u.c.
Literatūra par šo tēmu
- Georgijs Florovskis. Austrumu Baznīcas tēvi. - Latvijas Kristīgā Akadēmija: Jūrmala, 2009. - 471 lpp. ISBN Z574618804
- Austrumu ortodoksālā Baznīca. // Lenglija Mairtla. Pasaules reliģijas. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1997. - 96 lpp.
