Atšķirības starp "Platona Akadēmija" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Platona akadēmija''' - atkarībā no konteksta: | '''Platona akadēmija''' - atkarībā no konteksta: | ||
| − | * '''1.''' [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] skola, kuru 387. g.p.m.ē. izveidoja [[Platons]] [[Senās Atēnas|Atēnu]] apkaimē. Nosaukta mītiskā varoņa Akadēma vārdā, jo atradās svētbirzī ar šādu nosaukumu. Par Akadēmijas organizāciju zināms pavisam nedaudz - tā ir bijusi publisks gimnasijs, vieta sarunām viņa skolā un dārzā (''kēpidion''). Platons neņēma mācību maksu, taču pastāvīgi apmeklēt Akadēmiju varēja atļauties tikai tie, kas bija pietiekami labi nodrošināti, lai varētu veltīt laiku filozofijai. Tā drīzāk bija diskusiju centrs, nevis vieta, kur studenti gāja apgūt Platona doktrīnas. Akadēmija nebija vieta, kuru cilvēki apmeklēja, lai iemācītos piekrist Platonam. Ne tikai Platona izcilākais skolnieks Aristotels, bet arī divi nākamie Akadēmijas vadītāji nepiekrita dažām fundamentālām Platona idejām. Tāpēc Akadēmiju var uzlūkot kā skolu, kurā var mācīties domāt filozofiski, un tādā veidā tā turpina Sokrata tradīciju. Pēc Platona nāves, t.s. ''Senajā akadēmijā'' (Speisips u.c. IV-III gs.p.m.ē.) pieauga [[Pitagorieši|pitagoriešu]] ietekme. Platona mācība tika pārkārtota, sistematizācijai par pamatu ņemot skaitļu [[Misticisms|misticismu]]. Šajā laikā ''Akadēmijai'' bija liela nozīme matemātikas un astronomijas attīstībā. T.s. ''Vidējā akadēmija'' (Arkiselajs u.c., III gs.p.m.ē.) piedzīvoja lielu [[Skepticisms|skepticisma]] ietekmi. Skepticisma vēsmas ''Akadēmijā'' ienesa [[Arkesilajs no Pitanes]], kas, kļuvis par tās vadītāju, nevēlējās ieturēt iepriekšējo tradīciju, kur lielākā uzmanība tika pievērsta morālfilosofijas jautājumiem. Arkesilaju vairāk interesēja sokratiskā metode, nevis Platona pozitīvā filosofija, tāpēc arī viņa paša filosofijai drīzāk ir metodoloģisks raksturs. Arkesilaja filosofiskā metode būtībā bija tā pati sokratiskā procedūra, kas uzlabota, lai ņemtu vērā filosofijas stāvokli trešajā gadsimtā. Acīmredzot tieši ''Akadēmijas'' skepticisma filosofijas metodoloģiskais raksturs ir pamatā tam, ka nedz Arkesilajs, nedz tā sekotāji neuzskatīja par nepieciešamu savas idejas nodot pierakstiem, tādējādi atstājot saviem sekotājiem milzīgi plašu lauku interpretācijām par savu nostāju. Grūtības rada tas, ka par ''Akadēmijas'' skeptiķiem ir saglabājušās tikai fragmentāras ziņas, tās bieži vien ir neskaidras, un, tā kā šo ziņu sniedzēji (piemēram, [[Seksts Empīriķis]]) ne vienmēr atturējās no to pārinterpretācijas un piemērošanas savai mācībai, akadēmiķu skepticisms ne vienmēr ir pilnībā rekonstruējams. Skeptiskās metodoloģijas būtība ir pieņemt sava oponenta pozīciju un, izejot no tās pamatpremisām, parādīt, ka tā ir pašpretrunīga. To Arkesilajs un viņa sekotāji izmantoja, lai kritizētu sava laika dogmatiskās mācības, vispirms jau [[Stoicisms|stoicismu]] un [[ | + | * '''1.''' [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] skola, kuru 387. g.p.m.ē. izveidoja [[Platons]] [[Senās Atēnas|Atēnu]] apkaimē. Nosaukta mītiskā varoņa Akadēma vārdā, jo atradās svētbirzī ar šādu nosaukumu. Par Akadēmijas organizāciju zināms pavisam nedaudz - tā ir bijusi publisks gimnasijs, vieta sarunām viņa skolā un dārzā (''kēpidion''). Platons neņēma mācību maksu, taču pastāvīgi apmeklēt Akadēmiju varēja atļauties tikai tie, kas bija pietiekami labi nodrošināti, lai varētu veltīt laiku filozofijai. Tā drīzāk bija diskusiju centrs, nevis vieta, kur studenti gāja apgūt Platona doktrīnas. Akadēmija nebija vieta, kuru cilvēki apmeklēja, lai iemācītos piekrist Platonam. Ne tikai Platona izcilākais skolnieks Aristotels, bet arī divi nākamie Akadēmijas vadītāji nepiekrita dažām fundamentālām Platona idejām. Tāpēc Akadēmiju var uzlūkot kā skolu, kurā var mācīties domāt filozofiski, un tādā veidā tā turpina Sokrata tradīciju. Pēc Platona nāves, t.s. ''Senajā akadēmijā'' (Speisips u.c. IV-III gs.p.m.ē.) pieauga [[Pitagorieši|pitagoriešu]] ietekme. Platona mācība tika pārkārtota, sistematizācijai par pamatu ņemot skaitļu [[Misticisms|misticismu]]. Šajā laikā ''Akadēmijai'' bija liela nozīme matemātikas un astronomijas attīstībā. T.s. ''Vidējā akadēmija'' (Arkiselajs u.c., III gs.p.m.ē.) piedzīvoja lielu [[Skepticisms|skepticisma]] ietekmi. Skepticisma vēsmas ''Akadēmijā'' ienesa [[Arkesilajs no Pitanes]], kas, kļuvis par tās vadītāju, nevēlējās ieturēt iepriekšējo tradīciju, kur lielākā uzmanība tika pievērsta morālfilosofijas jautājumiem. Arkesilaju vairāk interesēja sokratiskā metode, nevis Platona pozitīvā filosofija, tāpēc arī viņa paša filosofijai drīzāk ir metodoloģisks raksturs. Arkesilaja filosofiskā metode būtībā bija tā pati sokratiskā procedūra, kas uzlabota, lai ņemtu vērā filosofijas stāvokli trešajā gadsimtā. Acīmredzot tieši ''Akadēmijas'' skepticisma filosofijas metodoloģiskais raksturs ir pamatā tam, ka nedz Arkesilajs, nedz tā sekotāji neuzskatīja par nepieciešamu savas idejas nodot pierakstiem, tādējādi atstājot saviem sekotājiem milzīgi plašu lauku interpretācijām par savu nostāju. Grūtības rada tas, ka par ''Akadēmijas'' skeptiķiem ir saglabājušās tikai fragmentāras ziņas, tās bieži vien ir neskaidras, un, tā kā šo ziņu sniedzēji (piemēram, [[Seksts Empīriķis]]) ne vienmēr atturējās no to pārinterpretācijas un piemērošanas savai mācībai, akadēmiķu skepticisms ne vienmēr ir pilnībā rekonstruējams. Skeptiskās metodoloģijas būtība ir pieņemt sava oponenta pozīciju un, izejot no tās pamatpremisām, parādīt, ka tā ir pašpretrunīga. To Arkesilajs un viņa sekotāji izmantoja, lai kritizētu sava laika dogmatiskās mācības, vispirms jau [[Stoicisms|stoicismu]] un [[Epikūrieši|epikūrismu]] - akadēmiskajiem skeptiķiem visvairāk rūpēja tieši dogmatisko skolu kritika, un viņu lielākais devums ir saistīts tieši ar filosofijas kritiskās funkcijas atjaunošanu hellēnistiskās filosofijas kontekstā. Arkesilaja pozīciju turpināja arī slavenākais no viņa sekotājiem Karneads, t.s. ''Jaunās akadēmijas'' līderis. Līdzīgi kā pirmais milzīgu uzmanību veltīja agrīno stoiķu kritikai, arī Karneads pievērsās galvenokārt Hrīsipa[18] teoriju apkarošanai. Vēršoties pret dažādām ētikas teorijām, stoiķu teoloģiju, izziņas teoriju un mācību par predestināciju, savā argumentācijā Karneads izmantoja ''Akadēmijā'' jau ierasto sokratisko metodi. Karneads piedāvāja nošķīrumam 'patiess/aplams' alternatīvu nošķīrumu, kas atšķirībā no iepriekšējā ir atkarīgs nevis no sajūtu iespaidu atbilstības ārējās pasaules lietu kārtībai, bet gan vairāk no paša uztvērēja. Citiem vārdiem, sajūtu tvērumu subjektīvajās attiecības (t.i. to attiecībās ar uztvērēju) var rast atšķirību, kas nav rodama to attiecībās ar objektu, ko šie sajūtu tvērumi reprezentē. Tā Karneads izšķir ticamus sajūtu iespaidus un tādus, kas uzticību nerosina. Šī Karneada pozīcija tradicionāli tiek traktēta kā probabilisma doktrīna. Savā tālākajā attīstībā ''Akadēmija'' apvienoja [[Platonisms|platonismu]], stoicismu, [[Aristotelisms|aristotelismu]] u.c. skolas, līdz IV-V gs. pilnībā ieņēma [[Neoplatonisms|neoplatonisma]] pozīciju. 529. gadā [[imperators]] Justinians lika ''Akadēmiju'' slēgt. |
* '''2.''' 1459.-1521. gados Florencē Marsīlio Fičīno (''Marsilio Ficino'', 1433.–1499.) vadībā pastāvējusi humānistu domātāju grupa "Platona akadēmija", kas no [[Platonisms|platonisma]] pozīcijām oponēja [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] mācībai, tulkoja un komentēja Platona rakstus. | * '''2.''' 1459.-1521. gados Florencē Marsīlio Fičīno (''Marsilio Ficino'', 1433.–1499.) vadībā pastāvējusi humānistu domātāju grupa "Platona akadēmija", kas no [[Platonisms|platonisma]] pozīcijām oponēja [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] mācībai, tulkoja un komentēja Platona rakstus. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 23. septembris, plkst. 11.31
Platona akadēmija - atkarībā no konteksta:
- 1. antīkās filosofijas skola, kuru 387. g.p.m.ē. izveidoja Platons Atēnu apkaimē. Nosaukta mītiskā varoņa Akadēma vārdā, jo atradās svētbirzī ar šādu nosaukumu. Par Akadēmijas organizāciju zināms pavisam nedaudz - tā ir bijusi publisks gimnasijs, vieta sarunām viņa skolā un dārzā (kēpidion). Platons neņēma mācību maksu, taču pastāvīgi apmeklēt Akadēmiju varēja atļauties tikai tie, kas bija pietiekami labi nodrošināti, lai varētu veltīt laiku filozofijai. Tā drīzāk bija diskusiju centrs, nevis vieta, kur studenti gāja apgūt Platona doktrīnas. Akadēmija nebija vieta, kuru cilvēki apmeklēja, lai iemācītos piekrist Platonam. Ne tikai Platona izcilākais skolnieks Aristotels, bet arī divi nākamie Akadēmijas vadītāji nepiekrita dažām fundamentālām Platona idejām. Tāpēc Akadēmiju var uzlūkot kā skolu, kurā var mācīties domāt filozofiski, un tādā veidā tā turpina Sokrata tradīciju. Pēc Platona nāves, t.s. Senajā akadēmijā (Speisips u.c. IV-III gs.p.m.ē.) pieauga pitagoriešu ietekme. Platona mācība tika pārkārtota, sistematizācijai par pamatu ņemot skaitļu misticismu. Šajā laikā Akadēmijai bija liela nozīme matemātikas un astronomijas attīstībā. T.s. Vidējā akadēmija (Arkiselajs u.c., III gs.p.m.ē.) piedzīvoja lielu skepticisma ietekmi. Skepticisma vēsmas Akadēmijā ienesa Arkesilajs no Pitanes, kas, kļuvis par tās vadītāju, nevēlējās ieturēt iepriekšējo tradīciju, kur lielākā uzmanība tika pievērsta morālfilosofijas jautājumiem. Arkesilaju vairāk interesēja sokratiskā metode, nevis Platona pozitīvā filosofija, tāpēc arī viņa paša filosofijai drīzāk ir metodoloģisks raksturs. Arkesilaja filosofiskā metode būtībā bija tā pati sokratiskā procedūra, kas uzlabota, lai ņemtu vērā filosofijas stāvokli trešajā gadsimtā. Acīmredzot tieši Akadēmijas skepticisma filosofijas metodoloģiskais raksturs ir pamatā tam, ka nedz Arkesilajs, nedz tā sekotāji neuzskatīja par nepieciešamu savas idejas nodot pierakstiem, tādējādi atstājot saviem sekotājiem milzīgi plašu lauku interpretācijām par savu nostāju. Grūtības rada tas, ka par Akadēmijas skeptiķiem ir saglabājušās tikai fragmentāras ziņas, tās bieži vien ir neskaidras, un, tā kā šo ziņu sniedzēji (piemēram, Seksts Empīriķis) ne vienmēr atturējās no to pārinterpretācijas un piemērošanas savai mācībai, akadēmiķu skepticisms ne vienmēr ir pilnībā rekonstruējams. Skeptiskās metodoloģijas būtība ir pieņemt sava oponenta pozīciju un, izejot no tās pamatpremisām, parādīt, ka tā ir pašpretrunīga. To Arkesilajs un viņa sekotāji izmantoja, lai kritizētu sava laika dogmatiskās mācības, vispirms jau stoicismu un epikūrismu - akadēmiskajiem skeptiķiem visvairāk rūpēja tieši dogmatisko skolu kritika, un viņu lielākais devums ir saistīts tieši ar filosofijas kritiskās funkcijas atjaunošanu hellēnistiskās filosofijas kontekstā. Arkesilaja pozīciju turpināja arī slavenākais no viņa sekotājiem Karneads, t.s. Jaunās akadēmijas līderis. Līdzīgi kā pirmais milzīgu uzmanību veltīja agrīno stoiķu kritikai, arī Karneads pievērsās galvenokārt Hrīsipa[18] teoriju apkarošanai. Vēršoties pret dažādām ētikas teorijām, stoiķu teoloģiju, izziņas teoriju un mācību par predestināciju, savā argumentācijā Karneads izmantoja Akadēmijā jau ierasto sokratisko metodi. Karneads piedāvāja nošķīrumam 'patiess/aplams' alternatīvu nošķīrumu, kas atšķirībā no iepriekšējā ir atkarīgs nevis no sajūtu iespaidu atbilstības ārējās pasaules lietu kārtībai, bet gan vairāk no paša uztvērēja. Citiem vārdiem, sajūtu tvērumu subjektīvajās attiecības (t.i. to attiecībās ar uztvērēju) var rast atšķirību, kas nav rodama to attiecībās ar objektu, ko šie sajūtu tvērumi reprezentē. Tā Karneads izšķir ticamus sajūtu iespaidus un tādus, kas uzticību nerosina. Šī Karneada pozīcija tradicionāli tiek traktēta kā probabilisma doktrīna. Savā tālākajā attīstībā Akadēmija apvienoja platonismu, stoicismu, aristotelismu u.c. skolas, līdz IV-V gs. pilnībā ieņēma neoplatonisma pozīciju. 529. gadā imperators Justinians lika Akadēmiju slēgt.
- 2. 1459.-1521. gados Florencē Marsīlio Fičīno (Marsilio Ficino, 1433.–1499.) vadībā pastāvējusi humānistu domātāju grupa "Platona akadēmija", kas no platonisma pozīcijām oponēja Aristoteļa mācībai, tulkoja un komentēja Platona rakstus.
Literatūra
- Platona akadēmija. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 331. lpp.
- Kūle M., Kūlis R. Filosofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 1998. ISBN 9984171191
- Semane T., Apsīte L., Rozenvalds J., Antīkā filozofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2007. ISBN 978-9984-40-155-3
- Roberts Apinis, Henriks Bušs, Dzintars Bušs u.c. Domas par antīko filozofiju. - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
- Jurevičs P. Platons dzīvē un darbā. - A.Raņķa grāmatu tirgotava, Rīga, 1930.
- Klīve, V.V. Gudrības ceļos: īss ievads Rietumu filozofijā. - Zinātne, Rīga, 1996. ISBN 5-7966-1150-X
- Platons. Teaitēts. - Liepnieks un Rītups, Rīga, 2008. ISBN 978-9984-9609-5-1
- Platons. Menons. Dzīres. – Zvaigzne, Rīga, 1980.
- Platons. Valsts. – Zvaigzne, Rīga, 1982.
- Lauksmans F. Filozofijas ABC. – Alberts XII, Rīga, 1999.
- Megi B. Filozofijas vēsture. – Zvaigzne ABC, Rīga, 2000.
- Šuvajevs I. Filozofija. Saruna par filozofiju. – Zvaigzne ABC, Rīga, 1999.
- Domas par antīko filozofiju. / sast. Maija Kūle, Elmārs Vēbers - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
- Асмус В.Ф. Античная философия. - Высшая школа, Москва, 1999
- Лосев А.Ф. История античной философии в конспективном изложении. - Москва, 1989
- Мамардашвили М.К. Лекции по античной философии. - Аграф, Москва, 1997
- Надточаев А.С. Философия и наука в эпоху античности. - Изд-во Моск. ун-та, Москва, 1990
- Целлер Э. Очерк истории греческой философии. / Перевод С. Л. Франка. - Алетейя, СПб., 1996
Resursi internetā par šo tēmu
- Igors Šuvajevs. Nepasakāmā mācība.
- Akadēmijas skepticisms. // Aleks Knoks. Ticības attaisnojums un patiesības izzināmības pamatojums Sv. Augustīna darbā ‘Contra academicos’
- Sedley D. Ancient philosophy. / Routledge Encyclopedia of Philosophy. E. Craig (Ed.) - Routledge, London, 1998
- Ancient Philosophy. - EpistemeLinks: categorized links to philosophy resources on the Internet
- Ancient Philosophy - Boston University
- Ancient Greek Texts - An Electronic Library of Full Texts
- Rudolf Schürz. Die Schule von Athen.
- Internetquellen zur Philosophie der Antike. - Philosophische Bücherei: Kommentierte Internet-Ressourcen zur Philosophie
- Gesellschaft für antike Philosophie e.V.
- Liste alphabétique des philosophes. - Dictionnaire des philosophes antiques.
- Martine Vidoni. Répertoire des sources philosophiques antiques.
