Atšķirības starp "Fičīno Marsīlio" versijām
(jauns šķirklis) |
(Nav atšķirību)
|
Versija, kas saglabāta 2010. gada 27. oktobris, plkst. 14.34
Marsīlio Fičīno (Marsilio Ficino, 1433.–1499.) - garīdznieks, Renesanses laika domātājs, teologs neoplatoniķis, Florences Platona akadēmijas vadītājs.
Pats Fičīno bija platoniķis entuziasts, kvēls draudzības kulta kalpotājs, atraisīts sapņotājs, kas dzīvi saldināja ne tikai ar dievkalpojumiem un Jauno derību, ne tikai ar aizmiršanos brīvā dabā, bet arī ar sajūsmīgu liras spēli, dažādiem filosofiskiem traktātiem un turklāt ar paša poētisko jaunradi. Viņš nodarbojās ar astroloģiju, demonoloģiju un burvestībām, par ko viņu ne reizi vien vazāja uz inkvizīciju, bet no kuras, jāatzīmē, viņš spēja izgrozīties. Taču, godīgi sakot, inkvizīcijai bija uz to tiesības, jo Marsīlio Fičīno patiešām nopietni nodarbojās ar astroloģiju. Papildus tam viņš bija arī garīdznieks, kas vadīja dievkalpojumus un deva padomus ticīgajiem dvēseļu glābšanas meklējumos. Turklāt viņš nebija vienkārši garīdznieks. Viņš bija kanoniķis (t.i., Florences katedrāles pārzinis). Fičīno pārtulkoja latīņu valodā visu Platonu (1477.), visu Plotīnu (1485.), daļēji Dionīsiju Areopagītu, antīkos neoplatoniķus Porfīriju, Jamblihu un Proklu, kā arī citus antīkos filosofus un rakstniekus. Kārtojot un komentējot platoniķu sacerējumus, saistot tos ar latīnisko un viduslaiku tradīciju, ar zinātniskajām fizikas, astroloģijas, medicīnas teorijām, bet, vissvarīgākais, veidojot neoplatonisma saskaņu ar kristīgo reliģiju - Fičīno panāca, ka pagāniskā filosofija un tai vienlaicīgā kristīgā teoloģija, katrai saglabājot veselumu, tika sakausētas.
