Atšķirības starp "Fičīno Marsīlio" versijām

"Marsīlio Fičīno nav ne humānists, ne orators, ne profesors, viņš ir teologs, (..) simpātisks teologs, izglītots teologs platoniķis. Viņa zinātne ir dievišķā zinātne, viņa poēzija - dievišķā poēzija, un viņa reliģiskās mīlestības un mīlas pārpilno reliģisko jūtu iedvesmotā dzīve - dvēseles dzīve. (..) viņš acīmredzot dzīvo vienīgi tad, kad domā vai raksta par dievišķajiem jautājumiem.”<ref>Panofsky E. Idea. Ein Beitrag zur Geschichte der älteren Kunsttheorie. - Leipzig/Berlin, 1924. 311.-312. lpp.</ref> Pats Fičīno bija neoplatoniķis entuziasts, kvēls draudzības kulta kalpotājs, atraisīts sapņotājs, kas dzīvi saldināja ne tikai ar dievkalpojumiem un Jauno derību, ne tikai ar aizmiršanos brīvā dabā, bet arī ar sajūsmīgu liras spēli, dažādiem filosofiskiem traktātiem un turklāt ar paša poētisko jaunradi. Viņš nodarbojās ar astroloģiju, demonoloģiju un burvestībām, par ko viņu ne reizi vien vazāja uz inkvizīciju, bet no kuras, jāatzīmē, viņš spēja izgrozīties. Taču, godīgi sakot, inkvizīcijai bija uz to tiesības, jo Marsīlio Fičīno patiešām nopietni nodarbojās ar astroloģiju. Fičīno pārtulkoja latīņu valodā visu Platonu (1477.), visu Plotīnu (1485.), daļēji Dionīsiju Areopagītu, antīkos neoplatoniķus Porfīriju, Jamblihu un Proklu, kā arī citus antīkos filosofus un rakstniekus. Kārtojot un komentējot platoniķu sacerējumus, saistot tos ar latīnisko un viduslaiku tradīciju, ar zinātniskajām fizikas, astroloģijas, medicīnas teorijām, bet, vissvarīgākais, veidojot neoplatonisma saskaņu ar kristīgo reliģiju - Fičīno panāca, ka [[Antīkā filosofija|pagāniskā filosofija]] un tai vienlaicīgā kristīgā teoloģija, katrai saglabājot veselumu, tika sakausētas. Fičīno nav sveša arī Atdzimšanai kopējā proporciju, simetrijas un harmonijas estētika, un, iespējams, tā ir viena no būtiskākajām viņa pasaules uzskata šķautnēm. Savās vēstulēs viņš raksta: „Ķermeņa skaistums ir nevis materiālajāēnā, bet gaismā un formas grandiozitātē, nevisķermeņa tumšajā masā, bet skaidrā proporcijā, nevis slinkāķermeniskā smagnējumā, bet skaitlī un mērā.” Atdzimšanai piemītošā subjektīvā imanence jāsaskata arī šajos Fičīno vārdos: „Līdzīgi tam kā auss, gaisa pildīta, dzird gaisu, kā acs, gaismas pildīta, redz gaismu, tā arī dvēselē esošais Dievs redz Dievu”.<ref>Panofsky E. Idea. Ein Beitrag zur Geschichte der älteren Kunsttheorie. - Leipzig/Berlin, 1924. 313. lpp.</ref> Vienīgais ceļš uz svētlaimību, pēc Fičīno domām, ir „redzošā dzīve”, bet precīzāk „tie īpašie mirkļi, kad redzējums sasniedz ekstāzi”. Mīlestības ideja irīstenā Fičīno filosofiskās sistēmas ass. Mīlestība ir tas virzošais spēks, kas liek Dievam, vai ar kuras palīdzību Dievs liek sev ar savu būtību piepildīt pasauli, no otras puses, liek viņa radībām meklēt atkalsavienošanos ar viņu. Pēc Fičīno domām, ''amor'' (mīlestība) ir vienīgi cits nosaukums tam ''circuitus spiritualis'' („dvēseliskajam riņķojumam”), kas norisinās no Dieva uz pasauli un no pasaules uz Dievam. Fičīno uzskatu sistēma pozicionējas starp sholastiku, kas skatās uz Dievu kā galīga Visuma transcendenci, un vēlākajām panteistiskajām teorijām, kas atzina Dieva identitāti ar bezgalīgo pasauli. Līdzīgi [[Plotīns|Plotīnam]], Fičīno izprot Dievu kā neraksturojamo Vieno. Nesekojot neraksturojamā noteiksmes mēģinājumos nedz Plotīnam, kurš noliedza tam jebkādus predikātus, nedz [[Nikolajs no Kūzas|Kūzas Nikolajam]], kurš dievībai piedēvēja pretējus predikātus, Fičīno apvieno abas šīs pieejas - viņa Dievs ir vienveidīgs un visveidīgs, viņš ir notiekošs (''actus'') esamības faktā, taču nav vienkārši kustība. Dievs ir radījis pasauli, „domājot pats sevi”, tāpēc ka viņā būt, domāt un vēlēties nozīmē vienu. Dievs nav Visumā, kam nav robežu (lai arī tas nav tiešā nozīmē bezgalīgs), un vienlaicīgi Visums ir viņā, jo Dievs „to piepilda, pats būdams nepiepildāms, jo ir pati pilnība”. „Viņš ietver, būdams neietverams, jo ir pati spēja sevī ietvert,” raksta Fičīno „Dieva un dvēseles teoloģiskajā dialogā”. Tā specificējams, bet no augstākās esamības neatdalāms Visums atklājčetras lejupejošas hierarhiskas pakāpes: kosmisko prātu, kosmisko dvēseli, zem Mēness esošo šīszemes dabas valstību kā arī bezveidīgo un nedzīvo matērijas valstību. Visums kopumā ir „dievišķā dzīva būtne”. Noturību tam piešķir „dievišķā ietekme, kas izplūst no Dieva, caurstrāvo debesis, nokāpj lejup caur elementiem un noslēdzas matērijā”. Pārdabiskās enerģijas atpakaļceļš veido „garīgo apli” - tas ir iemīļots Fičīno izteikums. Kosmiskā prāta attiecību pret Dievu, no vienas puses, un pret kosmiskodvēseli - no otras, Fičīno ilustrē ar līdzību kā Saturna attieksmi pret tēvu Urānu un dēlu Jupiteru: Saturns asociējas ar prātu un vērojumu, Jupiters - ar saprātīgu dvēseli un darbīgo dzīvi. Saturna izdarītā Urāna kastrācija šajā sakarībā var tikt izprasta kā simbolisks tā fakta izpaudums, ka Vienais (Dievs), radot kosmisko prātu, pārtrauca savu radošo darbību. Pilnība pasaulē zem Mēness sasniedzama vien debessķermeņu iedarbības dēļ. Ikviena lieta ir debesu enerģijas „baterija”: vilks ir Marsa „ietekmē”, lauva - Saules, piparmētras medicīniskāsīpašības ir izskaidrojamas ar Saules un Jupitera iedarbību utt. Fičīno neoplatoniskajā Visumā nav elles, jo matērija var būt vienīgiļaunuma cēlonis, bet pati par sevi tā navļaunums. Starp mikrokosmu un makrokosmu eksistē analoģija. Cilvēka nemirstīgā dvēsele viņa ķermenī pastāvīgi ir nelaimīga, tā gan guļ, gan redz sapņus, reizumis nododas neprātam, tad bezgalīgu skumju pilna cieš. Tā neatrod izeju, līdz neatgriežas tur, no kurienes nākusi (''Quaestiones quinque de mente''). Cilvēks tikai ar lielām grūtībām un pilnveidojot savu dzīvi var ar prātu sasniegt spriestspējas apgaismību. Vai arī prāts iegūst nepastarpinātu pieeju patiesības un mūžīgā skaistuma sfērai. Turklāt pilnveidojoties cilvēks veic tikumiski cēlu labdarību, turas pie taisnīguma, kļūst par biblisko Leas un Martas atdarinātāju un no kosmoloģiskā aspekta izrādās Jupitera aizgādnībā.Īstenības redzējuma sekotājs papildina tikumiski cēlās darbības ar teoloģiskajām, seko Raēles un Magdalēnas piemēriem, bet Saturns viņu aizstāv. Visa Fičīno filosofija rotē ap mīlestības ideju, kurā viņš apvieno platonisko ''erosu'' ar kristīgo ''caritas'', nepiešķirot tiem gandrīz vai nekādu atšķirību. ''Amor'' Fičīno izpratnē ir cits nosaukums garīgā riņķojuma strāvai, ko Dievs izstaro Visumā un kas atgriežas atpakaļ pie Dieva. Mīlēt nozīmē ieņemt savu vietu šajā mistiskajā riņķojumā. Katra mīlestība, domā Fičīno, ir vēlēšanās, taču ne ikviena vēlēšanās - mīlestība. Mīlestība bez izziņas - akls spēks, līdzīgs tam, kas liek augam augt, bet akmenim krist. Tikai tad, kad mīlestību vada izzinošā spēja, tā sāk tiekties pēc augstākā mērķa, svētības, kas ir skaistums. Skaistums, to raksturojot vispārīgi, caurauž Visumu, tomēr koncentrējas galvenokārt divās formās, kuru simboli ir divas Venēras - „debesu” un „tautas”. Fičīno antīkajā un itāļu kultūras tradīcijā apskata Visumu kā harmonisku uzbūvi, kura daļas savietojas „kā lira, kas atskaņo pilnu akordu ar tā konsonansēm un disonansēm”. Visumu organizē kārtības (ordo) un hierarhijas (decentia) princips. Ikviens mākslinieks vēlas sevi iemūžināt mākslas darbā; līdzīgi tam arī radītājs varēja, spēja un vēlējās savu mākslas darbu padarīt par sev iespējami līdzīgu. Fičīno daudz runā par sfēru riņķojuma perfekciju. Pēc Fičīno domām, mēs dzīvojam visspēcīga arhitekta templī; tas ir katra pienākums - slavinot Dievu, viņa apļa iekšpusē veikt savu apli. Cilvēks ir radības kronis ne tāpēc, ka viņš spēj aptvert tās mehāniku un harmoniju, bet, pirmkārt, pašam piemītošā radošā dinamisma dēļ. Dižā dievišķā spēle ierauga savu kopiju cilvēka spēlē un darbā, kas precīzi atdarina Dievu un savienojas ar viņu. Arī cilvēku var definēt kā Visuma mākslinieku. Fičīno uzskata, ka cilvēks ar pasaules materiālajām lietām visur apietas tā, it kā tās - stihijas, akmeņi, metāli, augi - būtu viņa īpašums. Viņš daudzveidīgi maina to formas un izskatu, ko nevar izdarīt dzīvnieki; turklāt viņš neapstrādā stihijas pa vienai, bet izmanto tās visas, kā tas pienākas visa kungam. Viņš rok zemi, vago ūdeņus, viņš paceļas debesīs milzīgos torņos, nemaz nerunājot par Daidala un Ikara spārniem. Viņš ir iemācījies iegūt uguni, un viņš ir vienīgais, kas pastāvīgi to izmanto savām vajadzībām un labsajūtai, jo vienīgi debesu būtne var rast labsajūtu debesu stihijā. Cilvēkam nepieciešama debesu varenība, lai spētu pacelties līdz debesīm un tās izmērīt. Cilvēks ne tikai liek stihijām sev kalpot, bet, ko nekad nedara dzīvnieki, pakļauj tās saviem radošajiem mērķiem. Ja dievišķā providence ir kosmosa esamības priekšnosacījums, tad cilvēks, kurš valda pār visām būtnēm, dzīvām un nedzīvām, protams, ir īpašs dievs. Viņš ir dievs nesaprātīgiem dzīvniekiem, kurus lieto, kurus pārvalda un audzē. Viņš ir dievs stihijām, kurās viņš iemājo un izmanto; viņš ir dievs visām materiālajām lietām, ko viņš lieto, maina to veidu un pēc savas gribas pārveido. Tāpēc cilvēks, kas atbilstoši savai dabai valda pār tik daudzām lietām un ieņem nemirstīgas dievības statusu, neapšaubāmi arī ir nemirstīgs. „Cilvēciskā varenība ir teju līdzīga dievišķajai dabai; tas, ko Dievs ar savu domu rada pasaulē, [cilvēciskais] prāts sevī iecer ar intelektuāla akta starpniecību, izpauž ar valodas palīdzību, raksta grāmatās, izpauž ar tā starpniecību, ko viņš pasaules matērijā būvē.” Zinātņu un mākslu uzplaukums Florencē Renesanses laikmetā izsauc Fičīno sajūsmu: „Ja mums jārunā par zelta laikmetu, tad tāds, protams, ir laikmets, kas rada zelta prātus. Ka mūsu laikmets ir tieši tāds, par to nevar šaubīties neviens, kas redzējis tā pārsteidzošos izgudrojumus: mūsu laiks, mūsu zelta laikmets ir uzziedinājis brīvās mākslas, kas būtu teju gājušas bojā - gramatiku, poēziju, retoriku, glezniecību, arhitektūru un Orfeja liras seno dziedājumu. Un tas viss - Florencē.”<ref>vēstule Paulam Midelburgam 1492. g., 13. septembrī.</re> Fičīno filosofija neizveidojās par patstāvīgu skolu un neieguva redzamus sekotājus. Taču tā spēcīgi iespaidoja māksliniekus un „poētus domātājus” - no Mikelandželo līdz Džordāno Bruno, Taso, Spenseram, Dž.Džonam un pat Šeftsberijam. Fičīno idejas par mīlestību kļuva par daudzu daļēji laicīgu sacerējumu, piemēram, tādu darbu kā Pjetro Bembo „Azolani” un Baltazara Kastiljones „Galminieka” tēmu.

"Marsīlio Fičīno nav ne humānists, ne orators, ne profesors, viņš ir teologs, (..) simpātisks teologs, izglītots teologs platoniķis. Viņa zinātne ir dievišķā zinātne, viņa poēzija - dievišķā poēzija, un viņa reliģiskās mīlestības un mīlas pārpilno reliģisko jūtu iedvesmotā dzīve - dvēseles dzīve. (..) viņš acīmredzot dzīvo vienīgi tad, kad domā vai raksta par dievišķajiem jautājumiem.”<ref>Panofsky E. Idea. Ein Beitrag zur Geschichte der älteren Kunsttheorie. - Leipzig/Berlin, 1924. 311.-312. lpp.</ref> Pats Fičīno bija neoplatoniķis entuziasts, kvēls draudzības kulta kalpotājs, atraisīts sapņotājs, kas dzīvi saldināja ne tikai ar dievkalpojumiem un Jauno derību, ne tikai ar aizmiršanos brīvā dabā, bet arī ar sajūsmīgu liras spēli, dažādiem filosofiskiem traktātiem un turklāt ar paša poētisko jaunradi. Viņš nodarbojās ar astroloģiju, demonoloģiju un burvestībām, par ko viņu ne reizi vien vazāja uz inkvizīciju, bet no kuras, jāatzīmē, viņš spēja izgrozīties. Taču, godīgi sakot, inkvizīcijai bija uz to tiesības, jo Marsīlio Fičīno patiešām nopietni nodarbojās ar astroloģiju. Fičīno pārtulkoja latīņu valodā visu Platonu (1477.), visu Plotīnu (1485.), daļēji Dionīsiju Areopagītu, antīkos neoplatoniķus Porfīriju, Jamblihu un Proklu, kā arī citus antīkos filosofus un rakstniekus. Kārtojot un komentējot platoniķu sacerējumus, saistot tos ar latīnisko un viduslaiku tradīciju, ar zinātniskajām fizikas, astroloģijas, medicīnas teorijām, bet, vissvarīgākais, veidojot neoplatonisma saskaņu ar kristīgo reliģiju - Fičīno panāca, ka [[Antīkā filosofija|pagāniskā filosofija]] un tai vienlaicīgā kristīgā teoloģija, katrai saglabājot veselumu, tika sakausētas. Fičīno nav sveša arī Atdzimšanai kopējā proporciju, simetrijas un harmonijas estētika, un, iespējams, tā ir viena no būtiskākajām viņa pasaules uzskata šķautnēm. Savās vēstulēs viņš raksta: „Ķermeņa skaistums ir nevis materiālajāēnā, bet gaismā un formas grandiozitātē, nevisķermeņa tumšajā masā, bet skaidrā proporcijā, nevis slinkāķermeniskā smagnējumā, bet skaitlī un mērā.” Atdzimšanai piemītošā subjektīvā imanence jāsaskata arī šajos Fičīno vārdos: „Līdzīgi tam kā auss, gaisa pildīta, dzird gaisu, kā acs, gaismas pildīta, redz gaismu, tā arī dvēselē esošais Dievs redz Dievu”.<ref>Panofsky E. Idea. Ein Beitrag zur Geschichte der älteren Kunsttheorie. - Leipzig/Berlin, 1924. 313. lpp.</ref> Vienīgais ceļš uz svētlaimību, pēc Fičīno domām, ir „redzošā dzīve”, bet precīzāk „tie īpašie mirkļi, kad redzējums sasniedz ekstāzi”. Mīlestības ideja irīstenā Fičīno filosofiskās sistēmas ass. Mīlestība ir tas virzošais spēks, kas liek Dievam, vai ar kuras palīdzību Dievs liek sev ar savu būtību piepildīt pasauli, no otras puses, liek viņa radībām meklēt atkalsavienošanos ar viņu. Pēc Fičīno domām, ''amor'' (mīlestība) ir vienīgi cits nosaukums tam ''circuitus spiritualis'' („dvēseliskajam riņķojumam”), kas norisinās no Dieva uz pasauli un no pasaules uz Dievam. Fičīno uzskatu sistēma pozicionējas starp sholastiku, kas skatās uz Dievu kā galīga Visuma transcendenci, un vēlākajām panteistiskajām teorijām, kas atzina Dieva identitāti ar bezgalīgo pasauli. Līdzīgi [[Plotīns|Plotīnam]], Fičīno izprot Dievu kā neraksturojamo Vieno. Nesekojot neraksturojamā noteiksmes mēģinājumos nedz Plotīnam, kurš noliedza tam jebkādus predikātus, nedz [[Nikolajs no Kūzas|Kūzas Nikolajam]], kurš dievībai piedēvēja pretējus predikātus, Fičīno apvieno abas šīs pieejas - viņa Dievs ir vienveidīgs un visveidīgs, viņš ir notiekošs (''actus'') esamības faktā, taču nav vienkārši kustība. Dievs ir radījis pasauli, „domājot pats sevi”, tāpēc ka viņā būt, domāt un vēlēties nozīmē vienu. Dievs nav Visumā, kam nav robežu (lai arī tas nav tiešā nozīmē bezgalīgs), un vienlaicīgi Visums ir viņā, jo Dievs „to piepilda, pats būdams nepiepildāms, jo ir pati pilnība”. „Viņš ietver, būdams neietverams, jo ir pati spēja sevī ietvert,” raksta Fičīno „Dieva un dvēseles teoloģiskajā dialogā”. Tā specificējams, bet no augstākās esamības neatdalāms Visums atklājčetras lejupejošas hierarhiskas pakāpes: kosmisko prātu, kosmisko dvēseli, zem Mēness esošo šīszemes dabas valstību kā arī bezveidīgo un nedzīvo matērijas valstību. Visums kopumā ir „dievišķā dzīva būtne”. Noturību tam piešķir „dievišķā ietekme, kas izplūst no Dieva, caurstrāvo debesis, nokāpj lejup caur elementiem un noslēdzas matērijā”. Pārdabiskās enerģijas atpakaļceļš veido „garīgo apli” - tas ir iemīļots Fičīno izteikums. Kosmiskā prāta attiecību pret Dievu, no vienas puses, un pret kosmiskodvēseli - no otras, Fičīno ilustrē ar līdzību kā Saturna attieksmi pret tēvu Urānu un dēlu Jupiteru: Saturns asociējas ar prātu un vērojumu, Jupiters - ar saprātīgu dvēseli un darbīgo dzīvi. Saturna izdarītā Urāna kastrācija šajā sakarībā var tikt izprasta kā simbolisks tā fakta izpaudums, ka Vienais (Dievs), radot kosmisko prātu, pārtrauca savu radošo darbību. Pilnība pasaulē zem Mēness sasniedzama vien debessķermeņu iedarbības dēļ. Ikviena lieta ir debesu enerģijas „baterija”: vilks ir Marsa „ietekmē”, lauva - Saules, piparmētras medicīniskāsīpašības ir izskaidrojamas ar Saules un Jupitera iedarbību utt. Fičīno neoplatoniskajā Visumā nav elles, jo matērija var būt vienīgiļaunuma cēlonis, bet pati par sevi tā navļaunums. Starp mikrokosmu un makrokosmu eksistē analoģija. Cilvēka nemirstīgā dvēsele viņa ķermenī pastāvīgi ir nelaimīga, tā gan guļ, gan redz sapņus, reizumis nododas neprātam, tad bezgalīgu skumju pilna cieš. Tā neatrod izeju, līdz neatgriežas tur, no kurienes nākusi (''Quaestiones quinque de mente''). Cilvēks tikai ar lielām grūtībām un pilnveidojot savu dzīvi var ar prātu sasniegt spriestspējas apgaismību. Vai arī prāts iegūst nepastarpinātu pieeju patiesības un mūžīgā skaistuma sfērai. Turklāt pilnveidojoties cilvēks veic tikumiski cēlu labdarību, turas pie taisnīguma, kļūst par biblisko Leas un Martas atdarinātāju un no kosmoloģiskā aspekta izrādās Jupitera aizgādnībā.Īstenības redzējuma sekotājs papildina tikumiski cēlās darbības ar teoloģiskajām, seko Raēles un Magdalēnas piemēriem, bet Saturns viņu aizstāv. Visa Fičīno filosofija rotē ap mīlestības ideju, kurā viņš apvieno platonisko ''erosu'' ar kristīgo ''caritas'', nepiešķirot tiem gandrīz vai nekādu atšķirību. ''Amor'' Fičīno izpratnē ir cits nosaukums garīgā riņķojuma strāvai, ko Dievs izstaro Visumā un kas atgriežas atpakaļ pie Dieva. Mīlēt nozīmē ieņemt savu vietu šajā mistiskajā riņķojumā. Katra mīlestība, domā Fičīno, ir vēlēšanās, taču ne ikviena vēlēšanās - mīlestība. Mīlestība bez izziņas - akls spēks, līdzīgs tam, kas liek augam augt, bet akmenim krist. Tikai tad, kad mīlestību vada izzinošā spēja, tā sāk tiekties pēc augstākā mērķa, svētības, kas ir skaistums. Skaistums, to raksturojot vispārīgi, caurauž Visumu, tomēr koncentrējas galvenokārt divās formās, kuru simboli ir divas Venēras - „debesu” un „tautas”. Fičīno antīkajā un itāļu kultūras tradīcijā apskata Visumu kā harmonisku uzbūvi, kura daļas savietojas „kā lira, kas atskaņo pilnu akordu ar tā konsonansēm un disonansēm”. Visumu organizē kārtības (ordo) un hierarhijas (decentia) princips. Ikviens mākslinieks vēlas sevi iemūžināt mākslas darbā; līdzīgi tam arī radītājs varēja, spēja un vēlējās savu mākslas darbu padarīt par sev iespējami līdzīgu. Fičīno daudz runā par sfēru riņķojuma perfekciju. Pēc Fičīno domām, mēs dzīvojam visspēcīga arhitekta templī; tas ir katra pienākums - slavinot Dievu, viņa apļa iekšpusē veikt savu apli. Cilvēks ir radības kronis ne tāpēc, ka viņš spēj aptvert tās mehāniku un harmoniju, bet, pirmkārt, pašam piemītošā radošā dinamisma dēļ. Dižā dievišķā spēle ierauga savu kopiju cilvēka spēlē un darbā, kas precīzi atdarina Dievu un savienojas ar viņu. Arī cilvēku var definēt kā Visuma mākslinieku. Fičīno uzskata, ka cilvēks ar pasaules materiālajām lietām visur apietas tā, it kā tās - stihijas, akmeņi, metāli, augi - būtu viņa īpašums. Viņš daudzveidīgi maina to formas un izskatu, ko nevar izdarīt dzīvnieki; turklāt viņš neapstrādā stihijas pa vienai, bet izmanto tās visas, kā tas pienākas visa kungam. Viņš rok zemi, vago ūdeņus, viņš paceļas debesīs milzīgos torņos, nemaz nerunājot par Daidala un Ikara spārniem. Viņš ir iemācījies iegūt uguni, un viņš ir vienīgais, kas pastāvīgi to izmanto savām vajadzībām un labsajūtai, jo vienīgi debesu būtne var rast labsajūtu debesu stihijā. Cilvēkam nepieciešama debesu varenība, lai spētu pacelties līdz debesīm un tās izmērīt. Cilvēks ne tikai liek stihijām sev kalpot, bet, ko nekad nedara dzīvnieki, pakļauj tās saviem radošajiem mērķiem. Ja dievišķā providence ir kosmosa esamības priekšnosacījums, tad cilvēks, kurš valda pār visām būtnēm, dzīvām un nedzīvām, protams, ir īpašs dievs. Viņš ir dievs nesaprātīgiem dzīvniekiem, kurus lieto, kurus pārvalda un audzē. Viņš ir dievs stihijām, kurās viņš iemājo un izmanto; viņš ir dievs visām materiālajām lietām, ko viņš lieto, maina to veidu un pēc savas gribas pārveido. Tāpēc cilvēks, kas atbilstoši savai dabai valda pār tik daudzām lietām un ieņem nemirstīgas dievības statusu, neapšaubāmi arī ir nemirstīgs. „Cilvēciskā varenība ir teju līdzīga dievišķajai dabai; tas, ko Dievs ar savu domu rada pasaulē, [cilvēciskais] prāts sevī iecer ar intelektuāla akta starpniecību, izpauž ar valodas palīdzību, raksta grāmatās, izpauž ar tā starpniecību, ko viņš pasaules matērijā būvē.” Zinātņu un mākslu uzplaukums Florencē Renesanses laikmetā izsauc Fičīno sajūsmu: „Ja mums jārunā par zelta laikmetu, tad tāds, protams, ir laikmets, kas rada zelta prātus. Ka mūsu laikmets ir tieši tāds, par to nevar šaubīties neviens, kas redzējis tā pārsteidzošos izgudrojumus: mūsu laiks, mūsu zelta laikmets ir uzziedinājis brīvās mākslas, kas būtu teju gājušas bojā - gramatiku, poēziju, retoriku, glezniecību, arhitektūru un Orfeja liras seno dziedājumu. Un tas viss - Florencē.”<ref>vēstule Paulam Midelburgam 1492. g., 13. septembrī.</re> Fičīno filosofija neizveidojās par patstāvīgu skolu un neieguva redzamus sekotājus. Taču tā spēcīgi iespaidoja māksliniekus un „poētus domātājus” - no Mikelandželo līdz Džordāno Bruno, Taso, Spenseram, Dž.Džonam un pat Šeftsberijam. Fičīno idejas par mīlestību kļuva par daudzu daļēji laicīgu sacerējumu, piemēram, tādu darbu kā Pjetro Bembo „Azolani” un Baltazara Kastiljones „Galminieka” tēmu.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

== Resursi internetā par šo tēmu ==